Šķiršanās kā kļūdas labojums - Ieva Plaude par vīriešiem un attiecībām

Kā tev šķiet – vai attiecības ir viena no sarežģītākajām lietām pasaulē?

Nē (domā). Attiecības ir dzīves sastāvdaļa. Dzīves jēga ir dzīvot, sevi attīstīt, pilnveidot, pētīt un baudīt dzīvi visās tās izpausmēs. Man cilvēku attiecības vienmēr ir likušās interesantas.

Bet ne sarežģītas?

Nē. Man ļoti patīk cilvēki, ārkārtīgi interesē, un nekas skaistāks par attiecībām nevar būt. Ja par terminu “šķiršanās” – latviešu valodā tas skan ar nolemtību, vienalga, tiek citēts Aristotelis vai Regīna Ezera: šķirties – tas ir kā mazliet mirt (pie sevis nosmejas). Tajā ir iemontēta negatīva nozīme, un termins šķiet neprecīzs… Šķiršanās, ja to pareizi risina, ar darbu, drīzāk ir atrisinājums. Nenoliedzami, arī zaudējums, bet jāsaprot – tas ir tāpēc, ka pagātnē kaut ko esi izdarījis aplam, ir bijusi kļūda. Vajadzīga liela drosme, lai savās domās aizietu pie tās atpakaļ, atrastu, izanalizētu un faktiski – arī izlabotu. Jo tikai tad ir iespējams ceļš uz priekšu. Tā ir mana formula, kā es to redzu. Mēs visi kļūdāmies – jaunība, vieglprātība, neuzmanība, kaisle… Pēc kāda laika kļūda izlec, un tad tā jāatrisina.

Sanāk, ka šķiršanās ir kļūdas labojums?

(Domā.) Jā. Jo laimīgas un labas laulības taču netiek šķirtas. Man ir dziļa cieņa un apbrīna pret pāriem, kas spēj ilgi dzīvot kopā. Tas nozīmē, ka viņi attiecību sākumā vai nu ar likteņa zīmi, vai nejaušību, vai prātīgu un pareizu apdomu tās ir dibinājuši pareizi. Mana draudzene Monika Zīle saka – “nekas nav labāks par aprēķina laulībām, ja aprēķins ir bijis pareizs”. Ar humora devu, bet ļoti skaisti teikts.

Bieži vien koķetē ar terminu “aprēķina laulības”, bet emocionālā puse ir neizbēgama. Un nepieciešama.

Negribu uzdoties par eksperti ģimenes tiesībās, bet termins “laulība” cilvēku uztverē ir ārkārtīgi mainījies pat pēdējo 100 gadu laikā. Pirms 200 gadiem tā bija saimnieciska savienība. Atceros sevi 1979. gadā Latvijas Universitātē, 60 pirmā kursa studenti nobijušies sēdējām solos, un Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Ārija Iklāva kā no kanceles dzelzsbetona balsī teica: “Laulībai nav nekāda sakara ar mīlestību! Ja ir kopīga saimniecība, kopīgi katli, tad ir laulība; ja nav, tad nav.”

Dzimtsarakstu nodaļu tantes vienmēr ir raudinājušas ar saldsērīgiem dzejoļiem par mīlestību.

Tā ir nesena vēsture, ko labi atceros, – pirms 40 gadiem tika teikts, ka mīlestībai nav nekāda sakara ar laulību. Man, protams, jaunai meitenei 18 gadu vecumā tas bija milzīgs šoks un izbrīns, jo biju iedomājusies, ka laulība ir tikai mīlestība. Nākot no ģimenes, kurā tēvs ir mākslinieks, neko citu nezināju kā tikai sapņus, laulības formula ir iemīlēšanās. Kopš tā laika sabiedrības uzskati ir ievērojami mainījušies. Šodien diskutējam par juridisku aizstāvību dažādām liberālām kopdzīves formām – civillaulībā, viendzimuma personu laulībā. Tas būtu kas neiedomājams ne tikai pirms 100, bet arī 30–40 gadiem.

Tolaik Latvijā neviens nedomāja par laulību līgumiem.

Tā ir subjektīva izvēle. Interesanti, ka vēl šodien Latvijā un vecajā Eiropā – Anglijā, Vācijā – izpratne par laulāto mantu atšķiras, par to, kā to dalīt šķiroties. Man pašai liekas, ka attiecībās mantai nav nekādas nozīmes. Ja sevi pielīdzini lietai un šķiroties sāc plēsties un kaulēties, tu sevi novērtē par zemu, kā priekšmetu, un tad ir jautājums par tavu pašvērtību.

Saki, ka apbrīno cilvēkus, kuri ilgi spēj nodzīvot laulībā. Tev arī pirmā laulība bija ilga.

Vispār esmu stabila meitene, man attiecības ir kas ļoti nopietns. Nekad nedomāju, ka tās kādreiz varētu beigties. Teiksim, manas attiecības ar bērnu tēvu jau nav beigušās, tās ir ieguvušas pilnīgi citu formu, varbūt mums abiem ērtāku un pieņemamāku, bet tādā filozofiskā izpratnē mūsu laulība turpinās.

Izvēle ir ļoti vienkārša – vai nu turpmāk dzīvojam labās attiecībās, vai sliktās. Esmu emocionāls cilvēks, un man ļoti svarīgas ir labas attiecības.

To, ka nestāsti pekstiņus, pārliecinājos, kad pirms pāris gadiem tevi apmeklēju Langstiņu mājā, un Lasmaņa kungs tur ļoti omulīgi šiverēja, maizītes cepa…

Nu, viņš šiverē vēl aizvien, iebrauc pēc lāpstas, kad to vajag, pēkšņi parādās, un tas ir okay. Esam atraduši citu attiecību formu, kas abiem ir ērta.

Tomēr… Kad izlēmāt šķirt laulību, tad kaut kas nebija kārtībā. Vari padalīties, kas īsti?

(Ilgi domā.) Mēs iepazināmies ļoti jauni, abiem bija 18 gadu. Laulību šķirot, mums bija 44. Katrs sevi attīstot kā egoistiskas un stipras personības, bijām ārkārtīgi attālinājušies viens no otra, mums nebija kopīgu interešu. Divi lielākie bērni bija izauguši, un starp mums parādījās plaisa, sapratām, ka esam dažādi. Mūsu laulības šķiršana bija ļoti emocionāla, negatīva. Es jutos aizvainota, pamesta. Kad Lasmaņa kungs man šo faktu bija pateicis, es pēc nedēļas lidostā satiku vecu draugu, un viņš lika paskatīties uz situāciju no citas puses – “aha, jābrīnās, kā viņš tevi tik ilgi pacieta…”.

Biju nelaimīga, asarās. Mums bija klasiskais, sāpīgais variants: kad pamet, tas aizskar, un parādās viss, ko psihoterapijā saka par zaudējumu. Tagad varu atskatīties – pirmais bija tukšums, tad bēdas, dusmas… visbeidzot parādoties vieglas skumjas. Mēs laikam savas attiecības tik labi saregulējām, ka, es teiktu, tās ir daudz labākas nekā tolaik, kad dzīvojām kopā. Taču pirmais brīdis bija dramatisks. Nav noslēpums – viņš aizgāja ar citu, jaunāku, man likās, ka esmu veca… Bija lieli pārdzīvojumi. Man patīk teiciens, ka ir ļoti romantiski skatīties uz ciešanām atpakaļskata spogulī. Pēc 15 gadiem es, protams, to redzu ar vieglu ironiju, smaidu, bet tajā brīdī bija briesmīgi.

Jums turklāt bija mazs bērns.

Mums bija mēnesi vecs bērns.

Wow!

Jā. Un man droši vien bija pēcdzemdību depresija. Tajā brīdī bija grūti. Man tas bija tiešām traģiski – gads, kad šķīros, bija briesmīgs. Tas notika 2006. gadā – divus gadus pirms finanšu krīzes, un, lai cik paradoksāli tas izklausītos, 2008. gada finanšu krīze salīdzinājumā ar šķiršanās traumu un ciešanām man likās nieks.

Siti dūri galdā un teici – ko gan tu domāji, mēs taču kopā viņu gaidījām! Pieņēmām lēmumu…!

Domāju, detaļas nav svarīgas… Izrādījās, ka jau bērna gaidīšanas procesā mēs to redzējām dažādi. Bijām tik attālinājušies, atšķirīgi cilvēki… Bet Lasmaņa kungs ir labākais tēvs saviem bērniem, viņš bērnus noteikti mīl vairāk par mani, un tā dēļ es viņu ļoti dziļi cienu.

Esi piedevusi?

Domāju, es nekad uz viņu īsti nebiju…

…apvainojusies? Grūti iedomāties, ka sievietē ar mēnesi vecu zīdaini nav milzīga aizvainojuma. Gaidot bērnu, vienmēr iedomās būvē jaunu pasauli…

It sevišķi sievietes. Tomēr jāpasaka detaļas, lai stāsts būtu konkrētāks… Mums bija divi bērni, kuriem mums nekad nebija laika, viņus audzināja vecmāmiņas. Biju iztēlojusies, ka mēs abi kopā pusmūžā kā citi skaisti pāri…

Baudīsiet otro iespēju?

Jā. Ka mēs abi kopā viņu gaidām, lielie bērni vārdu izdomāja, viss ļoti skaisti. Bet, redz, Lasmaņa kungs jau negribēja to bērnu pamest (nosmejas). Viņš tikai izmantoja brīdi, lai aizmuktu no manis.

Kā…? Viņš neko nevar izdarīt ar mēnesi vecu zīdaini. Nevar taču nolaupīt, noraut no krūts.

Jā, esmu izdzīvojusi arī dramatiskus brīžus… Ar to, ka to kungu, draugu, satiku lidostā, man tiešām palaimējās, tā bija Dieva zīme, viņš lika paskatīties no cita skatupunkta.

Teica – “kā tevi agrāk nepameta...”. Kāpēc? Jo tev ir smags raksturs? Kas tev vainas?

Droši vien kļūda bija, ka toreiz, kad sākām dzīvot kopā, mēs tajā jaunības mīlestībā, kaislē nepamanījām, ka esam tik ļoti dažādi. Katram bija pilnīgi citas ekspektācijas kopdzīvei. Es noteikti esmu slikta namamāte. Varbūt biju iedomājusies, ka manam partnerim bizness patiks tikpat daudz cik man. Šķiroties to diezgan ātri sapratām… Nu tagad liekas, ka ātri, bet pagāja vairāki gadi, līdz es visu izanalizēju. Bija jāstrādā ar sevi.

Gāji pie psihoterapeita?

Nē, man ir ļoti labi draugi, arī psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Pie viņa terapijā biju gājusi agrāk, vēl laulības laikā, kad ar vīru biju nemierā. Varu komisku gadījumu izstāstīt – es Lasmaņa kungu aizvilku pie Viestura Rudzīša ar tekstu: “tas vīrs par daudz lieto alkoholu”. Man tajā brīdī tā likās.

Rudzītis paliek Rudzītis.

Rudzītis aizstāv vīriešus. Un, tā kā man ir divi dēli, es aizstāvu Rudzīti. Bet toreiz man bija 32 gadi, un šis apgalvojums mani pamatīgi aizkaitināja.

Ko tu – strīdējies?

Nē, mēģināju saprast. Es vienmēr mēģinu saprast. Uzmanīgi uzklausīt otru, sadzirdēt, ko partneris vai sarunu biedrs saka, – tā ir liela māka.

Saprast, kā viņš jūtas?

Nu jā. Domāju, manas laulības neveiksmes cēlonis noteikti bija arī tas, ka es nevienu ģimeni tuvplānā nebiju redzējusi. Mani vecāki bija šķīrušies, un es nezināju, cik grūti un daudz jāstrādā, lai ģimeni uzturētu, saglabātu. Tāpēc man ir milzīga cieņa un apbrīna pret sievietēm, kuras savu laiku un darbu iegulda ģimenē. Neticu, ka var būt vienlīdz sekmīga karjera un privātā dzīve, kāda joma vienmēr zaudē. Bērni, darbs, attiecības – tas viss savstarpēji konkurē. Veiksme, ja jaunībā trāpās saskanīga, papildinoša kombinācija un cilvēki visu dzīvi pavada kopā ar to pašu partneri, nu – visu cieņu! Bet neticu, ka tā ir tikai veiksme. Redzu, ka tas ir arī darbs, ieguldījums. Varbūt mani vecāki nebija tam gatavi. Lai arī šķirti, viņiem bija ideāla saskaņa.

Nekašķējās un aiz rokas nevilka tevi katrs uz savu pusi?

Nē, ikvienā situācijā viņi bija pret mani. Ar ironiju varu atcerēties, ka tas, šķiet, bija vienīgais punkts, kurā mana māte un tēvs bija absolūti vienoti – cīņā pret mani.

Pusaudzes gados?

Vienmēr. No pirmās dienas. Man vienmēr dzimšanas un vārda dienās bija tētis un mamma, arī skolā – vienmēr abi vecāki. Līdz ar to man pagāja secen, es nesapratu, ka dzīvot ikdienā kopā nav tik viegli. Es redzēju diezgan iluzoru attiecību modeli, ļoti vieglu. Abi mani vecāki bija izcili profesionāļi. Savukārt Lasmaņa kungs nāca no ļoti stabilas, labas ģimenes, ar klasiskām latviešu vērtībām – tur arī atšķirība ekspektācijās.

Lasmaņa kungs tev ko pārmeta, ka nedari? Vispār juti, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā?

Brīnumainākais ir tas, ka tiešām neko nejutu līdz tai dienai. Manu bērnu tēvs ir viens no tolerantākajiem, taktiskākajiem cilvēkiem, kādu pazīstu.

Šajā kontekstā tas neizklausās sevišķi patīkami.

Nu… mēs 17 gadu laikā, šķiet, ne reizi nebijām strīdējušies.

Saka gan, ka jāpastrīdas.

Noteikti!

Jo tas ir tikai godīgi.

Jā. Tas ir normāli, ka katram ir savas intereses, un tās var būt pat pretējas. Ja man jauniešiem būtu jādod padoms, es teiktu, ka strīdēties vajag. Atkal terminoloģija klibo… Vajag diskutēt, pierādīt savu taisnību – noteikti. Ar attiecībām ir jāstrādā, tajās jāiegulda darbs.

Un tam jums nebija spēka?

Daudz labāk ir nenogaidīt šķiršanos, tad iet atpakaļ, meklēt kļūdas, risināt attiecības... Jo laiks ir pagājis.

Labāk ērkšķus izraut ikdienā, ja kaut kas sagādā diskomfortu?

Jā.

Tavi vecāki tā arī sev jaunas ģimenes nenodibināja?

Manai mammai bija iespējas, bet viņa apzināti…

Negribēja tev jaunu tēvu?

Mamma nāca no Alūksnes, tipiska malēniete, ļoti spītīga meitene. Viņa visu sevi veltīja bērnam.

Un darbam.

Jā. Viņai bija skaists teikums – labāk viens kvalitatīvs bērns nekā daudzi… (Nosmejas.) Ja ir nelaimīga mīlestība, tad jābonierē grīda – tiku audzināta ar tādiem spārnotiem teicieniem. Bet manam tēvam bija… vairākas. Viņš apprecēja katru sievieti, kuru iemīlēja.

Jau biji pieradusi pie viņa mīlestības meklējumiem?

Tā kā biju ļoti īpašā vietā, tas nekā uz mani neattiecās. Katra nākamā sieva visādi mēģināja ar mani nodibināt labas attiecības.

Tu turēji distancīti?

Jain – jā un nē, tā vācieši saka. Man attiecības ar tēvu bija tik ļoti labas un stipras, ka pārējais nekādu lomu nespēlēja. Tas ir interesants temats – vai jādzīvo kopā bērnu dēļ. Kā jau teicu – dzīvoju šķirtu vecāku ģimenē, bet nekad nejutu kādu trūkumu attiecībās. Tajā pašā laikā, laulībai beidzoties, pieķēru sevi pie domas, ka man ir ārkārtīgi lielas bažas, kā uz šķiršanos reaģēs meita un dēls. Pieaugušie bērni mani lēnām nomierināja un pārliecināja – ja ir tētis un mamma un abi viņus mīl, viņiem ir diezgan vienalga, vai vecāki dzīvo kopā.

Viņi tajā laikā jau bija palieli pusaudži?

Maijai bija 20, Ivaram – 15. Viņiem vienmēr ir bijušas ļoti labas savstarpējās attiecības. Bērni ar labu humora devu ironizē par manām un Lasmaņa kunga attiecībām, jo tās nekad nav saprotamas. Bet bērnu dēļ dzīvot kopā ir slēpti blēdīga atruna, ja attiecības ir sliktas un ir konflikti, kaut kas, ko nevar atrisināt, tad, protams, bērni cieš daudz vairāk. Visi gribam ideālo ģimeni, bet jāizvēlas mazākais ļaunums.

Lasmaņa kungam ir jauna ģimene ar to pašu…?

Nē. Tās viņa attiecības sabruka pēc gada vai diviem.

Tu berzēji rokas?

Es izdzīvoju šķiršanos… Tikai tagad varu ar vieglumu stāstīt. Viss, kā tur ņēmāmies, tagad šķiet komēdijai līdzīgs. Kaut tajā brīdī man likās, ka tā ir traģēdija.

Vēl viens lūzuma brīdis bija, kad reiz mēs satikāmies – Lasmaņa kungs ar to meiteni un es.

Netīšām?

Neatceros – tīšām vai nē. Sēdējām galdam pretējās pusēs un strīdējāmies. Tajā brīdī sapratu, ka tam trešajam cilvēkam nav nekādas nozīmes. Tur var būt Anna, Marija vai Natālija, bet tās ir mūsu attiecības, kurās ir konflikts, klasiska pusmūža krīze, un mēs cīnāmies par varu – kurš dominēs.

Par varu pār ko?

Emocionāli. Kurš dominēs attiecībās.

Ja šķiraties, kāda tam vairs nozīme?

Tur jau tā lieta (sirsnīgi smejas)!

Parasti strīdas par mantu, māju… Bērnus nedalījāt?

Nē. Mēs šos jautājumus atrisinājām dienas laikā. Par to mums domstarpību nebija.

Varbūt tā tiešām bija krīze? Neesi domājusi – varbūt jums tomēr bija lemts saiet kopā, ja tagad ir tik laba saskaņa?

(Nopūšas.)

Vai negribas to lāpīto zeķi vilkt?

Ļauj man neatbildēt. Nekas šai dzīvē nav viennozīmīgs. Protams, cilvēkam manā vecumā, kurš ir pašpietiekams, kuram ir intereses, bērni un mazbērni, ir tik aizņemts laiks… Šobrīd esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi, man ir tik daudz izaicinājumu, katru dienu (nosmejas).

Taču tu pamanījies vēlreiz apprecēties…

Jā, jā…

Kāpēc? Gribējās draugu blakus? Vai tā bija aprēķina laulība?

Kas to var atcerēties? Noteikti esmu emocionālais sievietes tips, kurš precas mīlestības dēļ – kaut citiem dodu gudrus padomus, ka vajag rēķināt. Ar Rēlingera kungu smējāmies: izlēmām precēties pēc 12 stundu lidojuma uz Honkongu – laika starpība un divas glāzes sarkanvīna… (Smejas.) Ko nu vairs.

Un mīlestība gatava?

Nē, nē. Droši vien kādu plāksteri jau manai pašapziņai vajadzēja. Man šķiršanās bija ar visām klasiskajām zaudējuma fāzēm, tukšuma sajūtu… Visi zina, ka nedrīkst tajā tukšumā raut iekšā pirmo, kurš gadās pa rokai. Bet, ja esi viena, gribi attiecības. It kā jau es biju ļoti uzmanīga, bet, ak Dievs mīļais, man, piemēram, parādījās kavalieris, kurš veda uz kino. Skatījāmies filmu, ka jaunībā puiši maksā meitenēm, bet dāmām ap 40 jāmaksā jaunajiem vīriešiem.

Viņš bija jaunāks?

Jā (smejas). Piecus gadus.

Te ir pilns ar alfonsiem.

Grūti teikt. Redzi, tas tukšums… Dzīvojot ar kādu kopā, sestdienas rītā ir ģimeniskas brokastis… Bet pēkšņi esi viena un nesaproti, ko darīt. Visi kaut kur ir, tu jūties pamesta un nevajadzīga. Tās izjūtas… atpakaļskata spogulī raugoties, par tām ir viegli runāt, bet tajā brīdī viegli nav… Un Rēlingera kungs bija vēl viens vīrieša ideāls.

Kādā ziņā?

Sekmīgs uzņēmējs, atraktīvs, interesants, strādīgs.

Nevar pastāvēt īsta laulība, dzīvojot dažādās zemēs (nosmejas). Mums bija kompromiss – māja Portugālē, bet… domāju, mēs katrs esam savas zemes patriots. Būt kopā bija ārkārtīgi interesanti: pateicoties Rēlingera kungam, es iepazinu vācu kultūru, iekļuvu vācu uzņēmēju vidē, desmit gadi, ko pavadīju Vācijā, man bija kā universitāte visādās nozīmēs, kaut vai lai izprastu vācu attiecības, kā viņi šķiras un precas. Vecajā Eiropā attieksme ir ļoti nopietna un piesardzīga.

Viņi septiņreiz nomēra?

Jā.

Iet pāru terapijā un cenšas saglabāt – tāds modelis?

Jā, jo laulība ir mantiska savienība – to šķirot, vienmēr ir finansiāli zaudējumi.

Abām pusēm.

Jā. Mūsu gadījumā – katram bija trīs bērni, pilnīgi dalīta saimniecība, katram sava manta, tāpēc šķirties bija viegli. Mums nekad nekas nebija kopīgs.

Vai bija laulības līgums?

Toreiz noslēdzu laulības līgumu Latvijā, bet tad sapratu, ka tas ir nevajadzīgs, Vācijā tāds jēdziens kā laulāto kopmanta nepastāv.

Kas tad viņiem ir? Ja tapis laulības laikā – uzceļ māju…

Laulības dzīves laikā katram paliek sava manta. Ja iegādājas vai uzceļ ko jaunu, katram ir sava puse. Šķiroties – tas, kurš laulības laikā ieguvis vairāk, otram samaksā starpību, ir līgums vai nav.

Kā kompensāciju.

Jā. Jo tiek uzskatīts, ka viss, kas radīts laulības laikā, ir radīts kopēju pūļu rezultātā, neatkarīgi no tā, ka viens ir bijis biznesā, otrs mājās. Jo laulības institūcija ir kopdarbs, un tā tiek traktēta ļoti mantiski. Tieši šo apsvērumu dēļ vecās Eiropas cilvēki ir ļoti piesardzīgi attiecībā par laulību.

Rēlingera kungs bija bēdīgs, ka izlēmi nepalikt Vācijā?

Grūti teikt. Mēs nekad līdz galam nezinām, nevaram iztulkot otra cilvēka emocijas.

Nemēģināja tevi atrunāt? Vai saprata, ka esi pietiekami apņēmīga, tāda, kura tāpat darīs, kā grib, nebūsi gatava piekāpties?

Kura sieviete gan ir izpratusi vīrieti? Es nekad to neesmu mēģinājusi darīt. Nezinu.

Tu arī Vācijā būvēji karjeru, nebiji gatava mājas vai pieklusinātākai biznesa dzīvei. Faktiski – no zema punkta sāki dzīvi no jauna.

Mēs jau nemaināmies. Varbūt mans blondīnes tēls jaunībā bija mānīgs, vīrieši, neiepazīstot dziļāk, domāja nepareizi… Bet, ja par to, kurš vainīgs pie šķiršanās, – liekas, frāzi par vainu vajadzētu atmest vispār. Uzskatu: ja reiz ir šķiršanās, tad ir bijusi kļūda. Ja sāc meklēt vainīgo, tu it kā izslēdz iespēju aiziet atpakaļ, to atrast un analizēt. Ir labs teiciens – viena pagale nedeg.

Jābūt lielam iekšējam spēkam, lai uz radušos situāciju paraudzītos objektīvi. Ja spēka tam pietiek, tu sevi atbrīvo, vari iet atpakaļ, to kļūdu atrast un izlabot, un varbūt nākamās attiecības dabūt labākas. Arī manā gadījumā – ja runājam par divām laulībām, pie otrās šķiršanās nebija nekādu skumju vai emocionālu traumu.

Ja reiz saki, ka precies mīlestības dēļ, tad arī jūtām tur bija kāda daļa.

Redz, te ir jautājums, cik sieviete pusmūžā ir spējīga… Jaunībā mēs mīlestības dēļ upurējam vairāk. Zinu sava vecuma sievietes, kuras ir iemīlējušās, viņas grib, bet, kad jānonāk līdz praktiskai lietai, – a mans sunītis, a mana kafijas krūze, kāds mājās šļūkās čībās, un man vēl viņam ko mazgāt vajadzēs… pēkšņi tām fantāzijām vairs nav nozīmes. Man gan ir žēl un tas nepatīk, jo liekas, ka sapņus nedrīkst pazaudēt, ilūzijām jābūt līdz pēdējai dzīves stundai (nosmejas).

Varbūt nav slikti mīlēt sevi un vidi ap sevi, negribēt zaudēt.

Tam ir vārds – egoisms.

Ja mēs būtu mazliet egoistiskākas jaunībā, varbūt neizdarītu pārsteidzīgus lēmumus un kļūdas.

Mums skolā bija teikums – ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs. Domāju, dzīve ir jābauda tāda, kāda tā ir. Un jāpriecājas par to.

Arī jākļūdās?

Protams, kā nu bez tā!

Ja baidīsies kļūdīties, tad īsti nedzīvosi?

Jā. Ja tev pietiek drosmes spert riskantus soļus, dzīve jo interesantāka. Protams, arī kļūdu ir vairāk. Bet tās var labot. Tas dažkārt aizņem daudz laika. Izvēle droši vien ir – dzīvot interesantu dzīvi vai tomēr ļoti piesardzīgu.

Kādu tu izvēlies?

Mana biogrāfija, šķiet, sniedz skaidru atbildi.

Bet šobrīd?

(Domā.) Tāpat. Nekas nav mainījies.

Turi atvērtus sensorus… arī uz vīriešiem?

Man katru dienu kāds patīk…. Jā, protams. Man patīk, ja dāvina puķes un saka komplimentus. Ar zināmu humoru jāteic – ar katru gadu man aizvien vairāk patīk jauni puiši.

Tā varētu būt privilēģija.

Tā ir enerģija. Saka – jāatdala jēdzieni “mīlestība” un “sekss”. Ir aizraušanās, ir interese – emocijām tik daudz nokrāsu. Viegla koķetērija dara mūsu ikdienu krāsaināku. Kā ziemeļu tautai, kam pusgads jāpavada bez saules, – tā viegluma nav. Dienvidniekiem citādāk – viņi saulē dzīvo.

Varbūt vieglāk ir visu tvert, kad lielos dzīves uzdevumus, kaut bērnu audzināšanu, esi atstājusi aiz muguras.

Jā, jā... Es labi apzinos, ka esmu jau pusmūžā. Domāju – kāpēc baidos no šīs intervijas? Ne jau tāpēc, ka es nevarētu runāt – kā redzi, man nekas nav tik sensitīvs –, bet bija bailes intervijā pateikt kādu lieku vārdu, ko varētu pārprast. Lai arī mēs viens otru ietekmējam, mums tomēr katram ir tikai sava dzīve. Ko darīt, ja blakus kāds šķiras? Mana atbilde – nekādā gadījumā neiesaistīties, nevērtēt. Dzīves grūtajos brīžos, kad attiecības brūk, protams, ir labi, ja blakus kāds pasēž, paklausās, bet padomus dot nedrīkst. Tā ir mana pārliecība – katram jādzīvo sava dzīve. Tāpat kā nevari kļūt par aerobikas treneri, lasot grāmatas, ir jāņem steps un jāsāk kāpt uz soliņa, tāpat ar attiecībām: žurnāli un internets pierakstīts ar padomiem – vai tas kādam palīdz? Jā un nē. Savu personīgo attiecību pieredzi būvējam uz savām kļūdām, ja spējam aiziet atpakaļ un tās izlabot, no tās vietas atkal ejam uz priekšu.

Un katram tā kļūda ir unikāla. Simts nianses un apstākļi, kas manu kļūdu atšķir no tavējās.

Interesanti, šis gads un kovids pozitīvā nozīmē parādīja cilvēciskās tuvības, saziņas nozīmi. Ka visu nevar tikai internetā. Teorija ir mēģinājums dzīvi salikt kastītēs. Man negribētos kādu ietekmēt, kaut nejauši. Jo attiecības, jautāji… ir skaistākais, kas ar mums dzīvē notiek, jo tā jau arī ir pati dzīve.