Aktieris ar pašmulšanu - jaukais puisis Andris Bulis par skatuvi, dzeju un latviešiem

Lai filmētos pirmajā «Tuneļa» sezonā, audzēji matus un bārdu, matus nemazgāji pat nedēļu, lai izskatītos pēc ieslodzītā. Kā ir tagad – pirms otrās sezonas? Drīksti sakopties?

Zini, ka nē… Smieklīgi, ka man tagad abas filmēšanas notiek paralēli. Ir pamatīga plānošana, lai uz «Viņas melo labāk» būtu noskuvies, bet «Tunelī» – noaudzis.

Kā sagatavoji sevi «Tuneļa» ainai – ienāc mājās un ieraugi sievu un dēlu nogalinātus… Dž. Dž. Džilindžers slavēja, ka šo ainu esi nospēlējis ļoti jaudīgi.

Šīs ainas filmēšana bija paredzēta kādā septītajā dienā parastā daudzstāvu nama dzīvoklī ap desmitiem vakarā. Tad producente uzzināja, ka kaimiņiem ir pretenzijas pret mūsu trokšņošanu dzīvoklī. Jau bez desmit divpadsmit, biju visu vakaru nosēdējis un gaidījis to brīdi, uztraucos, ka ainu nāksies nospēlēt desmit minūtēs. Biju izrunājies ar puiku – sagatavojis, lai nebaidās, ka es viņam pieskaršos, lai nenoraustās pēkšņi… Pārliecinājies, kur tieši stāvēs kameras, izplānojis visu, ko un kā darīšu, jo režisors to bija atstājis manā ziņā. Jau noskaņojos uz ainu, tūlīt sāksim, bet producente saka: «Beidzam, kaimiņi jau sūdzas! Filmēsim pēc trim dienām.» Un tā trīs dienas visu to ainu ar ģimenes noslepkavošanu nepārtraukti «pārvārīju» sev galvā. Jo tā ir ļoti svarīga epizode, no kuras izriet tālākie notikumi. Pēc tās nofilmēšanas jutos, it kā būtu monoizrādi nospēlējis. Tas bija liels pārbaudījums visai komandai, brīnišķīgi nostrādāja arī mazais puika – mana varoņa dēla lomas atveidotājs. Malacis!

Piekrist tādai lomai no zēna vecāku puses bija diezgan liels izaicinājums…

Jā! Taču es neesmu māņticīgs, pieeju kā profesijai. Agrāk gan biju salasījies visu ko, bet tagad darbu uztveru kā tehniski izdarāmu lietu.

Kā aktieris dari visu, ko prasa režisors?

Tā gluži neteikšu. Jā, pliks dibens man ir bijis, bet, piemēram, diez vai lēkšu ar gumiju, jo man vienkārši ir bail no augstuma.

Kamēr TV3 skatītāji sekos līdzi «Tuneļa» pirmās sezonas notikumiem, tiek filmēta jau otrā sezona. Notikumi tajā tev pašam ir pārsteigums?

Bija ļoti interesanti, kas tālāk notiks ar manu tēlu. Tas, ko esmu jau nofilmējis un lasījis par sevi un citiem, – būs negaidīti liels ekšens! Cienījamas pakaļdzīšanās, sagrābšanas ainas. Beigas ir ļoti intriģējošas.

Tāds ekšens, ka kaskadieris bija nepieciešams?

Nē, tik liels «atvēziens» vēl nav. (Smejas.) To latviešu aktieri vēl var, ko lika darīt. Katrā ziņā man ļoti interesē, kā skatītājs, kurš nav iepriekš redzējis Go3, uzņems šo seriālu.

Kādas bija izjūtas, filmējoties Brasas cietumā?

Emocionāli grūtākās filmēšanā bija pirmās divas dienas, jo tās jau tā netīkamajā novembrī pavadījām karcerī – pagrabā, kur ir visdrūmākais. Var tiešām just, ka tās (cara laikā celtās biezās sienas) ir piesūkušās ar smagumu. Pirms braukt mājās, kādas 20 minūtes vajadzēja pasēdēt mašīnā un no tā atjēgties. Sev pateikt, ka par daudzām norisēm, par ko dzīvē čīkstu, ir pilnīgi nevajadzīgi uztraukties. Tā mūsu šūmēšanās pandēmijas laikā – ka viss ir aizliegts, ka jūties ieslodzīts mājās… Gribas kliegt – aizejiet uz cietumu, pirms bļaujat, ka esat «cietumā», jūs taču varējāt gan braukt un staigāt pa mežu un pie jūras, gan skatīties televīziju un lasīt grāmatas. Tā mūsu čīkstēšana bieži ir pārspīlēta.

Cietumā daudzi pievēršas jomām, ko brīvībā nebūtu darījuši. Piemēram, pabeidz skolu, iemācās lasīt vai rakstīt… Kam tu veltītu savu laiku?

Psiholoģijai, psihoterapijai. Cilvēka domāšana, tās analizēšana ir cieši saistīta ar manu darbu. Man tas šķiet interesanti.

Tu pats esi izmantojis psihoterapijas atbalstu?

Jā. Gāju pirmo reizi pie psihoterapeita tīri profesionālā nolūkā – lai gatavotos lomai, bet tiešām kā pacients, ne aktieris. Uzskatu, ka mūsdienās ir pilnīgi normāli iet pie psihoterapeita, par ko liecina arī garas rindas pie labiem speciālistiem. Ja man būtu vairāk laika, es regulāri to darītu. Jo man šķiet ļoti interesanti, ka vari analizēt savu iekšējo pasauli, savas pozitīvās un negatīvās emocijas caur neitrālu cilvēku, kurš cenšas tev palīdzēt, nenodarbojoties ar demagoģiju. Ja kāds kautrējas un stāsta, ka nekad neies, viņš apzog pats sevi. Man ir draugi, kas iet regulāri un saka, ka ir interesanti pastrādāt ar sevi. Īpaši kovida laikā, kad nomāktības par daudz.

Ar kādām izjūtām sagaidi Dailes teātra jauno sezonu?

Septembra beigās turpināsim spēlēt «Trīs draugus» – pagājušā gada lielāko iestudējumu, kurā esmu ar Lauri Dzelzīti un Gintu Grāveli. Patlaban man ir, ko darīt. Paralēli viens darbs top krieviski. Vai paspēsim septembrī, nezinu. Psihoterapeitisks darbs, kurā vīrs un sieva piecos no rīta mēģina izrunāt visu, kas piecos gados sakrājies. Man tas šķiet brīnišķīgs! Partnerībā ar Mariju Daņiļuku – aktrisi no Maskavas –, ar kuru esmu jau spēlējis Krievu drāmā. Jāmācās ļoti daudz teksta.

Novembrī pirmizrādi Dailē piedzīvos izrāde ar tavu piedalīšanos «Esiet sveicinātas, skumjas!» Skumjas tev ir raksturīgs un vajadzīgs stāvoklis?

Man personīgi tādas rudenīgas, melanholiskas skumjas patīk. Flirtēšanā ar skumjām ir radošums. Piemēram, dzejoļu rakstīšanā. Tādas vasarā nemaz nevar dabūt.

Mums, latviešiem, ar gadalaiku maiņu tomēr ir paveicies. Vasara, manuprāt, atraisa izlaisties, bet rudens nāk ar tādu pamatīgu savākšanos, jaunām iecerēm, uzrāvienu…

Jā, es tam pilnīgi piekrītu! Kad nesen taisījām izrādi par bēgļiem, daudz domāju, kā vieta, kur cilvēks dzīvo, nosaka viņa uzvedību un raksturu. Man kāds draugs, latvietis, dzīvo Floridā, un viņš stāsta, ka grib riktīgu ziemu, normāli lietainas vasaras dienas un zeltainu rudeni, jo visu laiku ir tikai zaļas palmas vai, sliktākajā gadījumā, tornado. Tavas saknes pavada tevi visu dzīvi. Man, dzimušam un augušam Salacgrīvā, jūra neeksistēja 18 gadus, kamēr tur dzīvoju, bet, kad aizgāju, braucu regulāri speciāli uz jūru.

Tos mēs, starp citu, redzam ReTV raidījumā «Ar kājām pa mājām», kurā tiek apceļotas arī tavas vietas Salacgrīvā!

Jā, līdz ziemai televizorā paspēšu visiem apnikt! (Smejas.)

Kā klājas tavai grāmatai «Erotērika»? Izdeva vairāk nekā vidēji dzejas grāmatas.

Labi! Ceru vēl uz atklāšanas pasākumu septembrī vai oktobrī. Rudenī paredzēti arī daži braucieni uz bibliotēkām, nekad neatsaku palasīt dzeju. Ar ģitāristu Ēriku Upenieku ir speciāla programma tam.

Dāmas sarkst droši vien, jo savā pēdējā krājumā esi intīmi ļoti atklāts un asociācijām pārbagāts.

Tas ir grūtāk, jā. Bet tas, ka nav vienkārši, ir tieši forši. Izrādē esmu tēls, bet šeit – es pats, kas atzīstas savās izjūtās. Tā ir stīga, kas man pašam ir vajadzīga, – pašmulšana un skatītāju reakcija. Tā ir kā narkotika – dzīvais kontakts, kā nekad nebūs kino.

Armēnija, Taizeme, Krievija, ASV… Kur tik neesi strādājis! Kurš bijis eksotiskākais pieredzējums?

Uzreiz tā grūti atcerēties eksotiskāko. Bet tas, kas nāk prātā, ir aizkustinoši brīži, filmējoties Sanktpēterburgā. Tur jūti, ka kino padarīšana vietējiem ir svēta lieta – nāk klāt, interesējas, ko filmē, skatās, seko līdzi. Latvijā, kad filmē, tad vairāk ir tā izjūta, ka esi kādam radījis sarežģījumus un apgrūtinājumu. Ha, atceros Armēniju, kad filmējām seriālu «Дед 005». Bija situācija, kurā manam varonim jāsagaida mīļotā meitene pie centrālā laukuma. Tas tāds kā Doma laukums, tikai piecas reizes lielāks, ar «dziedošajām» strūklakām. Piektdienas vakarā tur atpūsties bija sapulcējies ļoti daudz cilvēku, bet vajadzēja noorganizēt, ka viņi visi paiet malā, jo filmēs manu pārgājienu pāri laukumam gar strūklaku. Kad nožogoja laukumu, palaida mākslīgo lietu un viens pats ar lietussargu nostājos tā centrā, pirmo reizi apjautu – bāc!, tā, iespējams, jūtas Džonijs Deps vai Breds Pits, kad viņu fotografē un vēro vismaz 700 cilvēku. Viņi jau tik tālu neredzēja, kas ir laukuma vidū, domāja – kāda liela zvaigzne, ja jau vienam taisa mākslīgo lietu, bet citus nelaiž tuvumā. Kad nogāju malā, droši vien bija pamatīgi vīlušies, ka nav Breds Pits… (Garšīgi smejas.)

Varbūt esi…. Nu kā lai pasaka… Par zemu sevi nostādījis, būdams…

… pieticīgs?

Arī. Jo dažas labs zvaigznes statusu rada, nostādīdams sevi uz neaizsniedzama pjedestāla…

Man bijušas iespējas strādāt ar Krievijas leģendām. Varu teikt – jo lielāka zvaigzne, jo vienkāršāks cilvēks. Savukārt viena otra sabiedrības mākslīgi radītā zvaigzne, ko mēdz pieaicināt darbā filmā vai seriālā popularizēšanas nolūkos, gan ir tāda, par kuru jādomā – nedod, Dievs, tādam būt. Ja Latvijā ir zvaigžņu slimība, tad tā ir reāla slimība. Ieņemt pozīciju, ka ne ar vienu nerunāšu, nu nezinu… Es gribētu saglabāt attieksmi kā tiem četriem džekiem lidostā ar olimpisko medaļu – esot vienkārši, smejoties, ēdot vafeles un runājot normālā ielas valodā, viņi nevienu brīdi nelika citiem sajusties, ka ir ar kaut ko īpašāki. Lūk, to es gribētu saglabāt!

ANDRIS BULIS

• Dzimis 1982. gada 22. martā Salacgrīvā.
• Patlaban: Dailes teātra aktieris.
• Seriālos: «Viņas melo labāk» (Māris); «Tunelis» (Kārlis).
• Kino: redzams vismaz 12 filmās.
• Izdevis četrus dzejoļu krājumus.
• Ģimene: precējies; tēvs Markusam (17) un Alisei (4).