"Ticu, ka esam skudriņas, kuras vada no Visuma," - Lauris Reiniks par dzīvi, dziesmām un bērnišķību

Par bērnišķību visā krāšņumā var jau pārliecināties - jo klajā nācis jauns Laura mūzikas albums pašiem mazākajiem klausītājiem!

Ņemot vērā pandēmijas ierobežojumus, jaunu televīzijas sezonu sāc ar svētku izjūtu?

Drīzāk ar miega badu. (Smejas.) Bet tagad viss izdarīts, un drīz varēšu atpūsties. Filmējam visus «Pasaki to skaļi!» raidījumus divarpus mēnešus uz priekšu, jo augusta beigās braukšu uz Ameriku, kur kovida dēļ neesmu bijis jau divus gadus. Tad vēl «Četri uz koferiem», kas, neraugoties uz ceļojuma formātu, nav nekāda atpūta. Tad pāris koncertu tepat, Latvijā un Lietuvā…

Ceļojuma raidījuma saistībā jau esi nonācis portālu virsrakstos kopā ar Magoni.

Vai, nu šausmas, ko nu!? (Smejas.) Es, starp citu, biju tas, kurš Magoni šim projektam – braucienam uz Grieķiju – ieteica kā vienu no dalībniecēm. Zināju viņu tikai kā tēlu no televīzijas un preses virsrakstiem. Domāju – tāda interesanta dāma. Kad kopā aizbraucām, izveidojās ļoti labs kontakts. Ļoti novērtēju, ka viņa ir tāda, kāda ir, – tīrradne. Kas uz sirds, tas uz mēles. Viņa ir visīstākā «slavenība bez filtra», tas filtrs ir vai nu «aizsūbējis», vai nekad nav bijis. Pati reizēm pārdzīvo, ka ir tik atklāta. Apbrīnoju un novērtēju cilvēku, kurš ar savu personību, saviem stāstiem spēj uzrunāt un aizraut tik lielu auditoriju. Kā nekā Magone ir jau piektajā sezonā! Man bija arī interesanti, kā viņa ceļojumā veidos savu dienu, jo pati nav daudz braukājusi.

Tev bija priekšstats par Magoni?

Man bija intriga, vai tiešām viņa ir tik lieli «lauki», kā sevi pasniedz. Nu nevar būt, ka ir tik provinciāli cilvēki! «Oi, es jau no laukiem, es jau neko nezinu, neko saldāku par burkānu neesmu ēdusi…» Šitos tekstus viņa arī tur, ceļojumā uz Grieķiju, ik pa brīdim teica, un to gan nevarēju saprast – vai viņa piespēlē vai tiešām tā jūtas. Jo patiesībā Magone ir ļoti simpātiska, gudra, un angliski viņa ļoti labi runā, par ko biju pārsteigts, bet vienlaikus ir ļoti atklāta – kā uz šķīvja izliek visu, un tas varbūt daudzus šokē. Magone ļoti labi apzinās, kas ir šovs un kā to taisīt.

Vai juti, ka viņai ir stereotips par tevi? Attieksmes barjerā varbūt?

Sākumā pret mani bija rezervēta, ar tādu kā pietāti. Kā jau… kamēr «izkož», kāds kurš ir, bet tad saproti, ka visi jau te ir, lai darītu savu darbu, – vienkārši un savējie. Viņa ceļojumā izteicās, ka kaut kur esam «līdzīgas dvēseles». Manī jau arī valda zināms naivisms – pārliecība, ka daudzi cilvēki ir labāki, nekā patiesībā izrādās. (Smejas.)

Kad runāju ar Magoni par šo ceļojumu, bija ļoti aizkustināta, ka esi pirmais vīrietis, kurš viņai uzdāvinājis kleitu.

Magonei ļoti iepatikās viena kleita, bet, uzzinādama cenu, viņa to atlika atpakaļ. Redzot, cik ļoti viņai tā patīk, nopirku kā dāvanu vārdadienā. Bija prieks redzēt, kā tas Magoni aizkustināja un cik labi tā viņai izskatījās mugurā. Tiešām skaisti.  To visu redzēsiet kādā no sērijām.

Jūsu kompānijā devās arī Laurlācis jeb Laura Ķīse. Viņa pārstāv tavu jaunāko fanu paaudzi?

Laurlāci jau iepriekš zināju kā vienu no manām lielākajām fanēm. Zinu, ka draugi viņai uzdāvinājuši poda vāku ar manu bildi virsū.

TĀ poda vāku?!

Nuja! Lai, kad iet, vienmēr mani tur ierauga. Bija par to jau stāstījusi kaut kādā izklaides šovā. Ka viņa fano par mani, uzzināju pirms kāda gada, kad Laura kā populāra jūtubere sāka publicēt video saistībā ar mani. Tā man vienu reizi kaut kas izlec par šo tēmu, otru. Kad satikāmies kādā projektā, bija dikti aizkustināta. Forša meitene, arī viņu ieteicu ceļojumam.  Un pats dabūju nemitīgi viņu fotografēt (smejas), jo svarīgas tās bildes, ko pēc tam likt instagramā… Par laimi, māku labi bildēt.

Tev tak ar nemitīgi jāgādā epizodes, ko aplūkot soctīklu sekotājiem…

Es lieku tad, kad man tiešām ir, ko teikt. Saprotu, ka tiem, kas dzīvo no soctīkliem, svarīgi katru dienu vai otro jaunu saturu ielikt. Bet šaubos, ka vispār kāds no kāda kaut ko baigi tajos gaida – visi dzīvo savu dzīvi. Neesmu influenceris, pat ja atslēgtu internetu un instagramu, mans darbs turpinātos, mana dzīve nebūtu atkarīga no tā.

Kādas tev kā mūziķim patlaban ir attiecības ar divdesmitgadnieku paaudzi – vai tu par viņiem kā saviem klausītājiem vēl domā?

Jā, domāju. Un ne tikai kā mūziķis. Kā man pieteica Laura, viņas paaudze mani vēro – sadzird un vērtē citādi nekā tos, kas neko nav nozīmējuši, tādējādi man esot jābūt uzmanīgākam ar jokiem un izteicieniem. Man vairāk jākontrolē, ko saku.

Tu spēj komunicēt ar divdesmitgadniekiem vienā valodā? Viņu žargons ļoti atšķiras no tā, kas bija pirms gadiem 20.

Viņi jau puslīdz runā angliski. Man šķiet, ka esmu kopā ar to paaudzi, ar kādu savulaik mācījos vidusskolā Amerikā. Amerikāņu jaunieši un es tādi bijām tajos gados, bet Latvijā tā neuzvedās. Tāpēc mani viņi nepārsteidz.

Tu esi sirsnīgā projektā apvienojis savu dzimtu trijās paaudzēs. Pastāsti, kas ir «Ričijs Rū»!

Nu, redz, tas ir projekts pavisam jaunai paaudzei! Taču, iespējams, ne kā mēs domājam – no viens līdz septiņi gadi –, bet arī vecākiem bērniem. Nākamnedēļ laidīsim klajā manas māsas Rūtas Reinikas-Preisas izlolotu projektu, kurā darbojas jauns varonis bērniem – lācēns Ričijs Rū un viņa draugi mežā.

Rūtai dzima ideja radīt ko tādu, kas paliktu par piemiņu no bērnības viņas mazajam dēliņam Ričardam. Viņa izlasīja no vecmāmiņas [bijusī skolotāja un Auru pamatskolas direktore Veronika Reinika] dzejoļu krājumiem vienpadsmit dzejolīšus, kas likās visforšākie, un teica –  Lauri, man šķiet, ka tev vajadzētu uzrakstīt dziesmas. Iebildu – es taču neesmu nekad bērnu dziesmas rakstījis, pat nezinu, kā tās jāraksta. Viņa tik turpina – tu varēsi, tev ir «lipīgas» dziesmas… Un tas man nudien bija liels un foršs izaicinājums. Es pats nezināju, ka varu uzrakstīt bērnu dziesmas. Stulbi ir sevi slavēt, bet tikai spriežu pēc pirmās dziesmas, ko kā variantu aizsūtīju Rūtai. Mazais Ričards vienkārši juka prātā – vēl, vēl, uzliec vēl! Vienīgais veids, kā mašīnā varēja viņu nomierināt, bija uzlikt demoversiju, ko biju aizsūtījis. Kā Rūta teica – Lauri, tu neapvainojies, bet šis ir pirmais tavs albums, kurā man patīk visas dziesmas. Cerams, patiks arī bērniem.

Nāks laukā arī grāmata «Ričijs un Rū», kas ir ar Gunas Miķelsones speciāli radītām ilustrācijām. Tā būs interaktīva – katram dzejolim būs pievienots QR kods, ko noskenējot, varēs «atdzīvināt» dzejoli ar dziesmas videoklipa noskatīšanos. Pusgadu pie tā strādājot, ir nofilmēti vienpadsmit videoklipi. Līdzi nāks arī kompaktdisks, kurā ir visas dziesmas un krāsojamā grāmatiņa ar varoņiem. Būs, protams, dziesmas pieejamas pat mūzikas straumēšanas vietnēs.

Tā nu visi šajā projektā tikāmies: Ričiņš kā iedvesmas avots, vecmāmiņa kā tekstu autore, es kā komponists un izpildītājs un Rūta kā idejas autore un projekta realizētāja. «Ričijs Rū» tiek lēnām tulkots – izdosim arī Lietuvas un Igaunijas bērniem. Tas varētu būt baltiešu jaunais lācēns.

Ja pats par sevi mēdz smieties, ka esi bērna prātā, tad tagad tam ir apliecinājums. Un vislabākajā nozīmē!

Kad Rūta šo piedāvāja, iesākumā pretojos, teicu, ka neiešu peles vai kaķa kostīmā skraidīt pa koncertiem, tas nav mans žanrs! (Smejas.) Jo tā robeža, kad vari sākt izskatīties jokains, ir trausla. Bet kaut kā sanāca organiski, un rezultāts mums pašiem ļoti patīk. Arī no malas stāsta, ka tas, ko darām, ir vajadzīgs, jo mazajiem bērniem tiek radīts par maz šāda veida satura. Katrā ziņā man tā bija iespēja «paplašināt apvāršņus». Daudzi šo mazuļu vecāki ir mani fani, sanāk tāda kā mana atgriešanās jau caur viņu bērniem.  

Brīnišķīgs piedzīvojums jums visiem kopā, tostarp – fotosesija!

Jā, Veroniku atvedām uz Rīgu, pirmo reizi viņu profesionāli grimēja, veidoja matus, saģērba. Tāda stilīga skandināvu omīte sanāca. Arī viņa bija aizkustināta par šo visu. Teica – kā vajag, tā darīsim!

Mazliet par citu tematu, kas bijis tuvs arī jūsu ģimenē. 21. augustā atzīmējam Zemessardzes 30. gadadienu. Kā tu kā bērns izjuti to, ka tavs tētis ir zemessargs?

Pirmais, ko sapratu, bija tas, ka tētis ir militārā formējumā. Lai arī nekad neesmu redzējis, ka viņš šautu, pirmos ieročus dzīvē redzēju savās mājās, jo tie bija tētim seifā. Skarties klāt gan nekam neļāva. Tajos juku laikos Tērvetē viņam bija dežūras – visi uz maiņām dienu un nakti sargāja Tērveti no «bandītiem» – kā es, bērns, toreiz to sapratu. Uz barikādēm brauca.

Vecaistēvs, kara veterāns, nesaprata – ko tad tu iesi! –, viņš īsti neticēja, ka kaut kas mainīsies. Bet tētis brauca. Viņš bija lepns par to, ka ir zemessargos. Kad vaicāju, ko zemessargi dara, viņš teica – ies palīgā armijai, ja vajadzēs. Teicu – jūs tak neesat mācījušies to, ko apguvuši karavīri! Ko viņš skaidroja, vairs neatceros, tik atceros to apziņu, ka tētis ir viens no tiem, kas rada papildu drošību katram valsts iedzīvotājam. Viņš ir liels patriots, kam Latvijas gars ir asinīs. Redzot, kā viņš izturas pret savu valsti, arī man šis patriotisms zemapziņā iepotēts.

Tevi jaunsargos nesūtīja?

Nē, biju aizņemts ar savām lietām, šajā ziņā vecāki man lika svētu mieru. Bet ar interesi noskatos, kā, pateicoties jaunajai paaudzei, joprojām jaunsargi turpina pastāvēt, gatavojot nākamo zemessargu paaudzi.

Neesi slēpis savu nostāju vakcinēšanās jautājumā, atbalstot lēmumu laist pasākumos tikai apmeklētājus ar aktīvu QR kodu. Esi dabūjis par šo pārmetumus?

Joprojām uzskatu – jo vairāk cilvēku vakcinēsies un paļausies uz zinātniekiem, ne sazvērestības teorijām, jo ātrāk tiksim ar šo galā. Cik, atvainojiet, tumsonīgam jābūt, lai domātu, ka zinātnieki grib nomērdēt visus uz planētas vai padarīt vismaz neauglīgus…

Interesanti, ka par to uztraucas arī tādi, kam reproduktīvais vecums sen aiz muguras… Par vēl kādu teoriju… Tavi «Twitter» sekotāji ir ieintriģēti – ko tu atklāji pēc «Netflix» dokumentālās filmas par citplanētiešiem noskatīšanās? Pastāsti, jo ne jau visi redz «Netflix»…

Cilvēkiem patīk ticēt sazvērestības teorijām, jo tās šķiet aizraujošākas par zinātniskajiem faktiem. Šajā kontekstā bija interesanti paskatīties jauno «Netflix» dokumentālo seriālu «Atslepenoti augstākā līmeņa noslēpuma NLO projekti», kura galvenā doma – viesi no citām planētām ieradušies tad, kad mēs uz Zemes esam uzvedušies bīstami, tā apdraudot Visumu un citas civilizācijas. Atomieroču izmēģinājumi, pārmaiņas klimatā un tamlīdzīgi. Ticu, ka esam skudriņas, kuras vēro un vada daudz attīstītākas formas no Visuma. Bet cilvēka dabā ir domāt – ja es kaut ko neredzu, tātad tā nav. Un galu galā iespējams, ka citplanētieši ir miljardieri no citām planētām, kam patīk ceļot. Ceru, ka «Ričijs Rū» viņus uzrunās, un arī citplanētiešu bērni atlidos pēc pāris grāmatām un dziesmu albumiem. Viņi to ir pelnījuši! (Smejas.)