No mācītāja dēla līdz Valmieras teātrim - aktieris Ģirts Rāviņš par dzīves virpuļiem un gaistošo mākslu

Kā jūtas Normunds «Nemīlētajos» pirmās sezonas sākumā un tagad?

Tie dzīves virpuļi kā mazi atvariņi, kas katrs velk iekšā – un ilgstoši –, rada arī varoņa iekšējās izmaiņas. Tāpat kā dzīvē, visi lēnām un plūstoši maināmies – dzīves skola padara gudrākus, liek pieņemt jaunu realitāti. Arī Normundam.

Varu pateikt, kā jūtas skatītājs, Normundu vērtējot. Nodevējs.

Patiesībā draugi savā starpā mēdz atļauties būt atklātāki un asāki tieši vairāk nekā pret citiem. Tāpēc ka šie cilvēki ir tik tuvi jau kopš agras jaunības, viņi arī ātrāk apvainojas viens uz otru un ātrāk piedod – ir daudz ugunīgāki. Es nedomāju, ka te var runāt par nodevību, vairāk – izmisumu un nesaprašanu, kā izkļūt no situācijas, vēlēšanos iebāzt galvu smiltīs vai minimalizēt sekas, vēlmi pierādīt, ka tava patiesība ir «lielāka», nekā saka tavs oponents, šajā gadījumā – Zīle. Normunda iekšējā drāma ir bailes no nezināmā – cietuma, pazaudēt to, kas ir, iedomātas bailes, ka ieslodzījumā varētu neizturēt. Ne jau katrs spēj nosēdēt sev piespriesto laiku, daudzi salūst. Un tās ir diezgan pamatotas bailes. Zīle ir rūdītāks, viņu grūtāk salauzt, jo ir tēva pieredze, kas šajā visā dod zināmu svaru. Normundam vispār nav šādas saskarsmes, viņam kriminālās aprindas ir diezgan svešas, lai arī ne vienmēr nodarbojas ar atļautām lietām.

Godīgu varoņu lomas bijušas tās, kas iezīmējušas jūsu ceļu uz skatuves. Esat izteicies, ka tās nespēj rosināt tā, kā raksturlomas.

Ir mīlētāji un varoņi, kam neviennozīmīgs raksturs, un tie pēdējie ir daudz interesantāki. Tie, kas vij intrigas, kaut ko meklē… Caur viņiem iespējams aktieriski ļoti labi izpausties.

Kura pašam ir tāda loma, ar ko visaktieriskāk esat varējis izpausties?

(Ilga pauze.) Katrā ziņā man pārsvarā bijuši gaiši varoņi – labie cilvēki. Īsti nevienu tādu uzreiz atcerēties nevaru. Es nekrāju speciālas atmiņas, teātris ir ļoti gaistoša māksla. Tur būtu jāsēž arhīvā, lai ko tādu izvilktu. Jo man vienmēr ir sajūta, ka vilkt līdzi bagāžā savu mīļāko lomu nozīmē, ka to labāko jau esi nospēlējis. Man labpatīk domāt, ka tā vēl priekšā.

Kā izlēmāt, ka gribat būt daļa no šīs «gaistošās mākslas» – kļūt par aktieri?

Tas bija diezgan spontāns lēmums, beidzot skolu. To dienu, kad to iedomājos, atceros spilgti. Gāju pie skolotājas mācīties izlaidumam valsi. Viņas nebija mājās, un, kamēr gaidīju, viņas bērna krustmāte pavaicāja, ko darīšu, kad beigšu skolu.

Izrādās, viņa pirms pāris mēnešiem bija pati beigusi Daugavpils kursu. Un, protams, tas tieši visvairāk paliek atmiņā. Tu redzi, ka tajā žestā ir tik daudz, tas piepildīts ar tāāādu informāciju, ko vārdos nevarētu izstāstīt. Aizgāju mājās un jau ar pārliecību vecākiem teicu, ka iešu uz aktieriem. Viņi nebija pret. Krilovs tieši togad ņēma kursu Kultūras akadēmijā, iesniedzu dokumentus, tiku. Iepriekš ar teātri man nebija nekādas saistības. Domāju, ka viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek.

Pieklājīgs, jauks, korekts, inteliģents… To min kolēģi, jūs raksturojot kā cilvēku. Vai tam ir kāda saistība ar to, ka esat no mācītāja ģimenes?

Iespējams, tas uzlicis kādu atbildību. Nezinu… Neesmu par to domājis. Tētis, būdams ķīmiķis, iestājās garīgajā seminārā, kad mācījos jau vidusskolā.

No materiālās – pie garīgās ķīmijas… Tikāt apsvēris domu iet pa teoloģijas ceļu?

Mani vecāki abi izstudēja ķīmiju – vienā kursā, kur arī iepazinās. Mamma joprojām strādā Organiskās sintēzes institūtā. Kad biju tīnis, gan dziedāju baznīcas korī, gan uz dievkalpojumiem gāju. Kādu laiku mani saistīja Krimuldas draudze, kur tobrīd, vēl pirms Krustaskolas, darbojās Kaspars Dimiters – mana tēva kursabiedrs. Garīgā dzīve mani saistīja, bet neesmu līdz galam sapratis, kāda loma mūsdienās ir baznīcas institūcijai kā tādai.

Normundam seriālā jāiestājas par brāli. Vai reālajā dzīvē ir darīšana ar brāli?

Man ir divarpus gadus jaunāks brālis, pret kuru man ir ļoti siltas jūtas. Viņš izveidojies par brīnišķīgu cilvēku, labsirdīgu kā mamma. Patiesībā mūsu mamma ir eņģelis.

Ģimenes stiprais plecs?

Tā varētu teikt. Jau no bērnības viņa par mums, trijiem «puišiem» – mani, brāli, tēvu – turēja rūpi. Tagad, kad esam kļuvuši patstāvīgi, viņa ir balsts mūsu vecmāmiņai – savai 101 gadu vecajai mammai. Palīdz ar savu acu gaišumu. Vecmāmiņa var stundām runāt dzeju, ko viņa atceras pat no skolas laikiem, apliecinot savu fenomenālo atmiņu, bet mamma lasa priekšā grāmatas. 

Tik apbrīnojami bagāts mūžs vecmāmiņai! Saprotu, ka taujāt par to būtu bezjēdzīgi, jo tas ir grāmatas, ne vienas atbildes vērts…

Viņa no 1919. gada ir ne tikai Latvijas vēstures lieciniece, bet arī dalībniece. Un to izstāstīt vienā teikumā tiešām nav iespējams. Viņa ir brīnums, manuprāt.

Kā bija rīdziniekam kļūt par valmierieti?

Valmierā nonācu, kad pēc studijām «bildināja» Valmieras teātris. Sākumā man tā bija jocīga sajūta – uz kurieni tad es tā braukšu, ko es tur darīšu... Bet esmu ļoti apmierināts, ka nonācu Valmierā. Jau 25 gadus te esmu. Dzīvot Rīgā nesapņoju, man Rīga ir par skaļu. Bet braucu uz Rīgu pie mammas, dēls dzīvo Rīgā, brālis ar ģimeni.

Juku un krīzes laiks bija domāts seriālā, bet tad tas negaidīti pārsteidza mūs arī reālajā dzīvē… Kā jums tas pagājis?

Līdz ar iespēju filmēties šis laiks man pagājis ļoti labi. Līdzko vari darboties, tas atbrīvo no iekšējā stresa un bailēm. Strādājot nav laika par to domāt, ir tik labi, ka uz to brīdi tas viss atlaiž.

Turklāt pandēmijas laikā pat esat nokļuvis atpakaļ Valmieras teātra štatā!

Jā, kopš oktobra. Kā būs, redzēs. Ļoti iespējams, ka pandēmija atkal liks teātriem pārdomāt savu stratēģiju un resursus. Dzīve ir dzīve…

Labi, ka nebijāt «tiltus» dedzinājis ar teātri, ka atgriešanās bija iespējama…

Skaidrs, ka biju paspējis pierast pie zināmas neatkarības. Jocīga sajūta ir, jo gadu biju pilnībā prom. Kā smējos, iet iekšā pa dienesta ieeju vairs nebija jēgas. Gāju tikai uz izrādēm kā skatītājs, lai arī tas nebija tik vienkārši. Katru reizi jutos tā savādi… kā izmests no ligzdas? Atmiņā laikam bija palikusi tāda kritiena sajūta. Tas, ka iemācies lidot un viss ir brīnišķīgi, ir cits stāsts.

Valmieras teātris sagatavojis piecus jauniestudējumus un gaida, kad drīkstēs tos rādīt skatītājiem. Kurā no tiem redzēsim jūs?

Esmu «Ilgu tramvajā», kur galvenajā lomā – Toms Liepājnieks, arī seriāla Juris. (Smejas.) Jau decembra beigās uztaisījām un reizi mēnesī sanākam izmēģināt ar diviem skatītājiem.

Kas ir tas, ko jūs varētu darīt ārpus teātra?

Pirmkārt, es piedalos arī projektos ārpus sava teātra. Vēl man ir koncerti – spēlēju ģitāru un dziedu. Vai nu apvienībā «Žerāri» ar Imantu Stradu un Emīlu Zilbertu, vai viens pats. Ziemā pirmo reizi koncertēju zoomā, neizejot no dzīvokļa. Pilnīgi jauna pieredze.

Teicāt, ka darbs seriālā ļāva nedomāt par realitāti un problēmām. Zināms, ka jūsu sieva ir ģimenes ārste Valmierā. Vai kā mediķa otra pusīte izjutāt papildu spriedzi un nedrošību?

Visi tagad tik gudri «eksperti», tiekot kaut pie «pareizajiem» televīzijas kanāliem klāt. Zina labāk par dakteriem. Esmu noformulējis, ka pandēmija cilvēkiem nolobījusi to virsējo kārtiņu – viņi atklājuši savas patiesās rakstura īpašības, ko, iespējams, paši nezināja, jo slēpa aiz pieklājības un tolerances. Varbūt tas nemaz nav slikti, ka sevi iepazīstam, ka saprotam, kādi esam.

To jau nevar nejust – mediķiem ir daudz darba, līdz pat balss zudumam reizēm, nemitīgi mainās spēles noteikumi, par ko, protams, pārdzīvoju. Vismaz cenšos, lai, atnākot mājās, sievai nav sadzīvisku rūpju no manas puses.

Kā to nodrošināt – sagaidāt ar vakariņām?

Vismaz trauki mājās ir nomazgāti. (Smejas.)

Skatītājiem bija liels pārsteigums, kad Zanes lomā režisors nomainīja aktrisi. Un jums?

Tas bija interesanti, jā. Un negaidīti. Pirms ierados uz otrās sezonas filmēšanu, nemaz nezināju, ka ir kaut kādas rokādes notikušas, galīgi nebiju tam gatavs. Bet darbs ir darbs. Pierodi un iztēlojies, ka tas ir tas pats cilvēks – Zane, un uz priekšu. Tā ir tāda iekšējā aktiera virtuve.

Jums seriālā ir vēl viens partneris – suns.

Tas pieder saimniekiem, kam ir māja, kurā filmējam. Spaiks vārdā.

Pašam nav dzīvnieku?

Valmierā – nē, bet ir laukos, kur vairāk plašuma un brīvības.

Kur jums ir lauki?

Jēkabpils rajonā.

Rīga, Valmiera un pēkšņi – Jēkabpils… Kā tā?

Mans tēvs nāk no turienes – Zasas, viņa brālis ar ģimeni vēl tur dzīvo. Tā man ir tāda bērnības vieta. Jūtu stipru saikni – tik radnieciska un tuva man ir tā vieta. Tas pat nav bērnības pieradums uz turieni braukt, tur kaut kas ir mans, tā sakņu sajūta man ir no turienes.

Kas ir tas, kas ļāvis iesakņoties? Lietas, vieta vai cilvēki?

Agrāk es būtu atbildējis – cilvēki. Tagad neesmu par to vairs tik ļoti pārliecināts. Ir vietas, kurās tu gribētu palikt tikai tāpēc, ka tur nav cilvēku. Galvenais, lai tur tu gribētu uzcelt Baznīcu. Sevī. Tas ir galvenais rādītājs. Ja tāda vieta ir, droši vari laist saknes, nekļūdīsies.

ĢIRTS RĀVIŅŠ

• Dzimis 1975. gada 17. septembrī Rīgā.
• Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļu (1997).
• Valmieras Drāmas teātra aktieris kopš 1997. gada.
• Seriāli: «Svešā seja», «Nemīlētie».
• Tēvs – mācītājs Austris Rāviņš.
• Sieva – Inese Rāviņa, ģimenes ārste Valmierā.
• Ir 20 gadu vecs dēls, kurš studē Banku augstskolā.