Rošīna Mērfija: "Man vienmēr paticis būt atšķirīgai." Ekskluzīva intervija

Ekstravaganto dziedātāju Rošīnu Mērfiju pasaule iepazina kā elektroniskās mūzikas dueta „Moloko” dalībnieci. Pēc grupas izjukšanas 2003. gadā viņa pievērsās solokarjerai. Tās laikā mūziķe izdevusi 3 albumus, no kuriem jaunākais, „Hairless Toys”, iznāca šā gada pavasarī. Kritiķi albumu jau paguvuši novērtēt ļoti atzinīgi, sakot, ka Mērfija nekad neliekot vilties.

Izklausās, ka šī ir ļoti skaista un fantastiska vieta, jums tur vajadzētu uzņemt kādu filmu! Esmu emocionāli saviļņota koncerta gaidās. Vietu pagaidām vēl redzējusi neesmu, arī bildītēs ne, taču man stāstīja, ka tur esot pils. Tagad man būs iespēja to aplūkot.

Es šādi centos paskaidrot, kāpēc man iepatikās nosaukums „Hairless Toys”. Nedomāju, ka jebkura cita meitene vai puisis liktu šādu nosaukumu savam albumam! Man vienmēr paticis būt atšķirīgai. Es gribēju radīt kaut ko tikai savu un nevienam nelīdzināties.

Mēs vienmēr cenšamies izdot divus albumus. Otrs iznāks nākamā gada pavasarī. Tie abi sader kopā, jo papildina viens otru.

To ir grūti pateikt un izvērtēt. Taču pavisam noteikti varu teikt, ka esmu mainījusies. Es gan domāju, ka būtu citāda pēc astoņiem gadiem, neatkarīgi no tā, kas manā dzīvē noticis. Esmu pārliecināta, ka cilvēks, kam ir bērni, kļūst daudz pacietīgāks. Brīnišķīgi, ka varu doties uz koncertiem un man nav jāatgriežas tukšā mājā. Es pārnāku mājās un mani tur sagaida cits šovs. No viena šova pie cita šova (smejas). Un tas ir jauki. Ir tik brīnišķīgi atgriezties pilnā mājā!

Pietrūkst. Taču es nepavadu prom no mājām daudz laika. Šovi bieži vien ir nedēļas nogalēs, un darbadienās es atkal esmu mājās pie bērniem. Manas prombūtnes laikā viņi paliek ar tēti, ko sauc par Papā. Mums ir arī palīgi.

Es nebiju aizrāvusies ar modi, mani interesēja māksla. Cik vien sevi atceros, es visu bērnību sapņoju būt par mākslinieci, kad izaugšu liela. Gribēju nodarboties ar kaut ko radošu. Es esmu vizuāliste. Vienmēr esmu uztvērusi pasauli vizuāli. Tad nāca laiks, kad iemīlēju „vintage” stila drēbes. Mana mamma bija antīku lietu dīlere un mēs bieži apmeklējām antīku lietu tirgotavas, tirdziņus un krāmu tirgus. Mana interese aizsākās pusaudzes gados, kad sāku tērpties „vintage” apģērbos. Man vienmēr ir paticis ģērbties atšķirīgi, es vienmēr esmu atšķīrusies no lielākā vairuma cilvēku.

Esmu novērojusi, ka tas patīk arī manai meitai. Abiem ar dēlu ļoti patīk arī mūzika. Viņi to dievina. Un vēl abi ir stāvā sajūsmā par kurpēm!

Rošīna Mērfija – „Exploitation”

Jūs esat pazīstama arī pateicoties ekstravagantajam ģērbšanās stilam. Daži teic, ka tieši jūs „bruģējāt ceļu” tādai māksliniecei kā Lady Gaga. Vai savus tērpus dizainējat pati?

Gan dizainēju, gan atrodu apģērbus [tirdzniecībā], un tad ar visu savākto tērpu palīdzību radu šovus. It īpaši jau tagad, kad ik vakaru viss mainās. Man līdzi ir patiešām milzīga garderobe. Katrā konkrētā vakarā izlemju, ko darīšu un ko no visa plašā klāsta man vajadzēs. Dažkārt es uzstāšanās laikā nemitīgi mainos. Man ir ļoti daudz cepuru, masku, tērpu, kurpju un aksesuāru. Pat ja es nedziedātu – tas, ko daru ar tērpiem, veido neatkarīgu priekšnesumu. Taču es arī dziedu, dejoju un skan mūzika. Izmantojam projekciju un ekrānus, un gaismas. Šovs ir kā piedzīvojums.

Agrāk bieži apmeklējāt modes nedēļas un šad tad arī pati kāpāt uz mēles kā modele. Vai nevēlaties kādudien izdot pati savu apģērbu līniju?

O – to nevar zināt. Es nekad neteiktu „nekad”. (smejas)

Kas būtu jūsu pircējs?

Varbūt kādi trīs cilvēki visā pasaulē nopirktu kaut ko no manis radītā (smejas).

Tieši tā. Viņš ir mūzikas producents, viņš ir itālis, bija lieliska iespēja kopā strādāt pie kaut kā ļoti skaista. Domāju, ka es nekad nepaveiktu ko tādu, ja nebūtu tik dziļās attiecībās ar itāliešu mūzikas producentus. Taču šis projekts bija arī liels izaicinājums. Jo īpaši dziedāšanas un vokālā diapazona ziņā, pie kā ļoti piestrādāju. Parasti jau dziedi dziesmas, ko pati esi komponējusi. Un pati taču neraksti mūziku, ko būtu grūti nodziedāt! Ja ieskaņo citu radītās dziesmas, tas ir īsts pārbaudījums tavām vokālajām spējām.

Mājās mēs itāliski nerunājam. Es vispār nerunāju itāliski, lai gan saprotu ļoti daudz no tā, ko Sebastiano ar draugiem runā.

Cilvēki, kas apmeklēja jūsu iepriekšējo koncertu, bija par to sajūsmā, bet viņiem esot pietrūcis šis tas no „Moloko” repertuāra. Dziesma „Sing It Back” aizvien pie mums bieži skan radio. Daži domā, ka nekad vairs koncertos neizpildīsiet „Moloko” laikā tapušās dziesmas.

Es šad un tad koncertos iekļauju „Moloko” dziesmas. Arī pirms astoņiem gadiem dažas es izpildīju. Kā, piemēram, „Forever More”. Taču „Sing it Back” gan nebija to skaitā.

Vai dziesmu saraksts Siguldai jau ir tapis?

Nē, to izdomāšu uz vietas. Pagaidām vēl nezinu, cik ilgs laiks mums būs atvēlēts un kāds būs kopējais noskaņojums.

Kādā senākā intervijā ieminējāties, ka jūsu mammai Īrijā kaimiņos dzīvojot latvieši.

Tas tiesa. Ļoti jauki cilvēki.

Lielāko daļu pieauguša cilvēka dzīves esat pavadījusi Anglijā. Kas jums pietrūkst no Īrijas un kādas vietas noteikti ieteiktu apmeklētu tiem, kas gribētu iepazīt Īriju?

Dublina ir absolūti fantastiska pilsēta ar brīnišķīgiem cilvēkiem! Esmu no Viklovas grāfistes, kas atrodas uz dienvidiem no Dublinas. Šo vietu mēdz dēvēt par Īrijas dārzu, ļoti skaista. Mums ir kalni un mums ir jūra. Man ļoti pietrūkst jūra. Es uzaugu pie pašas jūras un man patīk to redzēt ik dienas. Tā nāk par labu cilvēkam, nomierina. Vēl man pietrūkst Īrijas cilvēku un īru krodziņu. Īrijā, kad cilvēki iedzer, viņi dzied, un tas ir lieliski.

Rošīna Mērfija – koncerts Briselē (2008)