Zēns, kurš mīlēja akordeonu - laimīgais cilvēks Normunds Ķietis no "Lauku muzikantiem"

Iespējams, tās izskan tik patiesi, jo mīlestība viņa dzīvē nav izdomāta, bet mūzika lauzusies uz āru jau tad, kad atskaitīts no mūzikas skolas vai kā jaunais inženieris centies tikt galā ar ceļazīmēm.

Vai «Lauku muzikanti» ir kādreiz uzvarējuši dziesmu aptaujā?

Vienu reizi – vēl «Vecā ratiņa» laikos, kad raidījumu vadīja Viola Lāzo. Tas bija pašā mūsu karjeras sākumā – uzvarējām ar vienu vecu vācu dziesmu, kuru es biju iztulkojis latviski  ar nosaukumu «Tikai tu». Sena melodija, sirdi raujoša. Dziesmas gan nekad neesam speciāli taisījuši pēc visiem standartiem, kā tas patlaban notiek ar «Eirovīziju», lai tikai uzvarētu.

Ir nojausma, kam jābūt, lai uzvarētu šlāgeraptaujā?

Jā, ir diezgan skaidra formula, kam vajadzētu būt. Jautājums tikai, vai gribi patikt visiem vai mūziku radīt tādu, kas pašam patīk.

Salacgrīvas ansamblim pievienojāties pirms 35 gadiem kā jaunais inženieris Normunds, kurš māk spēlēt ģitāru. Vai savā profesijā vispār esat strādājis?

Izmācījos par autoceļu būves inženieri. Kad 1982. gadā beidzu Limbažu 1. vidusskolu, īsti nezināju, kas man vispār patīk. Tajā laikā jau īpaši necentās noskaidrot, kas bērnam padodas, kas ir stiprās puses, kur vairāk ieguldīties. Augām kā tādi «krūmi». Vecāki priecājās, ka sveiks un vesels un skolā viss kārtībā. Jā, vācu valodā biju tam laikam spīdošs, patika ģeogrāfija, mūzika...  Kad pienāca laiks studijām, sapratu, ka ar tām vācu valodas zināšanām, ko skola man bija devusi, es netikšu Svešvalodu fakultātē. Palika Rīgas Politehniskais institūts – devos uz turieni, cerot, ka gan jau inženiera profesija vīrietim noderēs. Bet nevar iemīlēt to, kas nav sirdī.

Nonācu Limbažu ceļu pārvaldes Salacgrīvas iecirknī kā ceļu meistars. Bija jāsastrādājas ar tehniku, jāpierod pie ilgas būšanas ārā, sarunām ar šoferiem, kaulēšanos par kravām, lielākoties jāseko, vai ceļa posmā no Igaunijas robežas līdz Saulkrastiem nav izraustītas ceļazīmes – jādomā par lietām, kas manā prātā  aizņēma ļoti mazu daļu, es nespēju pat uz to koncentrēties. Galvā visu laiku skanēja mūzika un doma, ka jāmeklē ceļš uz vācu valodu. Jutu, ka tas nebeigsies  labi… (Smejas.) Bet Salacgrīvā sastapos ar puišiem, kas tur jau spēlēja... Sapratu, ka tur vienmēr bijušas spēcīgas mūzikas tradīcijas. Ir pilsētas, kur šīs tradīcijas ir izteikti  jūtamas – droši vien pateicoties kādam spēcīgam priekšgājējam, kurš daudziem ir ievilcis āķi lūpā. Un tā viss ar ansambli no Salacgrīvas – nākamajiem «Lauku muzikantiem» – sākās un turpinās līdz pat šai dienai.

Kā tas nākas, ka tieši mūzikā nebijāt izglītots…

Mūzika manā ģimenē bija neiztrūkstoša parādība. Tēvs no rīta līdz vakaram uz magnetofona drillēja vācu mūziku, paralēli skanēja «Radio Luxemburg»… Tie bija mani pirmie muzikālie audzinātāji. Un man patiešām patika! Mūzikas skolā mani gan no akordeona «atsēdināja» jau pirmajā klasē, piedāvājot palikt uz otru gadu. Līdz ar to mūzikas «studijas» beidzu. Faktiski mūzikas skola bija tas iemesls, kāpēc mana ģimene no Neretas pārcēlās dzīvot uz Limbažiem. Taču tur, šķiet, nevienam tobrīd nebija intereses saskatīt kaut ko labu zēnā, kurš vairumā gadījumu nebija pienācīgi sagatavojies, bet kurš ļoti mīlēja akordeonu un kuram bija «ausis».

Tobrīd dzīvojām laukos, un mūzikas skolas apmeklēšana saistījās ar nīkšanu, gaidīšanu un stopošanu, kas ātri vien apnika. Turklāt nebiju jau nekāds paraugzēns, gribējās ar puikām pēc skolas nogāzt kādu podu… Neveiksmes pārdzīvoju visai emocionāli, ha, ha, bieži vien “ienīstā“ dienasgrāmata ielidoja papīrgrozā. (Smejas.) Bet kā jau aktīvs puika drīz vien sāku meklēt alternatīvu un atradu savu sapni – ģitāru. Atkal pats sāku mācīties, tas nebūt nepadevās tik viegli, un tad es sapratu, ka visu būtiski uzlabo dziedāšana. Tā kļuvu par savas ģitāras solistu.

Jāpiebilst, ka esat uzticīgs ne tikai vienai mūzikas grupai, bet arī ģimenei. Kad un kur šajā stāstā parādās sieva Ilona?

Ar Ilonu mācījos vienā klasē visu skolas laiku, līdz vienpadsmitajā klasē kļuvām par pāri. Tad sekoja studijas: man RPI, viņai fizmati LVU, līdz trešajā studiju gadā apprecējāmies.  Jā, mums ir bijis garš un ērkšķains ceļš uz mūsu mīlestību.  Man pat ir dziesma par to.

Oho, fizmati… Kā līdzsvars māksliniekam?

Ilona ir ļoti loģiska, bet vienlaikus arī emocionāla. Var lasīt kādu žurnālrakstu un uz vietas apraudāties. Pat tagad, pirms sarunas, viņa zvana, lai padalītos priekā (abi esam privātskolotāji, viņa gatavo skolēnus un studentus iestājai 1. ģimnāzijā un Rīgas Ekonomikas augstskolā) par savu skolnieku, kurš ar labiem rezultātiem iekļuvis ģimnāzijā. Mums kopā  sader ļoti labi – vienmēr dalāmies viens ar otru gan veiksmēs, gan neveiksmēs.  Par māksliniekiem runājot, jāatzīst, ka es neesmu spilgts šīs profesijas pārstāvja piemērs, diezgan stabili staigāju pa zemi un sapņoju par reālām lietām.

Esat viens no nedaudziem romantisko dziesmu autoriem Latvijā. Vai jūsu dziesmas ir veltījums sievai?

Visas – ne, bet kāda gan.. Man dzīvē ir paveicies ar to, ka esmu  laimīgs cilvēks, man ir viss, kas vajadzīgs, – ģimene, bērni, paldies Dievam – arī veselība, ko es vēl varu gribēt? Jā, man nav villas un vasaras mājas, bet esmu piepildīts. Un šī pateicība arī kādā dziesmā ieskanas. Nav jau tā, ka apzināti pierakstu tikai savu pieredzi, bet tā palīdz uzburt asociācijas, veidojot tekstus. Īpaši, rakstot romantiskas dziesmas. Ne vienmēr to notikumi ir saistīti  ar mani, bet ir daudz vieglāk radīt, ja ko līdzīgu esi piedzīvojis. Aizveru acis un redzu dziesmas tēlus, lai cik tas naivi izklausītos. Man vairāk padodas rakstīt balādes – stāstus ar sākumu un beigām. Bet daudz izmantoju arī Guntara Rača tekstus.

Palikām pie tā, ka inženieris turpināja mācīties vācu valodu… Līdz kam tas aizvedis?

Tobrīd, kad vēl strādāju par inženieri, veidojās Limbažu 3. vidusskola, kur mana sieva sāka strādāt par mācību pārzini, un arī man nāca piedāvājums mācīt vācu valodu. Neatteicos no šādas iespējas, bet metos skolotāja darbā ar lielu degsmi. 10 gadus biju aktīvs skolotājs. Līdz bērni izauga, vecākā meita pabeidza skolu, devās studēt, un mēs jutām, ka skola vairs nesniedz tās emocijas, ar kādām sākām. Tā šo posmu noslēdzām un pārcēlāmies uz Rīgu.

Atbildot par valodu... Kāds draugs – topošais mediķis – lūdza, lai iemācu viņam vācu valodu.  Mums tas izdevās tik veiksmīgi, ka drīz vien man pie durvīm klauvēja rinda mācīties gribētāju. Cauru dienu strādāju ar jauniem, motivētiem cilvēkiem, kuriem ir mērķis kaut ko darīt Vācijā, Austrijā vai Šveicē. Pārsvarā tie ir ārsti, bet ir arī citu profesiju pārstāvji. Man tiešām ļoti patīk  tas, ko daru, es izbaudu procesu, katru jaunu kontaktu. Esmu atradis savu metodi, kā  cilvēkiem ar atšķirīgu zināšanu līmeni iespējami efektīvi palīdzēt. Strādāju no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Vairāki mani skolnieki atrodas ārzemēs, tāpēc daudz nodarbību notiek tiešsaistē.

Tad jau pandēmijas laikā necietāt no aizlieguma koncertēt.

Nē, nē, darba bija daudz. Un laiks pagāja ļoti ātri, pat izbaudīju, kas ir sestdienas, svētdienas un brīvdienas, to, cik jauki ir pabūt mājās. Visus šos 30 gadus reti esmu bijis sestdienas vakaros mājās.

Pandēmija nebūs pieradinājusi pie rāmuma? Neesat domājis, cik ilgi ļauties skatuves dzīvei?

Tikko mūsu grupā ir nomainījies viens mūziķis. Mūsu kolēģis Uģis Zvejnieks, ar kuru kopā esmu bijis no pašiem pirmsākumiem, ir sapratis, ka grib baudīt tālāko dzīvi bez stresa un negulētām naktīm. Arī es esmu šo jautājumu sev uzdevis un secinājis, ka laikam bez muzicēšanas  es nevarētu iztikt. Kamēr sajutīšu, ka esmu klausītājiem apnicis. Tad gan vairs nav, ko darīt uz skatuves. Bet mūzika man būs blakus līdz galam. Kad esmu stresains, uzvilcies, neapmierināts, atliek tikai paņemt ģitāru, paspēlēt un padziedāt… Pandēmijas laikā katru sestdienu sev uzdziedāju. Tad, kad atgriežas iespēja plānot koncertus, atkal sajūtu to vieglo drebuli, adrenalīnu. Tas ir tik kairinoši patīkami. Nezinu, vai līdzīgas sajūtas ir citiem muzikantiem. Jo sevišķi pēc tik garas pauzes. Martā biju gatavs dziedāt kaut vai mežā.

Pārcelšanās uz Rīgu jums tolaik bija vienkārša?

Lēmumu pieņēmām diezgan spontāni, paspējām ielēkt «pēdējā vilcienā» – 2002. gadā, kad vēl Rīgā par saprātīgām cenām varēja nopirkt dzīvokli. Tas bija pareizs solis. Radās citas iespējas vairāk pievērsties mūzikai. Tieši tad arī sāku rakstīt savas dziesmas – pēdējie divi albumi no desmit («Laika jautājums» un «Soli pa solim») ir pamatā ar manām dziesmām. Tā tiešām ir taisnība – jo vairāk strādāsi tajā jomā, kurā tev ir talants, jo agrāk vai vēlāk veiksme  tevi atradīs. Jā, varbūt man, no mazpilsētas nākušam, sākotnēji Rīgā pietrūka emocionālās saiknes ar saviem kaimiņiem, skolēnu vecākiem, paziņām. Toties mēs bijām kopā ar abām meitām, un tas palīdzēja iedzīvoties jaunajā vietā.

Kā Paulai [savulaik grupas «Putnu balle» dalībniece] klājas – joprojām dzīvo Anglijā?

Jā, nu jau vairāk nekā desmit gadus. Un man ir prieks, ka viņa dara to, kas viņai patīk, padodas un ko viņa ir studējusi, – dziedāt,  spēlēt vijoli un mācīt citiem to. Viņa darbojas vairākos mūziķu sastāvos, ar kuriem muzicē visā Lielbritānijā, arī ārpus tās. Pārsvarā tie ir korporatīvi vai privāti pasākumi. Turklāt viņa ir arī vokāla un vijoles skolotāja.

Iegājusi angļu sabiedrībā, tā teikt?

Jā, viņas draugs ir brits – arī mūziķis, labs ģitārists. Kad Paula studēja, viņa nonāca angļu un citu ārzemnieku vidū, kas būtiski palīdzēja iejusties jaunajā sabiedrībā. Iejusties  sekmēja arī tas, ka jau studiju laikā Paula sāka uzstāties dažādos pasākumos, sajūtot pozitīvu publikas novērtējumu.

Kad pēdējo reizi esat tikušies?

Ļoti sen – pirms gada. Pagājušajā martā bijām pie viņas ciemos Guildfordā, un tad jau sākās pandēmija. Bet nu tūlīt – uz Jāņu laiku – Paula beidzot atkal būs Latvijā.

Šovbizness un laulības dzīve… Vai otrai pusītei bijis vienkārši pieņemt, ka katrā ballītē muzikantiem sieviešu uzmanības netrūkst?

Varu teikt, ka man ir ļoti noveicies, jo mums ģimenē allaž bijusi uzticēšanās – nekad nav bijuši  ne pārmetumi, ne aizdomas, kāpēc ierodos vēlāk, pat sarunas par to nav bijušas! Ja atgriezies no tālas uzstāšanās vietas, nereti mājās ierodies astoņos no rīta. Protams, ka tajā laikā jebkas gan teorētiski, gan praktiski varētu notikt. Esmu pēc rakstura tāds, kas nemeklē «medījumus», un sieva ir pacentusies, lai mājās vienmēr justos ļoti labi. (Pasmaida.)

Bet sieviešu interesi esat izjutis?

Mums ļoti šajā ziņā (un ne tikai šajā, bet veiksmīgā koncertdzīvē vispār!) ir palīdzējusi Initas Āboliņas pievienošanās grupai. Viņa ir gan laba un talantīga akordeoniste, gan skaista sieviete. Daudzi domā, ka  Inita noteikti ir kopā ar kādu no mums, tāpēc citas sievietes fanes uz skatuves daudz nerādās. (Smejas.)

Šādas avantūras mums nav bijušas. Pārsvarā visi esam līdzīgi domājoši ģimenes cilvēki. Podu gāšana nav mūsu garā. Arī spēlējot tikpat kā alkoholu nelietojam, jo lielākoties esam pie stūres, tusiņu turpinājumi vienmēr bijuši izslēgti.

Nevar nepamanīt, ka esat labā formā. Tas kā prasījis sevi ņemt grožos?

Es īpaši neko nedaru. Arī no viskija un alus neesmu atteicies. (Smejas.) Tā kā daudz atrodos telpās, tad vienīgais, ko Rīgas centrā varu atļauties, ir uzkāpt uz riteņa un aizšaut līdz Vecāķiem vai Mežaparkam, un laimīgam un viegli iesilušam atgriezties atpakaļ.  Ar sievu reizi nedēļā vingrojam pilates, tagad pat attālināti. Kameru priekšā skolotājs mūs dresē un bauda, lai pareizi ievelkam vēderus, un ne tikai. (Smejas.) Nedēļas nogalēs nūjojam. Apzināmies, ka tas ir nepieciešams. Vasarās labprāt peldu.

NORMUNDS ĶIETIS

• Dzimis 1964. gada 16. jūlijā.
• Grupas «Lauku muzikanti» solists kopš 1987. gada, izdevuši 10 albumus.
• Cits darbs: vācu valodas privātskolotājs.
• Aptaujā piedalās ar savu dziesmu «Mākoņi balti un rozes».
• Ģimene: precējies, izaudzinājis divas meitas – Paulu un Kristiānu, kas dāvājusi trīs mazdēlus.