"Tēva loma ir vislabākā!" - Rihards Lepers par meitas piedzimšanu, hobijiem un strādāšanu ar Holivudas zvaigznēm

Uz interviju ar žurnālu "Kas Jauns" Lepers ierodas labi nosauļojies. “Mana darba specifika ir patīkama ar to, ka varu paveikt savus projektus gada aukstajos mēnešos, bet vasarā paņemt mēnesi ilgu atvaļinājumu un būt kopā ar ģimeni. Prieks, ka izdarīju pareizo izvēli – kā aktierim vairāk koncentrēties uz kino, nevis teātri. Un prieks, ka pandēmijas laikā vismaz ļāva filmēties,” teic aktieris, kurš nu jau divarpus mēnešus izbauda laimi būt tēvam – pavasarī viņš kļuva par tēti meitai Odrijai. Arī par darba trūkumu Rihards nesūdzas, jo šovasar klajā nāks gan Holivudas grāvējs, gan Krievijas piedzīvojumu filma, gan daudzsēriju vēsturiskais seriāls ar Lepera dalību, vēl arī Rihards vairāk pievērsies savam hobijam – mūzikai – un jau aizvadījis pirmo koncertu.

Ar sērfa dēli padusē

Vai aizvadītajā nedēļā tavai izveidotajai muzikālajai apvienībai "Sērfotāji uz pusslodzi" tiešām bija pats pirmais koncerts?

Nosacīti. Patiesībā jau pats pirmais bija par godu meitai Odrijai vārdadienā. Tas bija mūsu izmēģinājuma koncerts ģimenes lokā. Vēl apvienībai Sērfotāji uz pusslodzi augustā iecerēts koncerts Rīgas kanālā uz SUP dēļiem. Koncerts tiks izziņots diezgan spontāni, publika to varēs klausīties, stāvot uz SUP dēļiem, bet paši mēs muzicēsim uz astoņvietīga dēļa. Tagad esam izlaiduši pirmo dziesmu, bet uz vasaras beigām plānojam debijas albumu.

Vēl viens aktieris pievēršas mūzikai... Protams, esi zināms kā dziedošais aktieris, esi iedziedājis vairākas Raimonda Paula dziesmas, savu talantu esi parādījis šovā "Izklausies redzēts". Bet tagad pašam savas dziesmas, sava grupa...

Es taču esmu pabeidzis mūzikas skola, kā pamatinstrumentu apguvis saksofonu; Talsu bērnu mūzikas skolas diksilendā Talsu sprīdīši spēlēju bandžo, pēc tam iemācījos arī ģitārspēli. Tāpēc mūzika visu laiku bijusi kopā ar mani. Bet tās dziesmas, ko pats esmu sacerējis... To sakarā sevi vairāk sauktu par dziesminieku – paņēmu izcilu latviešu dzejnieku dzeju un to izdziedāju. Bet šo savu aizraušanos īpaši neesmu reklamējis, jo šī muzikālā darbība man vairāk bija hobija līmenī. Tā kā Rihards Lepers vairāk pazīstams kā Raimonda Paula dziesmu un dziesmu no teātra izrādēm izpildītājs, veidojot šo apvienību, gribēju, lai tā nesaistās tikai ar mani, lai tas būtu kaut kas pavisam jauns. Tāpēc "Sērfotājos uz pusslodzi" mūziku raksta basists Staņislavs Judins, bet es saceru tekstu.

Teici, ka atvaļinājumā izdevies arī pasērfot. Vai tad Latvijā vispār tas ir iespējams? Baltijas jūra ar saviem viļņiem taču nav nekāds okeāns!

Latvijā var! Pat ļoti labi var sērfot. Nepieciešams tikai attiecīgais inventārs. Sērfot var Liepājā, Pāvilostā un pat Rīgas līcī pie Daugavas mola! Tikai mums tā sērfošana iespējama vētrā vai negaisā, ne tā kā okeānu pludmalēs – sauļojies un sērfo. Latvijā labākie viļņi sērfošanai ir septembrī un oktobrī.

Nav diezgan bīstami?

Jebkurš ekstrēmais sports ir bīstams. Bet es uzskatu, Latvijā sērfošana vairāk ir kā meditācija. Viens pats jūrā, divas stundas ūdenī, lai pāris sekunžu pasērfotu uz viļņa. Tā būšana ūdenī, sava viļņa gaidīšana, nostāšanās uz sērfa – tas patiesībā ir meditatīvs process, būšana vienam ar sevi.

Kāds Latvijā ir maksimālais ilgums, kādu iespējams sērfot uz viļņa?

Dažu sekunžu jautājums.

Visai mazohistiska nodarbe – vairākas minūtes airēties jūrā, gaidīt īsto vilni, lai dažas sekundes izbaudītu sērfošanu. Būtu labāk pievērsies vindsērfingam vai kaitošanai – tur vismaz vējš visu laiku dzen uz priekšu.

Kaut kādu atkarību rada arī šīs dažas sekundes. Esmu mēģinājis arī vindsērfingu, taču man vairāk patīk sajūta, ka esmu viens ar dēli un vilni, ka neesmu atkarīgs no vēja.

Kā nonāci līdz šim hobijam?

Braukāju uz sērfošanas semināriem. Vienkārši sakritības pēc mani paņēma līdzi pazīstami cilvēki. Man iepatikās šī vide, šī kultūra, un nu no šiem draugiem es esmu palicis vienīgais, kurš vēl sērfo.

Ārpus Latvijas ir izdevies sērfot? Ceļojumus pakārto sērfošanai, vai arī otrādi – ja ir tāda iespēja, izmanto to?

Patiesībā nākamais ceļojums tiks plānots ar domu, kur varētu pasērfot. Bet tā es esmu sērfojis Jaunzēlandē un Malibu pludmalē Losandželosā.

Būt tēvam ir forši!

Tavs pirmais atvaļinājums tēva lomā. Kā vispār ir būt šajā lomā?

Man jau šķiet, ka es kaut kā ļoti ātri pieradu. Varbūt tāpēc, ka daudz ko jau biju iztēlojies pirms tam, arī seriālā "Markuss" spēlēju tēvu, kurš sagaidīja savu pirmdzimto. Tā ka es kaut kā jau biju iedomājies, kā tas būs. Un patiesībā nav nemaz tik traki un grūti!

Pirmais mirklis kopā ar savu bērnu. Kāds tas bija?

Jūrmalas slimnīcā bijām paņēmuši ģimenes palātu un kopā pavadījām jau pašas pirmās trīs dienas. Es jebkuram vīrietim ieteiktu būt blakus savam bērnam tās pirmās trīs dienas, jo pēc tam, aizbraucot uz mājām, vairs nav ne bijības, ne uztraukuma, vai visu esi izdarījis pareizi. Jo esi jau iemācījies mazulīti paņemt rokās, esi nomainījis autiņus, un mājās tas viss ir vieglāk. Bet, ja man bērnu atvestu mājās, tiešām būtu apjukums, es baidītos. Protams, tagad mana dzīve, mans laiks ir pakārtots meitai, bet, manuprāt, tas ir lieliski. Tiešām forši! Pavisam cita dzīve! Piemēram, man pašam ļoti patīk svinēt svētkus, rīkot svinības, satikties ar tuviniekiem. Tagad beidzot sapratu, ka varu nolikt malā savas dzimšanas dienas, bet vairāk koncentrēties uz bērnu svētkiem. Tas ir daudz foršāk – visa šī dekorēšana, baloni... Nesen rīkojām meitai vārdadienas ballīti, un beidzot izbaudīju šo sajūtu. Tēva loma patiešām ir forša, visiem iesaku!

Tas nekas, ka tev tagad nākas pilnībā pārkārtot dzīvi? Tu taču esi skatuves mākslinieks, agrāk noteikti bieži vien vakaros biji aizņemts darbos, noteikti mīlēji ilgāk pagulēt...

Viss tiek automātiski pakārtots pavisam citam dzīves ritmam. Ja ir kādas darīšanas, tās tiek noorganizētas pa dienu. Ja agrāk man kāds teiktu, ka brīvdienās celties septiņos no rīta man būs norma, ka es būšu izgulējies un došos pastaigā ar ratiņiem... Šobrīd tas ir pilnīgi pašsaprotami celties agri no rīta un jau vakarā deviņos, desmitos iet gulēt. Tas man notika kaut kā automātiski, un tagad ir jau sajūta, ka tā bijis visu laiku. Man patīk!

Pirmā pastaiga ar meitu ratiņos. Kāda tā bija? Negribējās visiem lepni saukt – es esmu tētis?!

Nē, jo vairāk koncentrējos uz to, vai mazulītei viss ir kārtībā, vai sedziņa sasegta, vai ir aizmigusi un jūtas labi. Es visu laiku skatījos uz mazo un par apkārtējo pasauli aizmirsu. Tāpat kā pirmajās dienās nebija neviena brīža, kad viņu nefotografētu! Kā kāda jauna gulēšanas poza, tā šis jaunums jānobildē! Kā kāda grimasīte, tā uzreiz jānobildē. Tagad tā bildēšana kļūst arvien retāka, jo pierasts, ka bērns taču katru dienu aug un mainās. Jā, bet bērni patiešām ļoti ātri aug. Meitiņa ir divarpus mēnešus veca, bet drēbītes jau kļuvušas par mazu!

Kopā ar Holivudas zvaigznēm

Vai tēva loma neietekmēs tavu personisko karjeru? Esi joprojām gatavs arī citām lomām?

Domāju, ka tā mani ietekmē tikai un vienīgi pozitīvā aspektā. Jo esmu guvis jaunu enerģiju, meita man ir kā jauns talismans, kā mūza, kas mani tikai uzlādē un dod papildu spēkus. Un šo enerģiju es izlādēju savā darbā, sāku strādāt daudz produktīvāk. Šis gads ar meitas piedzimšanu patiešām man bijis ļoti produktīvs radošajā jomā.

Ko tad tādu esi sastrādājis?

Nupat Krievijā kinoteātros pirmizrādi piedzīvoja filma "Benders. Sākums" ar Sergeju Bezrukovu galvenajā lomā. Tā ir piedzīvojumu komēdija par Ostapa Bendera gaitu pirmsākumiem, tajā spēlē daudzi Krievijā populāri aktieri, tostarp "Comedy Club" komiķis Gariks Harlamovs. Man šajā filmā ir amerikāņu miljonāra Armanda Hammera loma, reāla persona, kas bija labos sakaros ar padomju varu un uz ASV izveda ļoti daudzas Krievijas mākslas vērtības. Šajā filmā Hammers ir pasūtījis Benderam atrast viņam Katrīnas Lielās zizli. Filma ir tipiskā Gaja Ričija stilā.

Vēl pavisam drīz klajā jānāk Krievijā tapušam 12 sēriju seriālam par 16. gadsimtu, kur spēlēju Lordu Treivelu, un seriāls tika filmēts gan Stambulā, gan Sanktpēterburgā. Tāpat drīzumā paredzēta pirmizrāde Latvijā uzņemtajai Holivudas mistiskajai piedzīvojumu filmai "Warhunt" par Otro pasaules karu ar Mikiju Rurku, Džeksonu Retbounu un Robertu Kneperu galvenajās lomās. Tā ka šis man bijis ļoti produktīvs gads.

Par spīti Covid-19 pandēmijai un ar to saistītiem ierobežojumiem!

Jā! Turklāt "Warhunt" noteikti ieies vēsturē ar to, ka tā uzsākta filmēt vēl pirms koronavīrusa plosīšanās, normālā režīmā, bet pabeigta ārkārtas stāvoklī. Kara filma, kas tapa gluži kā karā – bija miers, un tad pēkšņi iestājās karš. Tas bija tik episki, kad tieši filmēšanas laukumā mums visiem paziņoja, ka tagad esot tāds kovids, ka vairs nevar izceļot no Latvijas, un, ja pirms tam mēs visi rokojāmies un apskāvāmies, ēdām visi kopā, tad pēkšņi filmēšanas vidū sāka pārbaudīt mums visiem temperatūru, tika aizliegts pat sarokoties, bet pusdienojām katrs savā treilerī.

Kāda bija tava loma šajā grāvējā?

Amerikāņu karavīru sagūstīts vācietis. Es biju vienīgais, kurš pirms tam bija redzējis raganas, un mēģināju viņus brīdināt par to eksistenci. Es tās raganas redzu – redzu, kā tās pa vienam nogalina amerikāņus...

Ha! Savulaik padomju filmās latvieši tēloja fašistus, tagad tu to dari amerikāņu filmā. Laikam latviešu aktieriem no šī likteņa neizbēgt.

(Smejas.) Nekas nemainās!

Kā bija filmēties kopā ar tādām zvaigznēm kā Mikijs Rurks? Noteikti, ka jaunībā par viņu fanoji!

Es gan biju vairāk priecīgs, ka varēju filmēties kopā ar Robertu Kneperu, jo biju liels seriāla "Izlaušanās" fans, kur viņš spēlēja ļaundari, kuram nocirta roku, un viņš tajā seriālā man ļoti patika. Viņš tur bija vienkārši izcils! Tagad man sanāca ļoti daudz strādāt ar Robertu kopā. Mikijs uz vecumu ir palicis diezgan interesants...

Kā tas izpaudās?

Nu, viņam bija savi interesantie Holivudas zvaigznes statusa gājieni. Kaut vai tas, ka tekstu lasīja no lapas. Protams, savu darbu viņš paveica izcili. Bet kā cilvēks... Es nezinu, viņš ļoti maz ar citiem kontaktējās. Viņš vienkārši koncentrējās darbam un visu uzmanību veltīja tam. Un savu darbu paveica perfekti, kā visaugstākā līmeņa profesionālis. Viņš bija noslēgtāks, tikai filmēšanas pēdējā dienā ar pārējiem vairāk komunicēja.

Savukārt no Roberta Knepera staroja sirsnīgums, vienkāršums. Viņš atstāja iespaidu, ka ir kā paraugs, kādam jābūt aktierim – lai cik slavens būtu, nedrīkst pazaudēt cilvēcīgumu. Tajā pašā laikā savu profesionālo latiņu filmēšanas laukumā viņš turēja ļoti augstu. Vienmēr bija sagatavojies, vienmēr palīdzēja kolēģiem. Ar viņu bija ļoti labi kopā strādāt. Ja ir radusies iespēja sadarboties ar tādām zvaigznēm, tad šī iespēja jāizmanto, profesionāli pilnveidojoties.

Vai sanāca komunicēt ar Robertu arī ārpus filmēšanas laukuma?

Komunicējam joprojām. Mums ir palikušas labas attiecības. Viņš man atrakstīja un arī apsveica ar meitas piedzimšanu!

Jūs tagad varētu izveidot starptautisku duetu "Knepers & Lepers"!

Starp citu, tā arī mums bija. Filmēšanas laukumā mūsu krēsli atradās blakus. Uz tiem bija mūsu uzvārdi, un tad viņš, to ieraugot, iesaucās: “O! Lepers, Knepers, Lepers, Knepers!” Kopš tās reizes satiekoties mēs viens otru sveicinājām ar šo dziesmiņu: “Lepers, Knepers, Lepers, Knepers...”.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!