Unikālās balss atgriešanās - kur bija pazudis aktieris Igors Siliņš

Savu unikālo zemo balss tembru Igors Siliņš licis lietā gan teātra izrādēs, gan ierunājot reklāmas un ieskaņojot filmas, gan vadot TV un radio raidījumus. Un kurš gan nezina viņa atveidoto Maugli muzikālajā izrādē ar Mārtiņa Brauna mūziku, kas Jaunatnes teātrī tika iestudēta 1982. gadā un kļuva par vienu no populārākajām izrādēm Latvijā! Tagad, Mārtiņa Brauna 70. jubilejas gadā, "Mauglis" atkal nonāk pie skatītājiem, un loma tajā – Vecais Mauglis – būs Igoram Siliņam. Taču pēdējos 20 gadus aktieris iztiku pelnījis gan kā pastnieks Norvēģijā, gan kā gids tūrisma kompānijā. Par to šajā intervijā, ko Igors sniedzis žurnālam "Kas Jauns"!

Pensija zem 200 eiro

Pirms pusotra gada, kad Covid-19 dēļ tika paralizēts tūrisms un Igors Siliņš palika bez sava ierastā grupu vadītāja un gida darba, viņš bija izvēles priekšā – kā dzīvot tālāk? Aktieris paziņoja, ka pametīs Latviju, taču iecerētais pastnieka darbs Dānijā izčabēja. Kāpēc?

“Es jau ilgi uz vietas Latvijā nevaru nosēdēt. It sevišķi, ja nav darba. Arī ar naudas lietām bija stipri pašvaki, tāpēc meklēju iespēju strādāt ārvalstīs. Viens čoms strādā Dānijā, un ar viņa palīdzību tiku pie darba. Sarunāju pastnieka vietu, tikai šim darbam bija nepieciešama personiskā automašīna. Un tad sākās ziepes,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta aktieris, turpinot: “Nācās aizņemties, lai varētu nopirkt auto, pēdējā brīdī pirms braukšanas uz Dāniju izdevās iziet tehnisko apskati. Aizbraucu turp bez kreņķiem, iekārtojos istabiņā, bet... nepagāja ne pusotra nedēļa, kad tā mašīna saplīsa! Tā gan bija baigā šaize – esmu aizņēmies, lai nopirktu auto, ar ko varētu strādāt un par nopelnīto naudu atdot parādu. Taču nu man ne darba, ne naudas, ne auto, un Dānijā neviens man uz parāda to mašīnu neremontēs. Nācās atgriezties Latvijā, bez naudas, bez nekā. Kārtējā avantūra...”

Kā tad Siliņš līdz šim ir izdzīvojis? “Man palaimējās, ka Latvijas valsts man piešķīra pensiju. Pat neziņošu, cik... Teiksim tā – zem 200 eiro,” ar ironiju atbild aktieris, sakot, ka tas devis iemeslu rīkoties. Proti, viņš, kā jau cilvēks, kurš vairākus gadus nostrādājis Norvēģijā un tur godīgi arī maksājis visus nodokļus, nepaklausīja Norvēģijā esošo tautiešu baumām, ka viņam pensija nekādi nepienākas. “Aizgāju tepat Rīgā uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Starptautisko pakalpojumu nodaļu un visu noskaidroju. Iesniedzu nepieciešanos dokumentus, un pēc nepilna gada pēkšņi man kontā ienāca nu ļoti laba summiņa. Izrādās, Norvēģija man piešķīra pensiju, aprēķinot gan par tur nostrādātajiem gadiem, gan par laiku, kad biju tur bezdarbniekos, gan ierēķinot visus šos gadus, kopš man pensija būtu pienākusies. Tā nu man tagad katru mēnesi ienāk dzīvošanai nepieciešamā naudiņa. Un man jau daudz nevajag, nesūdzos!”

Pastnieks Norvēģijā

Kāpēc tad Igors Siliņš vispār nonāca Norvēģijā? Vai tiešām aktierim ar tādu profesionālo pieredzi un unikālu balsi te vairs nebija darba? “Ko tik es esmu darījis! Ilgu laiku ierunāju filmas. Vispirms Latvijas Televīzijā, bet, kad tur jaunas filmas vairs netika iepirktas, paliku bez darba. Aiztesos uz LNT, un tur mani momentā paņēma. Tad atkal pienāca brīdis, kad vairs nebija filmu, ko skaņot, un atkal nebija darba. Tad aiztesos uz TV3, un tur mani arī uzreiz paņēma. Nostrādāju līdz 2008. gada krīzei, kad naudas taupīšanas dēļ televīzijas bija spiestas atteikties no filmu ierunātājiem, iztiekot ar titriem. Es viņus saprotu, nav par ko apvainoties, taču man iestājās “vakars uz ezera”, biju atkal bez darba,” stāsta aktieris.

Pēc šīs krīzes Igors Siliņš nonāca Norvēģijā, kur nokļuva pēc tam, kad meklējis palīdzību darbā iekārtošanas birojā. “Ar angļu valodu man nav problēmu, autovadītāja apliecība bija, savs auto tad arī bija, tāpēc tiku pie pastnieka darba Norvēģijā. Nostrādāju trīs gadus, pa naktīm izvadājot avīzes, atdevu visus parādus, kas bija sakrājušies par dzīvokļa komunālajiem maksājumiem. Bija diezgan nopietns cipars jau sakrājies, lieta jau bija nonākusi pie tiesas piedzinējiem, taču paveicās, ka sagadīšanās pēc parādu piedzinējs dziedāja ar manu dēlu vienā korī. Un viņš bija saprotošs un pagaidīja, līdz visus parādu nomaksāju. Man paveicās. Tikai ar darbu gan ne, jo pēc trim gadiem pasta kantorim nomainījās īpašnieki un uzņēmuma optimizācijas dēļ daudzus darbiniekus, tostarp mani, atlaida,” atceras Igors.

Vaicāts, cik reižu dzīvē palicis bez darba, viņš ilgi aizdomājas. “Oi... Oi... Es nezinu... Nu neskaitāmas reizes. Bet ik pa brītiņam notiek visādas lietas. Tas lielais tētis (norāda pirkstu uz augšu) nav muļķis. Es gan neesmu no tiem ticīgajiem, taču ir iemesls tā domāt, ka viņš ir. Viņš vienmēr man palīdzējis, kad iestājušies grūti laiki. Jo, kad šķiet, ka bezcerīgāk vairs nevar būt, tā pēkšņi kāds negaidīts darbiņš ienākas vai cits problēmas atrisinājums. Un ko lai citu domā, kā – tas ir viņš, tur augšā, kas palīdz! Jo cita izskaidrojuma visiem tiem brīnumainajiem darba piedāvājumiem nav. Piemēram, šovasar, kad vispār darba nav, pēkšņi man piedāvā lomu ārzemju seriālā Sisi par Austroungārijas imperatori Elizabeti, ko šovasar filmēja Vecrīgā. Maza lomiņa, bez teksta, bet divas dienas tur pafilmējos, un man ļoti pieklājīgi samaksāja!”

Balss, kas vairs nav vajadzīga?

Igors Siliņš tiešām ir slavens ar savu balss tembru, savulaik viņš bija viens no populārākajiem, kas ierunāja reklāmas. Bet par reklāmām Igoram ir ko stāstīt daudz un dikti! Nav iztikts arī bez kurioziem. Piemēram, kad 90. gadu sākumā vajadzējis ierunāt šokolādes "Fazer" reklāmu.

Tas bijis vienas dienas darbs, kad no rīta Igors aizlidojis līdz Kopenhāgenai, studijā noklausījies reklāmas oriģinālu un ierunājis to latviski. Turklāt izdarījis to ar nieka diviem mēģinājumiem, un skaņu režisors par to bijis sajūsmā, sakot, ka “laiks ir nauda!”. “Man nopirka biļeti biznesa klasē, ar taksometru aizbraucu uz studiju, tur man smaidīgs skaņu režisors piedāvāja kafiju, no kā atteicos, jo kafija sausina muti un padara balsi čāpstošu. Man iedeva reklāmas tekstu latviski, ierunāju to samtainā balsī, un viss – jāiet stāvu augstāk uz grāmatvedību pēc honorāra. Tās pašas dienas pēcpusdienā jau biju mājās Rīgā ar nopelnītiem 200 latiem kabatā! Tikai Latvijā to reklāmu Rīgas puses pasūtītājs nepieņēma, jo es "Fazer" ierunāju tā, kā to vajadzēja, kā oriģinālā saka – “fācer”, taču mums Latvijā vajadzēja, lai skanētu, kā Latvijā pieraduši izrunāt – “fāzer”. Tā nu viss beidzās ar to, ka šo reklāmu ieskaņoja Uldis Dumpis Rīgā. Interesanti, cik viņš par šo darbiņu saņēma? Būs kādreiz Uldim jāpavaicā!” smejas Igors Siliņš.

Taču tagad viņa balss nevienam nav vajadzīga. Kāpēc? “Tagad ir citi laiki. Kā "Mauglī" saka – aug jauni vilcēni. Un tas, ka man ir labākā balss Latvijā (vismaz es tā uzskatu), tas tagad ir kaķim zem astes, jo visur ir draugu būšana. Piemēram, nu kā var filmu, kurā liela auguma tēvaiņi viens otram dod pa purnu, ierunāt tenoriņš?! Tas ir baisi! Un es zinu, par ko runāju, jo esmu profesionālis, esmu četrus gadus mācījies tautas kinoaktieru studijā pie labākajiem runas pedagogiem, Latvijas Radio runu man mācīja Sandra Glāzupa, esmu runas meistarību mācījies teātra fakultātē, n-tos gadus esmu strādājis un slīpējis meistarību teātrī, ierunājis velnsviņzin cik reklāmu... Var mani saukt par lecīgu, taču uzskatu, ka esmu profiņš! Bet tas jau tagad nevienam nav svarīgi,” nosaka aktieris.

Kā nesajukt prātā

Daudziem Igors Siliņš ir atmiņā arī ar savu balsi navigācijas iekārtā "TomTom". Viņš ne bez lepnuma stāsta, ka visas 119 komandas ierunājis vienā balss tembrā tikai vienā piegājienā, nolasot visas komandas uzreiz.

Bet ar "TomTom" Igoram pašam ir bijuši daudzi jautri atgadījumi. Piemēram, vienreiz Igoram atsūtījis īsziņu sens, labs čoms – aktieris Juris Bartkevičs, kurš ar dzīvesbiedri Baibu Rubesu braucis pa Dienvidāfrikas Republiku uz kaut kādu nomaļu vīnaudzētavu. “Juris man atsūtīja ziņu, ka es viņus vadot pa kaut kādiem bezceļiem un krūmiem. Un tad es Jurim no Latvijas atbildēju: “Juri, nestreso! Man no augšas labāk redzams!”,” smejas aktieris.

Bet vistrakāk bijis, kad, strādājot par gidu, Igors sēdējis autobusa priekšpusē un stāstījis grupai par apkārtni. “Tikmēr šoferiem bija ieslēgti divi "TomTom", un viens no tiem runāja. Es vienlaikus dzirdēju divus Siliņus – sevi pašu, kas tūristiem stāstīja par Norvēģiju, un otru, kas dod komandas navigācijā. Domāju, ka sajukšu prātā! Pilnīgākā šizofrēnija! Teicu šoferiem, lai viņi to vienu Igoru Siliņu izslēdz, citādi man tiešām smadzenes eksplodētu!”

Viedais Mauglis

Tas viss bija kādreiz, bet tagad Igors Siliņš gatavojas savai lomai izrādes "Mauglis" jaunajā iestudējumā. Starp citu, kad Siliņš vispār pēdējo reizi bijis uz teātra skatuves? “Tie bija deviņdesmitie gadi, kāda Gunāra Priedes luga, ko iestudēja Māra Ķimele,” atbild aktieris, visticamāk, domādams par 1993. gadā Jaunatnes teātrī iestudēto izrādi "Pārventas hetēra".

Bet par izrādi Mauglis Siliņš joprojām ir lepns. “Pavisam kopā "Maugli" esmu nospēlējis 450 reizes, un, ja zālē bija 400 vietas, tad to izrādi ir redzējuši 180 000 cilvēku! Plus vēl televīzijas ieraksts. Tas nozīmē, ka vesela paaudze ir izaugusi ar "Maugli"! Bet ir arī paaudze, kas par šo izrādi neko nezina. Piemēram, tagad mēģinājumā gados krietni jaunāks kolēģis man vaicāja, kas toreiz spēlēja Širhanu. Jā, toreiz mums bija izcilu aktieru ansamblis, no kuriem daudzi jau aizgājuši mūžībā, – Imants Skrastiņš jeb Širhans, Edgars Liepiņš – vilku barvedis Akela, Tālivaldis Āboliņš kā lācis Balu. Bet, paldies Dievam, daudzi vēl ir sveiki un veseli,” nosaka Igors Siliņš.

Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!