Gunārs Ķirsons izveidojis jaunu zīmolu, sola pārsteigumus un aicina konvertus likt mutē, nevis kabatā

Kovida laikā ēdināšanas uzņēmums "Lido" neiznīka. Tas bija un ir grūts laiks, kas radīja būtiskus zaudējumus, tomēr, kā uzskata Ķirsons, krīze palīdzēja izvērtēt kļūdas un kļūt vēl stiprākiem. Ir izdevies piesaistīt nopietnu investoru – 51 procentu uzņēmuma akciju iegādājās Igaunijas kompānija "Treeland". Mērķis ir kopīgiem spēkiem paplašināt darbību Eiropā, bet pats Ķirsons ķēries pie jauna projekta, ar ko pārsteigt cilvēkus Latvijā un arī ārpus tās. Intervijā žurnālam "Kas Jauns" uzņēmējs pastāstījis, kā agrākās neveiksmes viņu padarījušas tikai stiprāku un kāpēc nodibinājis jaunu kompāniju.

Vai nav tā, ka pa šo Covid-19 laiku – beidzamo pusotru gadu – ēdināšanas bizness ir piedzīvojis negatīvas pārmaiņas, zudušas tradīcijas, bet tā vietā nāk ātrā ēdināšana, ēdienu piegāde uz mājām, vairs nekādas pasēdēšanas restorānos... Kur vispār šajā revolūcijā var būt "Lido" vieta?

Mēs šobrīd pamatīgi izglītojamies, mainām domāšanu. Pirms kovida bijām kaut kādā mērā iesūnojuši, stāvējām uz vietas. Taču jaunā situācija lika attīstīties, piespieda domāt citādāk un aktīvāk darboties. Kovids lieliski ierādīja mūsu kļūdas, tas lika paskatīties spogulī. Jā, daudzi izsakās, ka visās problēmās vainīgi politiķi un visi citi, taču nē – paskaties uz sevi, ko tu pats neesi izdarījis?! Un, ja to ieraugi, spēj saskatīt un apzināties savas kļūdas, tad ieraugi, cik daudz vēl jādara.

Pats uz sevi paskatījāties un kaut ko ieraudzījāt?

Jā! Spoguļa man nav, taču tik un tā ieraudzīju, ka daudzas lietas vienkārši ar steigu jālabo.

Piemēram?

Līdz šim nekad nesatraucos par to, ka cilvēki stāvēja rindās. Jo visi taču no padomju laikiem zina, ka rindas – tas ir ļoti labi, jo tur noteikti kaut ko labu dod (smejas)! Rinda pievelk cilvēkus. Taču tagad ir cits laikmets. Ieraudzījām, ka jādara viss, lai klienti ātrāk saņemtu pakalpojumu, lai viņiem nebūtu jāstāv rindā, jo šodien pats galvenais ir dzīves temps. Tāpat neizbēgama būs robotizācija. Nāksies braukt uz Japānu un meklēt novitātes. Jo, ja mēs kaut ko šeit uz vietas izdomāsim un radīsim, viņi tik un tā mūs apsteigs par gadiem desmit.

Ko šis kovida laiks ir izdarījis ar "Lido"? "Lido" restorāni taču vienmēr bija apmeklētāju pilni, Krasta ielas komplekss bija kā svētceļojums gan vietējiem, gan tūristiem – Ziemassvētki, Lieldienas, atrakcijas, slidotava... Un nu gadu tas bija liegts! Cik liels bija šis sitiens pa kabatu?

Mēnesī līdz pat 400 000 eiro. Jā, nav ko slēpt! Daļa darbinieku saņēma pabalstu no valsts, bet lielāko daļu darbinieku saglabājām un turpinājām maksāt viņiem algas – teritorija bija jāpieskata, puķes un apstādījumi jāapkopj, lielā egle jāuzliek, apsardze vajadzīga. Ienākumu nebija, bet izdevumi palika. Taču mums ir izveidojusies fantastiska komanda, un esmu pārliecināts, ka ar šo pieredzi un kopīgajām zināšanām mēs zināsim, ko darīt, lai strādātu jebkuros apstākļos, lai vēl vairāk palielinātu apkalpošanas ātrumu un kovids neierobežotu mūsu darbību... Tās ir lietas, pie kurām šobrīd nopietni strādājam!

Sakāt, ka apmēram 400 000 mēnesī. Tas ir teju pusmiljons! Kā šādā situācijā nepiedzīvojāt bankrotu?

Nepieļāvu to, jo, manuprāt, "Lido" ir Latvijas pievienotā vērtība. Mums tomēr ir 33 gadu pieredze, turklāt šajā laikā esam jau piedzīvojuši pamatīgus sitienus, no kuriem spējām iziet ārā tā, ka nevienam parādā nepalikām, un pat banka ar mums lepojās. Jā, ir pieredze... Tagad atkal piedzīvojām krīzi, bet neko darīt. Tāda ir dzīve. Bija jāattaisa savas kabatiņas, jo... nevar jau visu paturēt tikai sev, kaut kas tomēr jāatdod atpakaļ. Un šobrīd ir tāda situāciju, ka vajag dot atpakaļ. To arī daru.

Citi pēc tādiem triecieniem un neveiksmēm sen jau būtu likušies mierā, bet jūs katru reizi spējat izlīst no bedres, turklāt turpināt darboties ar vēl lielāku sparu un jaunām idejām! Vai tas ir spīts?

Varbūt daļēji tas ir spīts, bet... Esmu kristīgs cilvēks. Un, kad man ir kaut kādi, rupji sakot, sūdi, kad esmu pieļāvis kļūdas, tad pats galvenais – atrast tās sevī, nevis vainot kādu citu.

Ja esmu radījis uzņēmumu un no tā ir atkarīgi cilvēki, ja man Dievs ir devis iespēju vadīt, tad tas jādara tā, lai neviens no tā neciestu. Un tas ir pats galvenais dzīvē – rīkoties tā, lai tevis dēļ neciestu citi! Manuprāt, tas ir tas lielākais dzinulis, kas liek man nepadoties. Un otrs – gribas lepoties ar savu darbu. Man gribas savu darbu padarīt labi – tā, lai nebūtu kauns.

Nav žēl visu savu ideju, kas zaudētas? Kaut vai tas pats "Lido" kalns un Ķirsona muiža vai guļbūvju māju ražotne.

Jāatzīst, pats pie tā visa biju vainīgs. Neviens cits. Protams, ir žēl, bet uz to var paskatīties arī no cita skatupunkta – jā, esmu to zaudējis, bet es to izveidoju un lepojos ar to, ka tas ir mans darbs. Diemžēl man nav tās biznesa krunkas, kas liek ar zobiem ieķerties un jebkādā situācijā atstāt sev. Man nepatīk skandāli, man nepatīk tiesāties. Toreiz, lai to visu saglabātu sev, man būtu pamatīgi jātiesājas. Nē, tas nav man, es labāk pagriežu muguru un aizeju. Bet nekur jau tā manis uzceltā Ķirsona muiža nepazudīs. Jā, tur tagad cits īpašnieks, bet es to uzcēlu, es to darbu paveicu! Un tas paliks vēsturē. Nav jau visam jāpieder man. Tāda, lūk, ir mana filozofija, un tā ir vieglāk to visu pārdzīvot.

Nenožēlojat,  ka vairs neesat "Lido" impērijas galvenais īpašnieks? "Lido" taču bija pēdējais dinozaurs – simtprocentīgs Latvijas uzņēmums –, bet nu jums ir tikai 49 % akciju, pārējais pieder ārvalstu partnerim no Igaunijas.

Skanēs pārsteidzoši, bet arī ar to es lepojos. Jo, redziet, pie mums saka, ka Igaunijā viss ir labāk. Taču igauņu uzņēmējs iegādājies "Lido" kontrolpaketi, tātad viņš ieraudzīja, ka mans uzņēmums ir vērtīgs un perspektīvs! Nu esmu lepns, ka man tagad ir partneris no Igaunijas, kurš saredz "Lido" attīstības iespējas, uzticas mūsu biznesa modelim un atbalsta uzņēmuma filozofiju.

Kas tā tomēr ir Latvijā par biznesa dīvainību – praktiski vairs nav neviena Latvijā izveidota uzņēmuma, kas nebūtu pārdots ārzemniekiem?

Dzīve iet uz priekšu, un nepieciešams attīstīties. Ja neesi zadzis naudu, ja neesi taisījis kaut kādas “kreisās naudas”, attīstībai vienmēr līdzekļu pietrūks. Kaut arī pēc apgrozījuma esam viens no lielākajiem ēdināšanas uzņēmumiem gan Latvijā, gan Igaunijā, dažkārt ar to nepietiek. Tāpēc ir jāmeklē kāds, kurš būtu gatavs investēt un sadarboties. Visi labi zinām, kā pie mums darbojas bankas – tas, ko tās šobrīd prasa, ir pilnīgs “vāks”! Uzņēmējiem Latvijā grūti attīstīties, bankas diktē noteikumus, bet valdībai tas nerūp. Tāpēc uzņēmējam nekas cits neatliek, kā meklēt naudu citur, skatīties, kurš būs godīgākais partneris.

Bet kāpēc lietuvieši un igauņi ar savu kapitālu pārņem Latvijas uzņēmumus, nevis otrādi?

Gan jau ir arī otrādi, arī mēs ar savu partneri domājam, ko varētu iegādāties Lietuvā. Bet tas, ka es biju pats pēdējais lielais uzņēmējs, kuram no kooperatīvu laikiem viss simtprocentīgi piederēja man, tas gan tā ir. Taču nebija citas izvēles kā attīstīties. Ja ir grūti vienoties ar bankām, tad nākotnes vārdā ir jāsper dažādi soļi!

Uzsvērāt, ka esat izvairījušies no skandāliem, taču "Lido" darbība Berlīnē beidzās ar diezgan skaļu traci, arī Minskā izvērsāt milzīgu ēdināšanas kompleksu, taču no Baltkrievijas nācās aiziet un "Lido" restorāna vietā palika tikai plaģiāts.

Berlīne bija mūsu kļūda, tur mums nevajadzēja iet. Varbūt tas izklausīsies netaktiski pret vāciešiem, bet man šķiet, ka Berlīne vairs nav Vācija, tā ir visas pasaules metropole. Un tam ir arī savas negatīvās sekas. Piemēram, ja darbā piesakās desmit cilvēki un astoņi no tiem pieprasa algu maksāt “aploksnē”, tad... Strādājot godīgi, cenu ziņā nav iespējams konkurēt. Tas pirmkārt, bet, otrkārt, kļūdījāmies berlīniešu ēšanas paradumos. Un šī kļūda mums izmaksāja nepilnus sešus miljonus eiro. Skola par sešiem miljoniem! Bet nekas – par mācībām jāmaksā. Cits par mūsu neveiksmi priecājās, cits bēdājās, bet mēs iesim tālāk un turpināsim darbu!

Savukārt Baltkrievijā mēs labi nopelnījām – vairāk nekā miljonu. Bija pasūtījums uztaisīt milzīgu ēdināšanas kompleksu, līdzīgu Krasta ielas "Lido". Mēs to izdarījām, palaidām, lai tas sāktu darboties, un aizgājām prom. Mēs gan negribējām viņiem dot "Lido" nosaukumu, bet tur jau likumi pavisam citi – nosauca par "Ļido". Nu, lai tiek viņiem "Ļido"! Pirmos gadus restorāns nostrādāja tā, kā mēs to gribējām, mēs pat regulāri braucām pārbaudīt, lai būtu kārtība, bet ar laiku šīs valsts tikumi izdarīja savas “korekcijas”. Taču restorāns joprojām darbojas, cilvēki tur iet, bet jāatzīst, vairs nav tās kvalitātes.

Izteicāties, ka kovida laiks ir labs dzinulis, kas liek domāt, būt radošākiem. Vai esat arī kaut ko jaunu izdomājis? Atkal ko tādu, lai citiem rastos vēlme nokopēt. Vai ir kaut kas tāds, ar ko tagad Gunārs Ķirsons pārsteigs tautu?

Ir gan. Tas būs pavisam jaunas koncepcijas ātrās ēdināšanas tīkls "CherryFix". Ja "Lido" uzņēmumam man ir partneris, tad tagad gribu atkal uztaisīt kaut ko pilnīgi atsevišķu, kas pieder tikai man. Un no tā arī radās sākotnējais nosaukums – "Fiksais Ķirsis", ko tomēr izdomājām angliskot, jo lūkojamies uz to kā eksportējamu zīmolu. "CherryFix" būs kā divu veidu darbības ātrās ēdināšanas kioski un bezkontakta bistro veikali. Pie vieniem varēs piebraukt ar auto un saņemt preci, neizkāpjot no tā. Pirmais šāds "Cherry Fix" drive atradīsies Krasta ielā pie "Lido" kompleksa, bet otrs – Pārdaugavā, savukārt Rīgas centrā būs kiosks, kurā apkalpos kājāmgājējus. Ar laiku šādu punktu būs aizvien vairāk un ne tikai Rīgā.

Ar ko tad jūsu drive atšķirsies no citiem ātrās ēdināšanas restorāniem, jo klientu apkalpošana automobiļos nav nekāds jaunums?

Sagaidām, kad parādīsimies tirgū, un tad aprunājamies!

Skan diezgan ambiciozi!

Tas arī ir ambiciozi un atbilstoši laikmeta prasībām. Mūsu uzstādījums ir – ātri, kvalitatīvi un atšķirīgi. Šajos bistro veikalos varēs ne tikai iegādāties kvalitatīvus, daudz veselīgākus ēdienus, ko ēst turpat parkā, auto vai mājās, bet arī nopirkt pārtikas produktus. Vairs nevajadzēs pēc piena un maizes speciāli braukt uz veikalu, kurā jākontaktējas ar citiem cilvēkiem un tiek iztērēts daudz vairāk naudas nekā plānots pirkumiem! Atliks vien piebraukt pie "CherryFix", turklāt šo kiosku funkcionalitāte ieplānota tā, ka klientiem nevajadzēs doties iekštelpās. Pilnībā bezkontakta apkalpošana! Mums pat kafijas krūzītes varēs paņemt, nepieskaroties automātam, turklāt kafiju mēs iegādājamies labāko, kas tirgū pieejama.

Daudz domājam un strādājam, lai iepirkšanās būtu absolūti droša un vienlaikus maksimāli ātra. Saprotam, ka šobrīd laiks un drošība ir augstākās vērtības. Tajā pašā laikā saglabāsim augstos kvalitātes standartus, ar ko lepojas "Lido". Mūsu šefpavārs ir izstrādājis ēdienkarti, kurā izmantoti tikai augstvērtīgi produkti, turklāt ar savu “odziņu”. Piemēram, mums būs nevis klasiskie nageti, kas parasti ir pildīti ar kaut kādiem samaltiem gaļas pārpalikumiem, bet ar vislabāko vistas fileju, un tie sauksies “podziņas”.

No ierastajiem ātrās ēdināšanas standartiem atšķirsimies gan ar kvalitāti, gan interesantiem risinājumiem. Mēs paši spriedām, ka strādāsim nevis street food vai fast food nišās, bet gan savā unikālajā – fix food. Mūsu mērķis ir radīt jaunu kvalitātes un apkalpošanas standartu.

Labs risinājums šajos vīrusa laikos, kad nevar zināt, kādi iespējamie ierobežojumi var apdraudēt ēdināšanas biznesu.

Ar šo savu ideju un darbu patiešām varu lepoties, tāpat kā ar kolēģiem, kas strādā šajā uzņēmumā. Esmu savācis talantīgu jauniešu komandu, atdošu viņiem visas savas zināšanas, lai pēc trim gadiem aizslīdētu no šī projekta prom, atstājot to visu drošās rokās. Tur darbojas gan mana laba drauga Jūlija Krūmiņa mazdēls Edgars Krūmiņš, gan mans mazdēls Alberts Ķirsons, gan citi jauni puiši. Arī "Lido" komandā šobrīd strādā jauni cilvēki, un arī viņiem es ar prieku nododu savas zināšanas un pieredzi. Un uzstāju, lai viņi gūtu labu izglītību.

Vai neuztrauc, ka, apmācot kādu, viņš izaug par konkurentu, aiziet prom un uztaisa savu, konkurējošu uzņēmumu?

Šajos gadījumos vienmēr pie sevis esmu nodomājis – ja viņš uztaisa kaut ko labu, tad es ar savu lielāko dzīves pieredzi noteikti uztaisīšu vēl labāk. Šādas situācijas nevis nospiež, bet dzen uz priekšu. Nevajag noniecināt citus, bet pacelt sevi pašu augstāk!

Vai, domājot jaunas idejas un strādājot pie novitātēm ēdināšanas biznesā, personiskai dzīvei vispār laiks pietiek? Savu jaunāko meitu Vācijā bieži satiekat? Spējat viņai nodot savu dzīves pieredzi, tāpat kā to nododat saviem darbiniekiem?

Reizēm viņa atbrauc pie manis, citreiz es pie viņas. Šonedēļ atkal aizbraukšu uz Vāciju. Viņai tagad ir desmit gadi, regulāri sazvanāmies, mācu viņu, kas jādara, kas nav jādara, kāpēc tā jādara. Mums ir ļoti laba savstarpējā saikne, viņa patiešām manī klausās un mani klausa. Varbūt tāpēc, ka visu laiku neesmu pie viņas uz vietas. Es lepojos ar savām meitām un mazbērniem! Daru visu, lai viņi izaugtu par labiem cilvēkiem. Bērniem un mazbērniem vienmēr saku – jūs ar mani lepojaties? Jā! Tad dariet tā, lai es varētu lepoties ar jums!