Slavenais komiķis Saša Barons Koens - kas slēpjas aiz viņa daudzajiem tēliem?

Ebrejs Londonā

“Esmu autsaiders,” ne reizi vien nodomāja Džeralda un Danielas jaunākais puika Saša Noams Barons Koens, un tas attiecās ne tikai uz izskatu, bet arī sabiedrību, kultūru un tradīcijām. Londonā dzimušais Džeralds daļu savas dzīves bija pavadījis Velsā, strādāja par redaktoru, bet tad kļuva par apģērbu veikala īpašnieku. Savukārt fotogrāfes un fitnesa studijas īpašnieces Danielas bērnība pagāja Izraēlā, kur patvērumu no hitleriskās Vācijas represijām bija radusi viņas māte – balerīna, kura 1936. gadā pameta dzimteni, lai iegūtu brīvību un saglabātu dzīvību.

1971. gada 13. oktobrī dzimušā Sašas senči ir ebreji no Baltkrievijas un Polijas. Mājās valdīja bagātīgs tradīciju kokteilis, kā arī britu kultūras ietekme, bet par kārtības un klusuma neesamību katru mīļu minūti rūpējās trijotne: Amnons, Erans un pastarītis Saša. Mīlošie vecāki bērniem ļāva brīvu vaļu izpausties, un viņi to arī darīja: vienalga, vai apmeklējot ebreju kopienas pasākumus un kopjot tradīcijas, vai spēlējoties ar kaimiņbērniem, kuru vecāki bija ieradušies no Ķīnas, vai mācoties prestižā privātskolā, kuras skolēni bija tik fiziski kusli, ka par saviem ieročiem izvēlējās visiedarbīgākos – vārdus.

Jau toreiz bija skaidrs, ka Saša ir līderis, un joku pingpongs atbalsoja gan zēna mājas dzīvi, kas ritēja ciešā saskaņā ar ebreju tradīcijām, gan viņa provokatīvo dabu. Tieši privātskolā viņš iepazinās ar Denu Meizeru, kurš ir Sašas Barona Koena draugs, scenāriju līdzautors un producents. Viņš arī piedalījies Barona Koena slaveno varoņu Ali G Indahouse, Borata un Bruno radīšanā. Kā scenārists Dens Meizers šogad bija nominēts Oskaram par labāko adaptēto scenāriju filmai par vienu no kino vēstures provocējošākajiem varoņiem – Boratu.

Komēdiju gūstā

Jau no bērna kājas apguvis divas valodas – ebreju un angļu –, Barons Koens apguva arī mūziku un vēlāk kā čellists debitēja televīzijā. Kad Saša bija astoņus gadus vecs, viņu uzlūdza uz dzimšanas dienas ballīti, un sanākušie viesi skatījās Rozā Panteras filmas. Ar to arī bija izlemts Barona Koena liktenis – viņš kļuva par Pītera Sellersa pielūdzēju! Ap to pašu laiku ar vecāko brāļu palīdzību viņam izdevās iešmaukt Monty Python filmas Braiena dzīve seansā, kura vecuma gradācijai Saša nekādi neatbilda, un viņa sajūsmai par labu komēdiju pievienojās arī šīs absolūti nepolitkorektās kompānijas joki.
Kopā ar draugiem Saša nolēma nodarboties ar breakdance, un viņu pirmie skatītāji bija no ebreju kopienas. Lai iespējamo pielūdzēju loku paplašinātu, māte kļuva par šoferi un mazos dejotājus nogādāja uz skvēru pie paša Koventgārdena, un tur viņi uzstājās kā ielu dejotāji. Pirmie aplausi un skatītāju reakcija Sašam neaizmirsās – šo sajūtu viņš pēc gadiem transformēja trulā repera Ali G tēlā.

Pēc skolas Saša paņēma brīvu gadu, ko pavadīja Izraēlā kā brīvprātīgais. Reiz uz jautājumu, kādas ir viņa attiecības ar reliģiju, Barons Koens atbildēja: “Es neteiktu, ka esmu reliģiozs ebrejs. Es lepojos ar savu ebreja identitāti, un ir lietas un paradumi, ko es piekopju.” Tas nozīmē – ēst atbilstoši košeram un divreiz gadā apmeklēt sinagogu, kā arī, ja iespējams, no piektdienas vakara ievērot sabatu un būt kopā ar ģimeni. Par ēst gatavošanu ir skaista leģenda, ko Barons Koens pastāstījis kādā no atklātības brīžiem, jo parasti par personīgo dzīvi un pieredzi viņš klusē.

Pēc vidusskolas Saša Barons Koens devies uz restorānu Le Manoir aux Quat’Saisons, lai runātu ar pavāru Reimondu Blanku, prestižās Michelin zvaigznes ieguvēju. Viņa plānā bija kļūt par pavāru, un viņš par šādu lēmumu mēģināja pārliecināt arī Blanku. Savukārt profesionālā ēdiena gatavotāja verdikts bija skarbs – Saša par tādu nevar kļūt, jo ir pārāk garš (191 cm), lai strādātu virtuvē. “Tā es atteicos no sapņa kļūt par pavāru,” tikšanos komentēja Barons Koens, taču sapnis tiek realizēts ikdienā viņa paša virtuvē.

Termiņš – pieci gadi

Spēlējis vidusskolas teātra iestudējumos, to pašu Saša Barons Koens darīja arī studiju laikā Kembridžā. Viņš spēlēja mūziklu Mana jaukā lēdija un Vijolnieks uz jumta – galvenā loma! –, un Sirano de Beržeraks iestudējumos, bet mācību procesā fokusējās uz vēsturi un antisemītismu, un ebreju lomu afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustībā. Saņēmis diplomu, Saša strādāja par modeli, taču bija nolēmis – ja piecu nākamo gadu laikā nekļūs par slavenu komiķi, sapnim pieliks punktu un atradīs pieklājīgu darbu, piemēram, izmācīsies par juristu.

Kad bija pagājuši četri gadi un desmit mēneši, viņš sēdēja kādā no Taizemes pludmalēm un apcerēja savu nožēlojamo dzīvi. Atpakaļceļā no brāļa kāzām, kas notika Austrālijā, Barons Koens spēlējās ar ideju, kā būtu, ja viņš apmestos uz dzīvi šajā paradīzē, kur var iztikt “par pusotru mārciņu dienā”, bet vakarā viņa rimto ritmu iztraucēja aģentes zvans – bingo! Ir darbiņš! Atraidīts tik daudzas reizes, Barons Koens vairs neticēja, ka no viņa karjeras šovbiznesā var sanākt kaut kas labs, taču atgriezās Lielbritānijā, un beidzot zvaigznes bija sastājušās tā, kā viņš bija vēlējies, un sākās ceļš pretī slavai.

Deviņdesmito gadu sākuma kabeļtelevīziju kvalitāti varēja vēlēties arī krietni labāku, taču tieši tur Sašam Baronam Koenam radās doma par fiktīvu televīzijas reportieri, kurš ar gadiem apauga ar amizantu kultūrkārtiņu un ieguva Borata vaibstus. Kādā brīvākā brīdī Parīzē pie leģendārā klauna Filipa Goljē apguvis profesijas smalkumus, Saša pamazām audzēja fanu pulciņu. Liels papildinājums nāca klāt pēc kādas džinsu reklāmas, kas pat netika izrādīta televīzijā, bet kļuva par interneta sensāciju. Tērpies sarkanā treniņtērpā, ar butaforiskām uzacīm un briesmīgām ūsām Barons Koens tik labi iedzīvojās tēlā, ka Ali G bija dzimis. Britu hiphopa vides darboņa parodija, kā vēlāk atklājās, bija komiķa veidota kopija kādam reperim, kurš bija bīskapa dēls. Tā bija tik pārliecinoša, ka Sašu atzina par gada labāko britu komisko aktieri. Viņš pats, apjautis iespējamos mērogus, lika pamatu impērijai, kuras nekronētais karalis ir vēl joprojām.

Da Ali G Show sāka demonstrēt 2000. gadā, un šajā tēlā Saša Barons Koens iejutās arī Madonnas videoklipā Music – acīmredzami provokators provokatoru pazīst, un popmūzikas karalienei radniecīgas dvēseles karjera šķita atbalstāma. Kā Ali G Saša uzrunāja Hārvardas studentus un spēlēja arī kino – viņa varoni ievēlēja britu parlamentā – un 2003. gadā eksportēja uz Ameriku, kur turpināja uzņemt jaunas sērijas. Tur saskaņā ar ASV izklaides industrijas noteikumiem filmēšanas komandai pievienojās pieredzējis jurists, lai jau laikus novērstu iespējamas tiesas prāvas. Barons Koens saņēma balvas, Donalds Tramps pēc sarunas ar viņu apšaubīja intervētāja skaidro saprātu, un bija pienācis laiks jaunam varonim – kazahu žurnālistam Boratam, ar kuru skatītāji iepazinās 1996. gadā un kura tēls pielika punktu pieticībai Sašas Barona Koena privātajā dzīvē. Spēlēdams Ali G, viņš ne reizi vien bija spiests knapināties, nereti bija bez naudas un uz tusiņiem devās sava varoņa apģērbā, jo līdzekļu, lai iegādātos kaut ko citu, viņam nebija.

Baltais eņģelis

Uzvalkā tērptā ūsaiņa ādā Saša Barons Koens turpināja kaitināt sabiedrību, un viņam nebija nekā svēta. 2006. gada prestižo Toronto kino festivālu atklāja ar filmu Borats: Amerikas kultūras mācība par labu lieliskajai Kazahstānai, kurā tās galvenais varonis dodas uz ASV, lai izveidotu dokumentālu stāstu par turienes dzīvi. Pateicoties Borata tēlam, krita tabu temati – viņš rakņājās visās neērtajās tēmās, pat mēģināja apprecēties ar Pamelu Andersoni! Londonas pirmizrāde tika ieturēta filmas noskaņās – aktieris uz to ieradās zirga vilktā pajūgā, pirms kura kinoteātra virzienā devās iespaidīgs bars ar cilvēkiem “kazahu” drēbēs. Savu uzrunu viņš sāka ar vārdiem: “Labvakar, džentlmeņi un prostitūtas”... Industrija novērtēja komiķa centienus, un Saša Barons Koens saņēma Zelta globusu kā labākais aktieris komēdijā vai mūziklā.

Kazahstānas oficiāļu attieksme gan nebija tik sajūsminoša, un Sašu Baronu Koenu uzaicināja pašam savām acīm novērtēt šo eksotisko zemi, lai viņš pārliecinās, ka tur vīnu gatavo no vīnogām, sievietes vada automašīnas un ebreji var brīvi apmeklēt sinagogu. Lai savai valstij nodrošinātu pienācīgu publicitāti, Kazahstāna iztērēja ap 30 miljoniem dolāru, taču Borata tēls gāja pa priekšu, un izskatījās, ka viņš viens pats panācis daudz vairāk.

Taču vislielākās zaudētājas pēc šīs filmas nonākšanas kinoteātros bija... ASV, jo filma atklāj, kādos apmēros valstī triumfējusi homofobija, rasisms, antisemītisms, mizogīnija, aizspriedumi, un šo sarakstu varētu vēl turpināt. Barons Koens liek justies neērti – un ne tikai filmās notvertajiem, bet arī skatītājiem. Un tā notika arī ar viņa nākamo varoni – homoseksuālo austriešu modes žurnālistu Bruno Gehardu, kurš, piemēram, uz MTV kino balvas pasniegšanas ceremoniju 2009. gadā ieradās tērpies kā balts eņģelis – ne jau kā vecmeistaru gleznās, bet Sašas Barona Koena izpratnē, protams. Skatītāji un ceremonijas apmeklētāji viņu ieraudzīja, trosē slīdam virs zāles, un tad Bruno sāka piezemēties, līdz nonāca repera Eminema klēpī – kājām gaisā, visu savu vīrišķo mantību, kas aizslēpta aiz ādas trosēm, spiežot pie mūziķa sejas. Eminema sašutums un aizvainojums bija tik liels, ka viņš piecēlās, lai ceremoniju pamestu, taču, kā vēlāk atklājās, šis incidents bija iestudēts.

Dullības turpinās

It kā jau vēsturei ar trim ļoti kolorītiem un amorāliem tipāžiem pietiktu, taču Saša Barons Koens pat nedomāja apstāties, jo viņa prātu nodarbināja kādas izdomātas Āfrikas valsts ģenerālis Aladīns, kura atpazīstamību nodrošināja milzīgais bārdas kumšķis. Režisors Lerijs Čārlzs bija darbojies tikpat aizrautīgi, kā uzņemot filmas par Boratu un Bruno, un scenāristi, kuri šo izdzimteni bija norakstījuši no Lībijas diktatora Muamara Kadāfi izpausmēm, saprata, ka no īstā prototipa dusmu izvirduma var izvairīties vienīgi ar meliem, tāpēc filmas Diktators (2012) kampaņas laikā atsaucās uz Irākas diktatora Sadama Huseina tēlu. Amerikas Kinoakadēmija uz Oskaru ceremoniju Sašam Baronam Koenam aizliedza ierasties sava jaunākā varoņa tēlā, taču viņš to ignorēja un pa sarkano paklāju gāja divu daiļu miesassardžu pavadībā. Rokās viņam bija urna ar kāda Ziemeļkorejas politiķa pelniem (patiesībā – miltiem), kurus Aladīns izgāza uz viesu sagaidītāja Raiena Sīkresta apģērba.

Ne mazāk negants Barons Koens ir televīzijas projektā Kas ir Amerika? (2018), kas viņam atkal ļāva dulloties mazajā ekrānā. Viņa varonis ir Izraēlas antiterorisma eksperts Erans Morads, kurš iepriekš bijis viens no Mossad aģentiem. Pie skatītājiem nonāca vienas sezonas notikumi, jo kritikas netrūka, un bija jau arī par ko. Piemēram, kādam politiķim Saša Barons Koens savā jaunākajā tēlā piedāvāja uzpīpēt zālīti, neglīta piezīme lidoja Džesikas Simsones virzienā, bet ASV Senāta kandidāts no Alabamas Rejs Mūrs iesūdzēja Sašu, pieprasot sāpju naudā 95 miljonus dolāru par viņa izteiktajiem pieņēmumiem par politiķa saistību ar pedofiliju. Ar tiesu darbiem Barons Koens ir labi iepazinies, taču uzskata, ka ar saviem varoņiem nevis kādu apvaino, bet uzšķērž sabiedrības divkosību. Kad viņam pārmet rasismu, Saša nebeidz atkārtot, ka ir holokaustā izdzīvojušo pēctecis.

Grūti būt Sašam

Lai pēc iespējas ticamāk iejustos dažādajos tēlos, lietā tiek likts viss iespējamais – gan akcenti, gan grims, un tas notiek ne tikai Sašas Barona Koena alter ego tēlos, bet arī varoņos, kas piedalās filmās, par kuru autoru gaumi šaubu nav. Viņš, piemēram, ir Adolfo Pirelli Tima Bērtona gotiskajā mūziklā Svīnijs Tods: Flītstrītas dēmoniskais bārddzinis (2007), policists Mārtina Skorsēzes fikmā Hugo (2011) un Tenardjē Toma Hūpera mūziklā Nožēlojamie (2012). Viņš arī ieskaņojis karali Džuliānu animācijas filmu sērijā Madagaskara, un trīs gadus ne viens vien loloja cerības Sašu ieraudzīt Fredija Merkūrija tēlā biogrāfiskā darbā par viņa un grupas Queen karjeru. Aktieris no projekta izstājās, jo ar Queen dalībniekiem nespēja vienoties par filmas fokusu. Lomā ielēca tolaik mazpazīstamais Rami Maleks un saņēma Oskaru... Savukārt to, kāda ir Sašas Barona Koena un Marka Stronga saistība ar ziloņiem, savām acīm var novērtēt komēdijā Spiegs kļūdas pēc (2016), bet TĀ epizode kāpj pāri jebkādām saprāta paliekam.

Kādā intervijā, vaicāts, kā top joki viņa komiskajām filmām, Barons Koens stāstīja, ka katru reizi apsver, cik tālu ir gatavs iet, un, kā rāda piemēri no viņa filmogrāfijas, – tālu. Palaistam pirdienam viņš piešķiļ uguni un kā bērns priecājas par pastrādāto nedarbu. Ilgus gadus viņš intervijām piekrita ar vienu nosacījumu – ka intervējamais būs kāds no viņa varoņiem, ne pats Saša Barons Koens. Tikai 2004. gadā viņš piekrita ierasties pie leģendārā Deivida Letermana un ne mazāk leģendārā Hovarda Stērna, neslēpjoties aiz maskas. Arī Rolling Stone intervijā viņš neslēpjas, bet par privāto dzīvi ir skopāks par skopu. Kāpēc? Lai pasargātu pats sevi un tuvos, jo būt Boratam ir viegli, bet būt Sašam – ne. Tad nevar ampelēties, apgalvojot, ka viņa iemīļotākā laika pavadīšana ir galda teniss, disko dejas un fotografēšana. Un ne jau dabas skatu! Bet iemūžinot sievietes, kuras apmeklē tualeti un nenojauš, ka tiek fotografētas.

Privātā dzīve bez jezgas

2002. gadā kādā ballītē Sidnejā Saša Barons Koens iepazinās ar aktrisi Ailu Fišeri, un uzšķīlās dzirkstelīte, kas pāraugusi ilgās attiecībās. 2004. gadā viņi saderinājās, 2007. gadā piedzima pāra pirmais bērns Olīva, un, kad komēdiju Nelūgtie viesi (2005) un Šopaholiķes atzīšanās (2009) zvaigzne pārgāja jūdaismā, skanēja kāzu zvani. 2015. gada 15. martā viņi slepenā ceremonijā, ievērojot ebreju tradīcijas, apprecējās Parīzē, un klāt bija tikai paši tuvākie, Olīvu ieskaitot – tikai seši cilvēki. Nākamajā dienā jaunā sieva draugiem izsūtīja e-pasta vēstules: “Mēs to izdarījām – mēs esam apprecējušies!” Apzinoties, ka ne viens vien būtu gribējis šajā dienā būt kopā ar jaunlaulātajiem, viņa lūdza sapratni, jo “Saša un es nevēlējāmies jezgu – tikai mēs paši”.

Barons Koens neslēpj nepatiku pret šovbiznesa cirku, Aila ir skaļa, viņai patīk cilvēki un ballītes, taču diezin vai viņai būtu drosme Kannās gozēties spilgti zaļā peldkostīmā, kura trūcīgais audums neatstāj nekādu vietu iztēlei. Arī jaunākās Borata filmas plakāts bliež tieši pa pieri – Barons Koens ir izlaidies pavedinošā pozā, viņam kājās ir brūnas šņorkurpes un zili zaļi pelēkas zeķes, un tas arī ir viss vīrieša apģērbs. Ja neskaita medicīnisko masku, kas noslēpusi pašu dārgāko un kuras aukliņas stiepjas pāri aktiera slaikajam ķermenim un savienotas uz skausta – tā teikt, kovidlaika mankini.

Fišere ir pārliecināta, ka, apprecoties ar Sašu, ir vinnējusi loterijā, un ģimenē aug trīs bērni – Elula piedzima 2011., Montgomerijs – 2015. gadā. Pēc pirmā bērna piedzimšanas Aila sevi veltījusi mātes lomai, aktrises karjeru atbīdot otrā plānā. Viņai patīk filmēties, taču tas nav sievietes vienīgais mērķis, turklāt viņa vienmēr uzsvērusi, ka Holivuda viņas acīs ir terminēts pasākums.

Viņi dzīvo Losandželosā un Londonā. 2015. gada nogalē pāris ziedoja 335 tūkstošus mārciņu, lai pret masalām sapotētu bērnus Ziemeļsīrijā, un apmēram pusi miljona, lai palīdzētu Sīrijas bēgļiem. Gan draugu, gan Baronu Koenu klana pārstāvji, no kuriem ne viens vien ir saistīts ar izklaides industriju, par viņa ikdienu nebildīs ne pušplēsta vārdiņa – tāda ir vienošanās, jo, kā uzskata Saša, joki nekļūst smieklīgāki, ja skatītājs zina, kā joku plēsējam klājas mājās.

Trešā tuvošanās Oskaram

Viena no patiešām interesantākajām Sašas Barona Koena lomām ir Izraēlas aģents Eli Koens Netflix seriālā Spiegs (2019). Miniseriāla autors Gideons Rafts radīja seriālu Svešais starp savējiem, un viņam lielās politikas spēlītes mazajā ekrānā nav svešas, tāpat kā cilvēcisko emociju plašā amplitūda. Par nāvessodam nolemtā Eli Koena lomu Saša tika izvirzīts Zelta globusa nominācijai, un intervijās viņš atzina, ka savu varoni sapratis līdz mielēm – galu galā arī pats dzīvo divas dzīves. Publisko jeb varoņu, un ir tik daudz skatītāju, kas to jauc ar viņa personīgo, un to, kas tālu prom no svešinieku acīm.

Kāds cits Netflix projekts – Ārona Sorkina tiesu drāma Čikāgas septītnieka prāva (2020) – viņam nodrošinājis nomināciju Oskaram, turklāt šai tik ļoti kārotajai balvai Saša Barons Koens šoreiz bija nominēts divās kategorijās – kā labākais otrā plāna aktieris filmā, kas ķidā Amerikas neglaimojošo vēsturi, un viens no jaunākās Borata filmas scenārija autoriem. Intervijā Stīvenam Kolbertam aktieris ar smiekliem uz lūpām mēģināja iestāstīt, ka tā ir ekscentriska ģimenes filma, taču labāk šo apgalvojumu nepārbaudīt uz mazgadīgiem skatītājiem.

Ar aktīvista Ebija Hofmana lomu Saša Barons Koens ir izvilcis kārtējo trumpi, savukārt kazaha žurnālista ādā viņš iesmej par Covid un visu to, ko pieklājīga sabiedrība neuzdrošinās pat pieminēt. Viņš ir viens no spilgtākajiem britu nu jau vidējās paaudzes komiķiem – tāpat kā Stīvs Kūgans un Rikijs Džervēzs – un, atradis savu ampluā, ar saviem varoņiem pavada pat 14 stundas diennaktī. Kolēģi viņu sauc par perfekcionistu, par oriģinālu un drosmīgu sava ceļa gājēju un ģēniju žanrā, ko Saša Barons Koens pats radījis. Nevar viņiem nepiekrist.

Interesanti

* Ali G tēlā Saša Barons Koens biznesmenim, vēl ne prezidentam Donaldam Trampam piedāvāja investēt tādu cimdu ražošanā, kas no saldējuma lipīgās masas pasargātu ēdāja rokas.

* Amazon samaksāja 80 miljonus, lai taptu Borata turpinājums.
* 2018. gadā The Times viņu iekļāva starp 30 labākajiem mūsdienu komiķiem.

* Saša Barons Koens ir labs dziedātājs un dejotājs, taču viņa komēdijas ir vulgāras un pilnas ar sadistiskām epizodēm.

* Komiķa ieroču arsenālā ir neskolota un politiski nekorekta cilvēka joki.

* Kad viņam izsaka komplimentus, ka viņš ir A klases zvaigzne, Barons Koens smīn, jo apzinās, ka tāds nav, un izstāsta kādu gadījumu. Reiz, ejot prom no kāda restorāna, Saša Barons Koens mēģinājis aizsegt savu seju, taču paparaci uzsaucis: “Tu esi tikai B klases zvaigzne.”

* Kad kļuva slavens, katru nedēļu vecmāmiņai balerīnai nosūtīja ziedu pušķi.