"Visam ir jābūt perfekti," - Marija Bērziņa par skatuves ideāliem, Noru Bumbieri un pieredzi Austrijā

Muzikālā izrāde "Nora un Viktors. Zelta duetam – 50" pagājušajā gadā paspēja notikt vien pāris reižu, līdz pandēmijas ierobežojumi to apturēja uz nenoteiktu laiku. Jomas profesionāļu – dziedošā aktrise Marija Bērziņa, dziedātājs Andris Ērglis, aktieris Mārtiņš Egliens, horeogrāfe Inga Krasovska, režisors Gundars Silakaktiņš, mūziķu grupa Anatolija Livčas vadībā – izrādē ieguldītais darbs bija pamatīgs un īpaši atbildīgs, ņemot vērā pieskaršanos ne tikai skatuves leģendu daļradei, bet arī viņu privātajai dzīvei. Un skatītāji to novērtēja, uzņemot ar aizkustinājuma asarām un stāvovācijām.

Šobrīd, kad koncertiem dota zaļā gaisma, uz skatuves pēc garās pauzes atgriežas arī “Nora un Viktors. Zelta duetam – 50”. Lai atkārtotā pirmizrāde 5. septembrī VEF Kultūras pilī noritētu nevainojami, mākslinieki aktīvi piedalās mēģinājumos Rīgas kinostudijā. Arī Marija Bērziņa, kas raksturīgi sev visā iesaistās par “divsimt” procentiem, tikpat prasīga būdama arī pret saviem skatuves kolēģiem.

Tu esi ļoti prasīga pret sevi un citiem. Vai tāda vienmēr esi bijusi savā dzīvē?

Ir atšķirība starp skatuvi un dzīvi. Ikdienā cenšos savas prasības mīkstināt, bet uz skatuves haltūras neciešu. Varbūt man ir bijuši stingri pedagogi un nopietna disciplīna (smejas). Bet vispār ir tā – jebkurā mākslas veidā, lai sāktu virtuozi improvizēt, vispirms ir dzelžaini jāpārzina pamati un tehnika.  Izrāde vai koncerts ir ansambļa darbs (ja vien tā nav monoizrāde), un tāpēc vajadzīga vienota izjūta, ko ar šo mākslas darbu gribam pateikt. Ja cilvēks skrien no viena darbiņa pie nākamā, dara to tikai naudas dēļ, tad, manuprāt, skatītājs to jūt. Tādi nu man ir tie skatuves ideāli. No otras puses – ikvienam radīšanas procesam jābūt dauzonīgam, rotaļīgam, lai vienmēr klātesošs ir prieks un humora izjūta. Savā gadījumā es gribu cerēt, ka “teicamnieces” sindroms lēnām atkāpjas.

Kā tas ir – iejusties Noras Bumbieres tēlā?

Vispirms jāapzinās, ka šajā izrādē nenotiek Noras kopēšana vai atdarināšana. Es, protams, mēģinu izjust Noru kā cilvēku, saprast un atkārtot viņas dziedāšanas manieri, viņas stilistiku, bet ne kopēt viņas balsi, kas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Esmu daudz domājusi, kādēļ cilvēkam, kas spēja uzstādīt sev visaugstāko latiņu uz skatuves, nepietika spēka īstenot to savā dzīvē. Bet varbūt Norai šķita, ka īstā dzīve norisinās tur – uz skatuves, rampu gaismā? Iespējams, ka viņa pret cilvēkiem sev blakus nebija tik prasīga, kā pret sevi, un tas ļāva kļūt izmantojamai. Domāju, viņa bija ļoti sarežģīts un intraverts cilvēks, kuram uz skatuves nācās atklāties nežēlīgi daudz.

Kura ir tava mīļākā Noras dziesma?

Tā varētu būt dziesma “Atvadas vasarai”, ar kuru sākas mūs koncerts un kas ļoti iederas šajā brīdī, kad atvadāmies no vasaras. Ļoti augstu vērtēju visas viņas dziesmas, kas tika radītas un izpildītas šajā laikā. Viena no “trakākajām” dziesmām ir “Pusnakts balāde” – ļoti sarežģīts un grūti izpildāms skaņdarbs, patiesībā tas ir vesels opuss.

Man kā aktrisei īpaši svarīgi ir tas, ka Nora un Viktors savas dziesmas ne tikai izdziedāja, bet arī izstāstīja, uzburot klausītājam veselu gleznu, un tādēļ arī mēs šo duetu tik augstu vērtējam. Viņi radīja priekšnesumu.

Ko tu gribētu Norai pajautāt vai pateikt, ja varētu viņu satikt?

Mēs varētu ieviest tādus ceturtdienas tējas vakarus, kuros runāties par dzīvi. Un viņa dalītos savā muzikalitātes pieredzē par dažādiem dziedāšanas knifiņiem. (Smejas.)

Vai ir kādas cilvēciskās kvalitātes vai rakstura īpašības, kuras būtu līdzīgas tev ar Noru?

Manuprāt, Nora bija ļoti, ļoti godīga, un tā ir tāda cilvēciskā kvalitāte, kas man šķiet bezgala svarīga un saprotama, jo arī man ļoti patīk patiesība uz skatuves un dzīvē. Nora bija ļoti temperamentīga dziedātāja, un man tas bezgala patīk.

Izrāde tapusi ar Raimonda Paula piekrišanu, bet kā jūsu dziedāšanu novērtēja Viktors Lapčenoks?

Viktors nav tāds cilvēks, kas īpaši daudz bārstītos ar komplimentiem… Bet bija moments pirmizrādē, kad, izpildot dziesmu “Ērģeles naktī”, Andris Ērglis uz skatuves palika viens un es nogāju malā. Tajā brīdī Viktors, kas stāvēja aizkulisēs, saņēma manu roku un teica – paldies, šis bija ļoti, ļoti precīzi!  Man vispār šķiet, ka ļoti reti tā sastājas zvaigznes, ka ir tāda iespēja dziedāt Noras dziesmas. Bet mūsu tembri ir ļoti līdzīgi, savādāk jau tas nebūtu iespējams. Man ir mazliet zemāka balss nekā Norai, par kādiem diviem toņiem. Jebkurā gadījumā – tas ir ļoti interesanti, kad vari pa spraudziņu ieskatīties kāda cita dziedātāja dzīvē, liktenī un skatuves pieredzē.

Tu esi nesen atgriezusies no Austrijas, kur papildināji savu skatuves meistarību. Kādi ir tavi  iespaidi un ieguvumi?

Jā, pēc ilgiem laikiem biju arī pati pamācīties, jo uzskatu, ka tā mūsdienu aktierim ir absolūti nepieciešama lieta – apgūt kaut ko jaunu. Tagad aktieris ir tāds cilvēks–orķestris, kuram ir jāprot viss. Tā bija fiziskā teātra meistarklase. Ļoti vienkāršojot – dramatiskajā teātrī akcents tiek likts uz vārdiem, bet fiziskajā teātrī akcents ir likts uz kustību, te saturs tiek izteikts kustībā, darbībā. Biju pie diviem burvīgiem krievu izcelsmes brāļiem, kas ilgstoši darbojas ārzemēs. Viens no viņiem, Sergejs Ostrenko, ir darbojies arī Latvijā, kad te tapa Kultūras akadēmija. Viņš ir strādājis ar lielu daļu šābrīža Jaunā Rīgas teātra aktieriem, arī horeogrāfiem.

Man tā bija jaudīga pieredze, jo ar kustību man vienmēr ir šķitis, ka kaut kas līdz galam nesanāk. Kaut arī bērnībā esmu nodarbojusies ar mākslas vingrošanu. Bija pārliecība, ka vai nu sev pašai, vai kādam citam ir kaut kas jāpierāda, un tā es devos uz Austriju. Ķermenis pats par sevi ir ārkārtīgi brīnišķīgs instruments, jo tas ir godīgs. Atšķirībā no vārdiem, kuri reizēm melo. Šķiet, ka Austrijā man izdevās  labi pastrādāt. Tas bija gluži kā studiju laikos, jo mums bija ļoti intensīvas nodarbības – astoņas stundas dienā. Katru  rītu septiņos bija iesildīšanās vingrojumi ar elpu un kustību - tai-či, kas ir  Ķīnas vingrojumu komplekss. Tas palīdzēja sagatavoties dienai. Visa dzīvošana un mācības notika desmit dienās, netālu no Grācas – Laubegas pilī, kas celta 13. gadsimtā. Burvīga vide un apkārtne, visa dzīvošana uz vietas, kur viss pakārtots darbam! Tur bijām teātra cilvēki no visas pasaules. Tas viss man noderēs arī darbā ar studentiem – jau otro gadu esmu pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā, operas studentiem pasniedzu aktiermeistarību. Tās ir pamatbāzes zināšanas, kā uzvesties uz skatuves, ko tur darīt un ko no tā var sagaidīt – ko nozīmē spēlēt un nespēlēt, kas ir uzmanība pret savu ķermeni, pret partneri un tā tālāk. Šis brauciens bija iecerēts jau pagājušajā gadā, bet nu labi, ka vismaz šogad to varēja īstenot.

Tev ir arī ļoti ciešas saites ar līvu krasta svētkiem.

Tas tiešam tā ir. Nu jau gandrīz 35 gadus, un ceru, ka  vietējie mani jau sāk pieņemt kā savējo.  Sākumā mēs ar ģimeni te īrējām pusmāju, bet tad pēc ilgiem meklējumiem radās iespēja tikt pie savas mājas. Te nav tik vienkārši kļūt par savējo, te viss notiek ilgi un pamatīgi. Bet tagad tā ir mana paradīze zemes virsū. Par līviem un svētkiem runājot, es jau vairs neatceros, cik gadus man ir iespēja un gods tos vadīt un daļēji režisēt. Visi, kas man grib piedāvāt kaut kādus pasākumus augusta sākumā, saņem atteikumu, jo man ir jābūt te – līvu krastā Mazirbē. Esam ieviesuši tādu terminu “līvu skartie”, cerot, ka līvi mūs tā kā nedaudz pieņem. Tā , protams, ir skaudrā realitāte, ka vietējo iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk, tad nu uzskatu, ka mūsu uzdevums ir saglabāt šeit šo vidi pēc iespējas autentiskāku. Tam, protams, līdz šim palīdzēja arī tas, ka šī Kurzemes daļa ilgstoši bijusi slēgtā zona (padomju laikā), kā arī dabas rezervāts,  jo te nav tik daudz cilvēku atstātu postījumu. Tā ir arī mana misijas izjūta pret šo krastu. Es pati dzīvoju mājā,  kurai ir vairāk nekā 100 gadu, un tā ir arī atbildība pret šo māju un vidi.

Kur un kādu mēs tevi redzēsim pēc kādiem pieciem gadiem?

Profesionāli sevi joprojām redzu pedagoģijā. Tas ir tas auglis, kurā iekodos pirms diviem gadiem, un man tas ļoti iet pie sirds. Tā nav nejaušība, jo visiem maniem aktiermeistarības pedagogiem jau ir 70 pāri gadu un es neredzu, ka tiktu  gatavoti jauni. Te redzu iespēju apvienot savu profesionālo pieredzi ar to, ka vēl atceros, kāda biju kā studente un kas man tika tad mācīts. Apvienojot veco ar jauno, var iznākt kaut kas interesants un vērtīgs, man šķiet. Noteikti redzu sevi kā režisori kādam ļoti interesantam un sarežģītam darbam, kuram būšu metusi pati sev izaicinājumu.

Tu esi viena no mīlētām un populārām aktrisēm, kura arī kļuvusi par režisori. Vai tā ir tāda likumsakarība, ka laba aktrise var būt arī laba režisore, vai tomēr vairāk izņēmums?

Režija, tāpat kā katra profesija, ir jāapgūst, jo tas ir amats, piedevām – caurcaurēm praktisks. Tas, ka esi laba aktrise, nebūt nenozīmē, ka būsi laba režisore. Un tā ir arī ļoti vīrišķīga profesija, jo prasa milzīgu jaudu un atbildību, lai saliktu kopā visus izrādes komponentus, ne tikai atbildot par aktierisko sadaļu. Šobrīd ar šo sfēru zināmā mērā “koķetēju”, kaut izaicinošas idejas prātā man ir, tad jau laiks rādīs.

Ja tev būt jārīko lielas viesības savā mājā un bezrobežu iespējas laikā – kādus ciemiņus tu vēlētos redzēt pie sevis?

Es noteikti vēlētos aprunāties ar savas jomas pasaules klases profesionāļiem – aktieriem, kino un teātra režisoriem. Kāpēc gan ne Merila Strīpa vai Pīters Bruks? Būtu jauki satikt arī grieķu, viduslaiku, apgaismības laika, mūsdienu filozofus un domātājus, lai ar viņiem padiskutētu par dzīves jēgu klasiskās mūzikas pavadījumā.

Kādi lauku darbi tev patīk?

Veco lapu grābšana, dārza laistīšana un ravēšana, rudeņos tīk arī sēņot.

Kādiem ir jābūt taviem draugiem? Vai ir viegli ar tevi satuvināties?

Man ir daudz paziņu, bet ne tik daudz draugu. Ļoti ietilpīgs jautājums. Man liekas, ka maniem draugiem ir aptuveni tāda pati vērtību sistēma kā man – varam kopā gan skumt, gan priecāties, kaut arī esam no dažādām vidēm un profesijām. Dzīves laikā mēs, protams, maināmies, un daži no viņiem aizslīd prom, jo intereses vairs nesakrīt, bet man ir tāds bariņš, ar kuriem turamies kopā kopš mūsu 18 gadu vecuma, un daži vēl senāki.

Un kāda ir tava sapņu loma vai varone, ko gribētu nospēlēt?

Es gribu spēlēt klasiku – vai tas būtu Čehovs, Šekspīrs vai Tenesijs Viljamss. Kā arī kaut ko traku un neparedzamu no mūsdienu dramaturģijas. Katrā gadījumā tam jābūt kam tādam, kas palīdzētu atklāt vēl neredzētu šķautni manā aktierspēlē, lai man pašai būtu interesanti un aizraujoši.

Kādu tu sevi iztēlojies pēc gadiem 30?

Droši vien būšu apguvusi vēl kādu profesiju, reizēm auklēšu mazbērnus un došos ceļojumos uz valstīm, kurās nekad nav būts.