Pusotrs gads pēc dēla zaudējuma. Sanita Tauriņa: "Matīss ir labās rokās!"
"Matīss ir labās rokās!" - tā par savu mūžībā aizgājušo dēlu, talantīgo mūziķi Matīsu Runtuli, teic viņa mamma Sanita Tauriņa. Viņa kopā ar domubiedriem izveidojusi projektu "Divi9", lai ar savu radošo darbību pievērstu uzmanību mentālās veselības un atkarības problemātikai Latvijā.
Atvadas no mūzikas producenta Matīsa Runtuļa
12. maijā Rīgas kremetorijā notika atvadīšanās no priekšlaicīgi aizgājušā, vien 29 gadus vecā mūzikas producenta Matīsa Runtuļa.
Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", nākamnedēļ klajā nāks "Divi9" izveidotā multimediālā izrāde "Šī mīlestība nepārdodas", kuras režisors ir Matīsa tēvs Viktors Runtulis.
Šī jau trešā pirmizrādes reize, jo iepriekšējās divas tika atceltas Covid-19 izraisīto ierobežojumu dēļ. Taču Sanita Tauriņa uzskata, ka tam tomēr ir savs labums. “Pirmais “šāviens” bija paredzēts aizvadītā gada novembrī, un tad šī izrāde būtu bijusi daudz fatālāka un pavisam skumja. Bet tagad pa šo laiku esam izgājuši cauri kaut kādam filtram un... būs vieglāk,” uzsver Sanita.
Sajutusi dēla esamību debesīs
Kopš dēla zaudēšanas pagājis pusotrs gads. Kāds Sanitai bijis šis laiks? Vai ir izdevies tikt pāri traģēdijai? “Uz šo jautājumu nevar tik vienkārši un ātri atbildēt. Abi ar Viktoru esam izgājuši cauri dažādām stadijām. Sākot no izmisuma, sāpēm, beidzot ar kaut kādu samierināšanos. Un beznosacījuma mīlestības sajušanu. Jo mums jau nekas cits neatliek, kā skatīties tur, augšā, un sajust to, ko varam sajust. Jo mums jau nekas cits vairs nav palicis. Tā tīri tehniski varu pateikt, ka brīžos, kad jūtamies vājāki vai ir sevī ielaists vairāk stresa, tad notiek salūšanas posmi, bet, kad ķermenis un prāts jūtas spēcīgāks, arī sapratne un notikušā pieņemšana ir iespējamāka. Bet tāpat jau ik pa mirklim ir nekontrolētas asaras. Pirmais gads vispār bija tāds, ka nezināju, kurā mirklī tas klikšķis iestāsies, – varēju vienkārši iet pa ielu un pēkšņi raudāt.”
Sanita žurnālam "Kas Jauns" arī atklāj, ka sajutusi sava dēla esamību debesīs. “Tas nav dažos teikumos izstāstāms, bet, jā, esmu. Kādu laiku nevarēju saprast, kāpēc Matīss nenāk pie manis sapņos. Piemēram, kā Viktoram, kad Matīss konkrēti atnāca sapnī, apskāva viņu un, smaidot savu skaisto, plašo smaidu, pateica: “Tēti, mēs esam mūžīgi!” Man nekā tāda nebija. Es viņu redzēju kā bēbīti, pavisam maziņu, bet tādu sapņu, kas apliecinātu viņa mūžīgo esamību, nebija. Bet tad ar mani notika brīnums. Turklāt divas reizes pēc kārtas vienā un tajā pašā vietā. Man tika atsūtīts pierādījums, ka ar viņu viss ir kārtībā un viņš ir labā vietā. Un šādi esmu guvusi apliecinājums, ka Dievs ir, ka mans dēls ir labās rokās,” atklāta ir Sanita, gan paturot pie sevis, kas tas bijis par brīnumu, vien nosakot: “Domāju, ka cilvēkiem, kuriem nācies iziet cauri tādām sāpēm, tiek dota iespēja ko tādu ieraudzīt.”
Pievērst uzmanību problēmai
Tagad būs izrāde ar Matīsa Runtuļa mūziku, un producente Sanita Tauriņa aicina to apmeklēt arī tiem cilvēkiem, kas līdz šim nav iepazinušies ar Matīsa radošo veikumu. “Matīss nebija popmūzikas pārstāvis, viņa mūzika bija zināma noteiktam lokam, taču tas gan nemaz nebija tik mazs un kļūst tikai lielāks. Man raksta vēstules, uzrunā pilnīgi sveši cilvēki, uztur mūs ar Viktoru ar labiem vārdiem, sakot: kaut arī nepazīst mūs, ir sekojuši līdzi Matīsa daiļradei. Ir arī tādi, kas sākuši klausīties Matīsa mūziku pēc tam, kad notika TAS. Kāpēc nākt uz izrādi? Tas ir tieši tas, kāpēc mēs šo izrādi veidojam, – mēs neesam speciālisti, mēs nezinām, kā palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgos gadījumos. Jā, man zvana vecāki, lūdz konkrētu palīdzību viņu gadījumos, bet es taču neesmu tas, kurš spējīgs dot profesionālus padomus. Vienīgais, ko varam darīt, – savu darbu. Izveidot izrādi, tādā veidā vairāk pievēršot uzmanību iestādēm, kas ir atbildīgas, lai situācija šajā jomā uzlabotos,” uzsver Sanita, piebilstot: “Jā, beidzamā gada laikā sāk rasties dažādi projekti, bet šī problēma joprojām ir pamatīgi samilzusi. It sevišķi šajā ierobežojumu laikā, un šī ir lieta, kurā vajadzētu vairāk ieguldīties, pievērst uzmanību. Tāpēc mēs šo izrādi veidojam, lai šādā veidā pievērstu uzmanību un palīdzētu citiem vecākiem veiksmīgāk rīkoties. Kad saproti, ka tavs jaunietis ir ieslīdzis bezdibenī, un nezini, kā viņam palīdzēt, to tu aptver pēkšņi, bet laiks, lai tiktu no bedres ārā, ir ļoti īss.”
Sanita atzīst, ka Matīsam bija paredzēta vairākus mēnešus ilga rehabilitācijas programma, taču tieši tad sākās Covid-19 pandēmija un viss apstājās – Matīss to tā arī neuzsāka. “Mums personīgi bija slikta pieredze. Nu gribam no tādas pasargāt citus. Es iesaku visiem vecākiem nekavēties un meklēt jebkādas iespējas dabūt profesionālu palīdzību. Ja tas nav iespējams Latvijā, tad meklēt variantus ārzemēs. Ja nav līdzekļu, nežēlot neko – pārdodiet visu, bet palīdziet savam bērnam, meklējiet palīdzību, neatlieciet to uz vēlāku laiku, jo laika vienkārši nav. Laiks ir tik, cik tas ir, – necik. Mums likās, ka atradīsim speciālistu, ka mums vēl ir laiks, mēs nebaidījāmies no cīņas, mēs apzinājāmies, ka tā būs smaga un ilgstoša, taču... Pavērsiens bija tik pēkšņs. Ne mēs ko nojautām, ne paredzējām, ne bija kādas pazīmes par tādu galarezultātu.
Un, mīļie vecāki, ieklausieties savos bērnos! Ja jaunietis, kā mūsu gadījumā, bijis saistīts ar viltīgām, ķīmiskām vielām, kas sagrāvušas psihi un nervu sistēmu, ir jāsaprot, ka mēs nevaram šādus jauniešus ielikt savā redzējumā, attiekties pret viņiem pēc savas mērauklas. Tieši otrādi – mums ir jāmēģina iejusties viņa situācijā un jāmēģina palīdzēt caur viņa redzējumu. Ir vajadzīgi glāsti, ir vajadzīgi pieskārieni, ir jāskatās acīs un jāsaka: “Es tevi ļoti mīlu!”, nevis: “Tu jau zini, ka mēs ar tēti tevi mīlam”. Uzrunāt savu bērnu ļoti personīgi un neizlaist no acīm ne mirkli. Līdz brīdim, kad esat droši, ka viss būs labi,” iesaka Sanita Tauriņa.
Matīsa psihi sagrāva ķīmiskas vielas
2020. gada maijā 29 gadu vecumā no dzīves nolēma aiziet talantīgais mūziķis un mūzikas producents Matīss Runtulis. Matīsu sagrāva šķietami “nevainīgu” vielu lietošana – viņš ilgstoši juties iztukšots un depresīvs, bet 6. maija rītā savām ciešanām pielika punktu.
Kas notika ar Matīsu, pēc viņa nāves žurnālam Kas Jauns atklāja Sanita Tauriņa: “Matīsa darbs bija saistīts ar muzicēšanu naktīs, un tur tas viss – kaut kāda lēta ķīmija, tabletes – tika pienests “uz paplātes”. Mēs nepamanījām, jo viņš nekad nepārspīlēja. Pamanījām vien tad, kad mūsu labais, trauslais Matīss sāka palikt savādāks. Tā ir lēta ķīmija, kas jauniešiem tiek pienesta, ar to mācas virsū, jo ar to darbojas vesels tīkls. Jaunieši ar to ākstās, līdz pienāk diena, kad nespēj funkcionēt, neierijot to sūdu. Un tad pienāk mirklis, kad tas sūds ir pilnībā sagrāvis lietotāja nervu sistēmu, tur vairs nekas nav palicis...”
Šī mīlestība nepārdodas
No 2021. gada 15. septembra līdz 21. septembrim Sporta 2 kvartālā notiks projekta "Divi9" radītā multimediālā izrāde "Šī mīlestība nepārdodas" un audiovizuālā izstāde "Māksla garākai dzīvei".
Multimediālā izrāde "Šī mīlestība nepārdodas" ir pretstatu spēle – balansējot no cilvēka brīvības meklējumiem līdz kvadrātā iespiestai sāpei. Nepabeigtā tēva un dēla saruna turpinās mākslas valodā – tie ir impulsi, kurus dēls atstāj tēvam starptelpā – dvēseles sfēras tvērumā. Mūžības pavedieni, kuriem sekojot tiek meklētas atbildes uz neuzdotiem jautājumiem. Multimediālās mākslas princips, kas paredz daudzu spēlētāju vēlmi un spēju komunicēt vairākos uztveres līmeņos. Lai sazinātos starptelpā, rodas jauna realitāte. Pat vairākas. Tās cita citai turpina sūtīt impulsu pavedienus laikmetīgās dejas, cirka akrobātikas, mūzikas un abstraktu vizuālu vēstījumu valodā.
"Māksla garākai dzīvei" ir vairāk nekā desmit mākslinieku kolektīva audiovizuālu mākslas darbu ekspozīcija, kas radīta speciāli šim notikumam. Autori reflektēs par projekta Divi9 tēmām, piedāvājot skatītājiem jaunas – garākas dzīves – pieredzes. Māksla kā meklējumu ceļš, kas sniedz iespēju interaktīvi eksperimentēt ar telpu, vidi un uztveri, tāpat kā paši mākslinieki bieži vien eksperimentē ar savu dzīvi, meklējot jaunus veidus, kā dzīvot, redzēt, domāt.
Vaicāta, vai izrādē jūtams viņas dēla gars, viņa klātbūtne, Sanita Tauriņa atbild: “Kāda daļa jau ir sajūtama. Mēs jau visu darām tā, kā būtu paticis Matīsam, un tā, kā viņš pats būtu darījis. Kad viss šis darbs reāli būs uz skatuves, skanēs viņa mūzika, un izrādes pirmajā dziesmā skanēs arī viņa balss, tad man liekas... es sagaidu, ka būs tā īstā saslēgšanās.”
