Laika ziņu diktore Ilze Skudra pēc "Rīta Panorāmas" uzplaukst dārzā

20 gadu gaitā laikapstākļu izpēte kļuvusi par viņas darbu un aizraušanos. Pēc ētera Ilze dodas uz savām mājām Lielvārdē. Tur viņu gaida ģimene, divi vācu aitu suņi, Maltas suņu meitene Poga un krāšņs dārzs – vieta, kur sakrāt spēkus jaunam darba cēlienam.

Kā sākās jūsu darba gaitas televīzijā?

Televīzijā nokļuvu nejauši – pirms nu jau vairāk nekā 20 gadiem. Bija atlase. Es biju modeļu aģentūrā, kas sadarbojās ar televīziju dažādos projektos. Viņi uzaicināja meitenes uz šo atlasi. Sākotnēji nokļuvu TV3. Daži atsevišķi projekti bija TV5, kur mēs kopā ar Gundegu Skudriņu un Antru Birzuli veidojām «Metropoli» – raidījumu par dažādām izklaides iespējām. Tad sekoja LNT – gan vakaros, gan no rītiem. Vēlāk jau bija «900 sekundes». Pēc bērnu piedzimšanas savas darba gaitas turpināju Latvijas Televīzijā.

Latvijas Televīzijā esat jau ilgāku laiku.

Jā, pagājuši septiņi gadi. Katru dienu ir jauni pārsteigumi un izaicinājumi.

Vai ikdienā izjūtat savas gulbenietes «saknes»?

Es noteikti saklausu savas Gulbenes «pēdas», to saklausa arī citi. Apmācības joprojām turpinās, sevi ir nepārtraukti jāpilnveido – platais, šaurais «e» ir tas, kas uzreiz nodod. Bet dziļa saikne ar Gulbeni kā pilsētu...grūti spriest. Kad mans tētis vēl bija dzīvs, pirms pieciem gadiem, sanāca biežāk turp braukt. Tagad saikne ir ar vīra dzimto pusi – Lielvārdi. Šobrīd sevi vairāk asociēju ar šo vietu.

Latvijā runā dažādos dialektos un izloksnēs, saglabājot valodas un konkrētā Latvijas reģiona unikalitāti. Izmantot latviešu literāro valodu televīzijas ēterā ir pareizi, bet vai tas jums personīgi nav nedaudz savādi?

Savādi nē. Varbūt tad, kad pēc 9. klases devos mācīties uz Rīgu, bija jāsadzīvo ar pusaudžu pārmetumiem, tādu kā izsmiešanu. Tagad es joprojām sakautrējos, ja kolēģi aizrāda vienu vai otru reizi. Pēc būtības es pati arī esmu paškritiska. Tā, ka nevarētu izteikt vai, tieši otrādi, vajadzētu slēpt savu dialektu – tā noteikti nē. Arī no televīzijas vadības puses neesmu izjutusi pārmetumus. Daira Zīle vienu brīdi bija mūsu kolēģe, šobrīd viņa strādā Latvijas Radio. Mums bija Jāņu rīts, un viņa staigāja pa gadatirgu un sastapa tur savas dzimtās puses amatniekus, ar viņiem runājot latgaliski. Bija, kad kāds teikto nesaprata. Tad kolēģi pārjautāja. Manuprāt, tas bija tik mīļi, sirsnīgi un patiesi.

Esat mierīgs cilvēks vai tomēr vairāk impulsīvs?

Gan, gan. Televīzija prasa lielu atbildību, darbs ir spraigs. Nav divu vienādu rītu. Tas tevi tur nepārtrauktā spriedzē. Pēc ļoti dinamiska rīta, ja vēl ir bijušas intervijas un ne tik priecīgi notikumi, kuros jābrauc un jāziņo, nogurums ir milzīgs. Tad – mājas, tas pats dārzs – tā ir vieta, kur atvilkt elpu, nomierināties. Nevaru teikt, ka varu dzīvot mierīgi. Man pietrūkst tās enerģijas, spriedzes. To arī vajag. Kad man jautā, vai gribu atvaļinājumu, saku «nē». Man patīk strādāt, atbraukt mājās, atpūsties. Otrā rītā atkal esmu gatava darbam.

Agrie rīti nav grūti?

Jā, ir. Četri no rīta nav tas laiks, kad ir komfortabli celties. Vispār esmu rīta cilvēks. Man patīk agri mosties, agri apdarīt visus darbus un laicīgi doties gulēt. Kā es saku, man ir bērnu režīms. Arī, ja nav agrie rīti, celšanās ir pusseptiņos vai septiņos, un desmitos vakarā esmu jau gultā.

Jums ir tā brīnišķīgā priekšrocība redzēt daudz saullēktu.

Jā, tas gan. Sevišķi vasaras ir skaistas, savukārt pavasarī ir tumšie rīti, un tad strauji paliek gaišs. Bieži vien bijis tā – ir jau ļoti gaišs, esmu visu nogulējusi, un kaut kas nav kārtībā. Katrs rīts ir citādāks. Man ceļā ir jāpavada 45-50 minūtes, kad tā panorāma un gaisma mainās strauji.

Ir gribējies izmēģināt vēl kādu jomu televīzijā bez laika ziņām un dažādām intervijām?

Varbūt gribētu vadīt kādu raidījumu. Esmu tam atvērta.

Mēdz teikt, ka tad, ja nav, par ko runāt, runā par laikapstākļiem. Šis ir viens no populārākajiem sarunu tematiem!

Jā, tas ir labs sarunu temats. Par to ir viegli runāt, reti kad izdodas iekļūt konfliktos, kā tas būtu tad, ja runātu, piemēram, par politiku vai reliģiju. Tas noteikti atraisa sarunu biedru. Dažreiz jāuzklausa arī pārmetumi. Man teica, ka būs lietus, bet tā lietus nav! Tādēļ prognozes ir prognozes, un ir lietas, kuras mēs nevaram tik precīzi vēl pateikt.

Laika ziņu moderatores lomā jums ir vairāk nekā 20 gadu pieredze. Kā ziņu pasniegšanas formāts un saturs šo gadu laikā ir mainījies? Droši vien ar «šodien pūtīs stiprs vējš» nepietiek.

Gan tad, kad tikko vēl sāku strādāt, gan arī šobrīd mēs nevadāmies tikai pēc viena avota. Tie ir gan Eiropas meteoroloģiskie dienesti, viens no populārākajiem ir Vācijā, gan citi. Norvēģiem ir ļoti precīzas kartes. Tas nozīmē to, ka nav tā, ka atveram vienu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra mājaslapu un pēc tās veidojam prognozi. Arī viņiem pēdējo divu gadu laikā ir pārmaiņas tieši mājaslapas satura ziņā. Ir bijušas situācijas, ka viņu sistēma nestrādā. Tad tu esi spiests meklēt citus avotus, lai sagatavotu prognozi. Es to daru jau iepriekšējā vakarā sev – galvā, sagatavoju tekstu un no rīta pārbaudu, vai kaut kas nav mainījies. Ir reizes, kad nakts laikā prognoze mainās.

Pirms laika interneta portālos pavīdēja ziņa, ka šovasar Latvijā būs mitrs un vēss. Te nu bija!

Jā, prognozes, tas ir viens, un modeļi ir dažādi. Arī citu valstu meteorologi vadās pēc tendencēm, un tās ne vienmēr sakrīt. Šis gads bija spilgts piemērs tam, ka ilgtermiņa prognozēm ne vienmēr var uzticēties. Bieži vien strauji var mainīties pat nedēļa, nerunājot par mēnesi. To arī apstiprinās kolēģis Toms Bricis, kurš ir meteorologs. Vasaras sākumā parasti prasa, kādi būs Jāņi. Šogad bija dažādas prognozes – sākotnēji bija [informācija], ka būs ļoti vēss, pēc tam, ka karsts. Tad – nokrišņu nebūs, tad pēkšņi uznāca lieli negaisi, vietām pat diezgan postoši.

Šī ir bijusi viena no beidzamo gadu karstākajām vasarām. Kā jūs panesat svelmi?

Es laikam esmu siltummīle. Droši vien iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojusi dienvidos. Man tiešām patīk siltums. Es to izbaudu. Lai teiktu, ka šis karstums ir gluži mans… varbūt ir par traku. Bet tad ir jāmeklē, kā saka, risinājumu. Tagad arī – atradu ēnainu vietu, ļoti labi un komfortabli. Saulītē – drusciņ par karstu. Apgrūtina tas, ka arī naktis ir karstas. Tad nesanāk kārtīgi izgulēties, arī rīta cēliens ir cits, un arī dienai tā spēka pietrūkst.

Kā jums šķiet, vai tik svelmaina vasara ir rādītājs globālajai sasilšanai un tās neizbēgamajām sekām – plūdi, krasas temperatūras svārstības, nepieredzēts karstums?

Tie ir daudz un dažādi apstākļi, kas to ietekmē. Teikt, ka tā ir globālā sasilšana un ka pie visa ir vainīgi cilvēki – es laikam neesmu tik zaļi domājoša. Jā, protams, rūpniecība, lauksaimniecība un daudzas lietas, iespējams, to ietekmē, bet tik precīzi nemācēšu apgalvot, ka tā ir.

Jums Lielvārdē ir krāšņs dārzs, ko ar prieku kopjat.

Pirms 12 gadiem, kad uzbūvējām māju, te bija klajs lauks. Vīrs teica, ka vajag mazdārziņu. Es atbildēju – nē, man dārza nebūs. Puķes – nezinu. Pēc pirmā bērna piedzimšanas sapratu, cik forši iziet ārā, noplūkt dillītes, lociņus. Tad bija maza dobīte, kas nākamajā gadā pārtapa par nelielu sakņu dārzu ar zemenēm, skābenēm un burkāniem. Tad pamazām tās puķu dobes sāka veidoties. Man ir divi lieli vācu aitu suņi, kuri piedalījās dobju veidošanā un pārstādīšanā. Gan arī rudenī, novācot burkānu ražu. Katru gadu ir pārsteigums. Es zinu, ka iestādīju to vienu puķi tur. Pavasarī gaidu, nav. Apstaigāju dobi... puķe atrodas kaut kur citur! Dārzs ir iekopts, ir arī siltumnīca, kurā aug gurķi, tomāti, dažādi salāti. Upenes, avenes, jāņogas – ar tādu domu, ka jebkurā brīdī es vai bērni, vai ciemiņi var pienākt un no krūma kaut ko paņemt.

Vai ir kāds dārza eksperiments – iestādīta neparasta šķirne ar kādu puķi vai krūmu?

Es tādiem eksperimentiem īsti neļaujos. Mums ir uzdāvināti daudz un dažādi košumkrūmi, kas ir laba dāvana. Piemēram, persikus iestādīt es neesmu sadūšojusies. Ķirši ir ieaugušies. Es vairāk piekrītu klasiskām, senām vērtībām. Man ir no mammas dārza atvestie jasmīna krūmi, kas tā zied un smaržo, kā nezied neviens jaunais, potētais jasmīna koks. Tāpat ceriņi, kas ir violeti, nevis dažādās citās krāsās. Es stādu ar apdomu – ja no tā ir labi augļi, ja tas ir skaistumam un vēderam.

Ko jūs ieteiktu citiem dārzkopjiem, lai viss glīti ieaugtos?

Svarīgi ir paraudzīties, kāda vieta patīk konkrētam kokam vai krūmam. Pati savā pieredzē esmu pārbaudījusi, ka, iestādot vienā vietā, neaug, pārstādot kaut kur citur – aug. Tas ir līdzīgi kā cilvēkiem. Ir jāprot pielāgoties. Tie ir nepārtraukti meklējumi. Labākai vietai vai mēslojumam. Katru gadu pamēsloju ar kompostu, kas izveidojies no iepriekšējiem gadiem, vai arī ar mākslīgiem papildinātājiem. Bez tiem diemžēl nekādi. Siltumnīcu mēsloju ar nātru vircu. Sākot ar ziemas vidu siltumnīcā bārstu olu čaumalas un kafijas biezumus. Šogad pirmo reizi, stādot tomātus, pamēģināju ielikt reņģi, ko man ieteica citi kolēģi. Aug ļoti labi. Reņģēs ir fosfors, to vajag tomātiem. Pagājušogad izmēģināju no dīķa ņemto sapropeli, arī labi auga. Pamazām raža gatavojas. Vairāk jau ar mīlestību, labām domām un rūpēm par to, ko tu iestādi.

ILZE SKUDRA

Nodarbošanās: LTV «Rīta Panorāmas» laika ziņu moderatore.

Dzimusi 1982. gada 6. februārī.

Izglītojusies RISEBA uzņēmējdarbības bakalaura programmā, biznesa augstskolā «Turība» sabiedriskās attiecības maģistrantūrā.

Atvaļinājuma galamērķis: Latgales ezeri ar laivām.

Mīļākie ziedi: narcises.