Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Arstarulsmirus. (Foto: Publicitātes (Aiga Redmane))

"Atdzimstu jaunā kvalitātē," - Arstarulsmirus atklāti par to, ko pārdzīvojis pagājušajā vasarā

Slavenības
2. maijā 04:52 2021. gada 2. maijā 04:52
  Juris Vaidakovs | Žurnāls "Kas Jauns"
Mūzikas producents un izpildītājs Arstarulsmirus žurnālam "Kas Jauns" atklāti izstāstījis, ko pārdzīvoja aizvadītajā vasarā un kas bija tas, kas tik ļoti ietekmēja viņa dzīvi.

Maija vidū klajā nāks Arstarulsmirus albums "Pie zemes", kas būs otrais muzikālais veikums no gaidāmo četru "Vēlējuma dziesmu albumu" cikla. Izrādās, tā dēļ Arstarulsmirus pametis visus darbus un pilnībā iegājis radošajā procesā, aizmirsis par veselīgu dzīvesveidu, piedzīvojis saguruma periodu un pat sācis bubināt! Kāpēc? Tas kļūs skaidrs šajā intervijā!

Ķēra četrdesmitgadnieka krīze?

Kaut kas netipisks tev! Esi nobriedis katru gadu izdot pa jaunam albumam? Cik nesen tas bija, kad teici – viss, eju prom no mūzikas, no hiphopa?

Es gan nevienā brīdī neesmu teicis, ka pametu mūziku pavisam! Tās ir baumas. (Smejas.) Es teicu, ka paņemu pauzi, jo 2014. gadā mans mērķis bija noslēgt savu Gustavo periodu, nevis beigt nodarboties ar mūziku. Šajā pauzē mēģināju sev formulēt, kas ir tas, ko turpmāk varētu darīt mūzikā, bet citādi. Visus šos iepriekšējos gadus es to mērķtiecīgi formulēju, un tad sāku strādāt pie jaunā materiāla. Man ir izveidota komanda, ar kuru kopā darbojos jau pie iepriekšējā albuma, jo bez manis vēl ir pieci vokālisti – Laima Dimanta, Madara Orola, Jevgeņija Krupenkina, Lauris Valters un Rihards Bērziņš.

Bet kāpēc pēc tik īsas pauzes jau ķēries klāt nākamajam albumam?

Nevarēju iedomāties, kā šo laiku izmantot citādi. Cita jau īsti nebija, ko darīt. Man gan vasarā uz kādu laiku iestājās izsīkums, bet tas vienkārši bija kaut kāds sagurums, jo visu laiku atrados tādā kā radošā lokomotīvē.

Varbūt tas saistīts ar to, ka vasarā viss mazliet atnāca vaļā, varēja baudīt vasaru, satikties, koncertēt... Kāda radošā darbība, kad dzīve jābauda!

Arī! Bet manī notika citi iekšēji procesi. Vēlāk, par to domājot, sapratu, ka man ik pēc desmit gadiem uznāk šāds restarta periods, kad kaut kas mainās apziņā.

Tipiska četrdesmitgadnieka krīze! Tev taču ir 42 gadi.

Ha! Šis apzīmējums ir reāls izdomājums. Es to papētīju, un izrādās, ka tāda parādība kā četrdesmitgadnieka krīze daudzviet pasaulē nemaz neeksistē. Tā ir tikai tur, kur par to runā.

Kam jānotiek galvā, lai mestos studēt zinātniskos pētījumus, vai eksistē četrdesmitgadnieku krīze?

(Gardi smejas.) Vienkārši, kad man uznāca šis saguruma periods, tiešām aizdomājos, ka varbūt klāt ir tā izdaudzinātā krīze. Tāpēc paskatījos, ko tas nozīmē.

Kā tev šī krīze izpaudās?

Pēkšņi parādījās kaut kādas tīniskas izpausmes, vēlmes, kuru man nav bijušas gadiem. Tās pat nevar īsti noformulēt. Vienkārši iestājās kaut kāda iekšēja defokusētība, parādījās kaut kāds spīts, nevēlēšanās koncentrēties, izvirzītie mērķi kļuva nesaprotami. Analizējot šīs izjūtas, atcerējos, ka kas līdzīgs man bija tīņa vecumā. Kad uz visu bija noraidoša attieksme, ka mani nekas vairs neinteresē. Visa pagājušā vasara pagāja tādās kā šūpolēs, kad bija sarežģītāk sakoncentrēties.

Un tad saprati, ka tev ir četrdesmitgadnieka krīze, un secināji, ka vajag sportisku auto, jahtu un jaunas meitenes pie sāniem?

Nē, taču! (Ilgi smejas.) Tādas vēlmes gan neradās. Toties es domāju, kas tas man ir, jo šis stāvoklis ieilga. Sāku par to interesēties, pētīt un uzzināju, ka cilvēkiem, kuriem kas tāds uznāk tieši 40 gados, tas bijis arī 30 un 20 gados. Un tad atcerējos, ka ar mani tā tas ir bijis, ka ik pēc desmit gadiem uznāk pusgadu ilgs periods, kad esmu kā amerikāņu kalniņos – augšā, lejā. Rudenī tas viss pārgāja un mērķtiecīgi sāku darboties pie jaunā albuma.

Foto: no privātā arhīva

Iet pa ielu un bubina

Tātad pēc šīs aizvadītās vasaras atdzimi jaunā kvalitātē?

Tā varētu teikt! Bet šī atdzimšana vēl turpina notikt. Nav tā, ka vienā dienā pamodos pavisam cits cilvēks, tas notiek pamazām. Bet jāatzīst, ka savos 42 gados šī ir pirmā reize, kad es, izdevis jaunu albumu, pēc gada jau nāku klajā ar vēl vienu! Līdz šim tikai gada atstarpe man nav bijusi.

Ko aiz “neko darīt” citu iesākt? Jo ne tev koncertu šajā ziemā bija, ne lekcijas varēji lasīt.

Patiesībā es easy visu laiku varētu neko nedarīt... Man tā nedarīšana ir daudz organiskāks stāvoklis. Bet tas gan fakts, ka lekciju lasīšanā paņēmu pauzi. Ne tik daudz tāpēc, ka tas nebija fiziski iespējams, bet gan apzināti, jo uzliku sev mērķi radīt šo muzikālo materiālu, vairāk koncentrēties tam, nevis citiem darbiem. Tāpēc visas pārējās lietas, ar kurām līdz šim nodarbojos, uz kādu laiku pabīdīju maliņā. Jo atklāju, ka mana produktivitāte mūzikā mazliet piekliboja tāpēc, ka paralēli mēģināju nodarboties ar vēl kaut ko. Secināju, ka man ir viegli pārslēgties uz menedžmenta darbu, studijām, izglītojošo materiālu veidošanu, bet ir krietni sarežģītāk pārslēgties atpakaļ uz muzikālo darbību. It īpaši, ja tas saistīts ar tekstu sacerēšanu. Ja ar mūzikas sakomponēšanu un aranžēšanu vēl tieku galā, tad tekstu radīšana un pabeigšana man prasa īpašu stāvokli. Un šajā stāvoklī es kļūstu par “kosmonautu”, man apkārt vairs nekas cits neeksistē, es pie sevis bubinu visādus vārdus. Un tie cilvēki, kas to redzējuši, teic, ka tas izskatās visai dīvaini, kad viens pieaudzis cilvēks staigā apkārt un pie sevis kaut ko skaļi bubina!

Labi, ka tagad nenotiek publiski pasākumi un nav iespēja iziet sabiedrībā, citādi vēl padomātu, ka Arstarulsmirus nojūdzies!

Domāju, ka tādas runas ir jau sen! Jo es jau bubinu, arī pa ielu ejot. Esmu pats piefiksējis, kā pretimnācēji uz mani tā dīvaini skatās…

Vai tas, ka tev ir grūtības ar tekstiem, nav saistīts ar to, ka esi pārāk prasīgs pret sevi?

Tas tā ir bijis vienmēr. Pati mūzikas komponēšana, rotaļāšanās ar šo procesu bijusi krietni aizraujošāka nekā tekstu rakstīšana. Tā organiski viegli un ar azartu atnāk tikai tekstu uzmetumi. Piemēram, kad Gustavo periodā ienāca prātā piedziedājums “stabs, stabs, koks, koks”, pamatīgi sapriecājos, ka tik viegli tas sanāca, bet ar pārējo tekstu mocījos mēnešiem, līdz sapratu, kāds koncepts būs. Un, kad tas izdomāts, tad parasti šīs dziesmas tiek pabeigtas tā – teju vai ar varu piesēžos un mērķtiecīgi vairākas nedēļas strādāju tikai pie teksta.

Ja jau pēdējo pusgadu sevi veltīji tikai radošajam darbam, par kādiem līdzekļiem tad dzīvoji?

Par iekrājumiem. Tā bija mana apzināta izvēle – vai nu radīt mūziku, vai papildināt savu materiālo stāvokli, turpinot darboties visos savos izglītības projektos, kas ir mans maizes darbs. Es izvēlējos pirmo.

Cīņā ar iekšējo sagurumu

Cik ļoti tevi šis pandēmijas gads ietekmēja? Vai mainīja ierasto dzīvi?

Protams! Man dzīve saspiedās šaurā ikdienas maršrutā – mājas, ierakstu studija, reizēm veikals. Viens un tas pats maršruts katru dienu! Tas atstāja savas sekas, jo ik pa laikam uznāca vēlme kaut ko pamainīt, kaut kur aiziet, satikt. Piemēram, ilgus gadus viena no manām iemīļotākajām nodarbēm bija kino apmeklējumi. Ārprāts, kā gaidu to brīdi, kad atkal varēšu noskatīties kādu filmu uz lielā ekrāna! Jā, izturēt šo gadu ik pa laikam bija izaicinājums. Bet, kad uznāca šādi brīži, es ieguldījos mūzikā, un, ja vēl gala rezultāts sanāca, tad tas deva pamatīgu papildu enerģiju.

Jo, kad esi ar visu sirdi un dvēseli radošajā procesā, tad jau nav laika cepties par apkārt notiekošo. Jo to vienkārši nepamani, un tas tevi neskar.

Jā! Bet pamanīju, ka man šis cepiens uznāk tad, kad iestājas iekšējs sagurums. Tāpēc esmu uzlicis sev uzdevumu – mēģināt sekot līdzi savām sajūtām un nenonākt līdz šim sagurumam. Izķert to brīdi, kad tas sākas. Jo saguruma laikā viss izskatās drūmākās krāsās. Arī jau tapušais radošais materiāls pēkšņi šķiet kā pēdējais sū.... Tāpēc ar skaņu režisoru studijā esam vienojušies – ja man sāk kaut kas ļoti nepatikt, tad skaidrs – tas ir sagurums, jāietur pauze. Citādi nekas prātīgs nesanāks.

Galvenais tajā brīdī neizdzēst jau gatavo materiālu!

Esmu jau guvis tādu mācību! Pirms daudziem gadiem studijā bijām pabeiguši ierakstīt Gustavo repertuāra dziesmu "Mūsu soļi", un pirms pašas, pašas izlaišanas jau gatavajā ierakstā pamanīju kaut kādu niansīti, ko prasījās piekoriģēt. To izdarījām, tad pamanīju vēl kaut ko, un tā mēs noņēmāmies visu nakti, ik pa laikam kaut ko koriģējot – 35 reizes apstādinājām dziesmas izdošanu, lai kaut ko labotu! Un, kad ar svaigu prātu noklausījāmies galarezultātu, tomēr atstājām sākotnējo versiju. Labi, ka tā bija saglabājusies! Līdzīgi ir arī ikdienas dzīvē – tiklīdz kaut kas sāk nepatikt, kļūst izaicinošs, tā ir skaidrs, ka esmu sevi novedis līdz saguruma stāvokļa pārākai pakāpei.

Foto: no privātā arhīva

Gavēņa laikā skatās kulinārijas šovus

Teici, ka pēdējā pusgadā savu dzīvi biji ierobežojis posmā mājas–studija–mājas. Vismaz sportošanai laiku atradi? Nevar taču visu laiku tikai sēdēt, ģenerējot mūziku un bubinot tekstus!

Vismaz divreiz nedēļā dodos skriet. Un katru reizi, kad jābūt studijā, uz to eju kājām. Tie ir kādi trīs kilometri. Savukārt nedēļas nogalēs dodos garākās pastaigās. Bet ziemā, kad bija ļoti auksts, tad es mājās vingroju. Tas ir veids, kā uzturu sevi tonusā. Lai gan jāatzīst, ka beidzamie seši mēneši bija krietni neveselīgāki, nekā tas bijis iepriekšējos desmit gados. Jo pirms tam sevi jau bija pamazām aizvedis līdz tam, ka uzturā vairs nelietoju cukuru, miltu produktus, devos gavēnī, kad pārtiku tikai no ūdens. Bet šis aizvadītais gads bija ļoti pretējs tam visam – ēdu gan saldējumu, gan kūkas un picas. Un jutu, ka kaut kādā veidā šis viss man palīdzēja nonākt līdz galarezultātam radošajā procesā. Sapratu, ka nevaru darīt visu reizē – uzlikt sev ierobežojumus un paralēli vēl ģenerēt idejas. Nē, tad tam pietrūkst iekšējo resursu. Šoreiz es sev un savam organismam devu “atlaidīti”, un manā gadījumā tas nostrādāja!

Bet savulaik izteicies, ka tev labi nostrādā gavēnis, kad neēd vispār neko.

Tas man arī palīdz. Bet tikai pēc gavēņa. Jo tajā laikā, kad gavēšana notiek, esmu diezgan defokusēts – aktīvs darītājs, kalnu gāzējs no manis nesanāks. Šīs dienas pavadu miera režīmā, bet pēc tam gan es jūtos atpūties un restartējies.

Un šajās gavēšanas dienās tev vajag uzkārt plāksnīti kaklā ar uzrakstu “Nebarot un nekaitināt!”.

Jā! Bet es ar to rēķinos, ka gavēšanas laiks tāds ir. Un vispār, domāju, ka pēc pāris nedēļām, kad albums būs nācis klajā, vajadzētu atkal gavēt. Tā būs manas radošās darbības pauze un atpūtas process.

Vai tiešām savā gavēnī desmit dienas iztiec tikai no ūdens?

Jā. Līdz šim ilgākais man ir bijušas deviņas dienas. Galvenais ir psiholoģiski izturēt pirmās divas dienas, kamēr organisms pārslēdzas uz režīmu, kad tas sāk patērēt uzkrātās rezerves. Pēc tam ir daudz vieglāk, nav jau tā, ka “purina” visu laiku.

Pats interesantākais ir tajā, ka kādā piektajā, sestajā dienā sāku domāt, ko sev pagatavošu, kad gavēnis būs beidzies. Atceros, ka tas nav sen ēsts, ka tas nav gatavots. Es pat skatos kulinārijas šovus, lai smeltos idejas. Jā, tas izklausās pēc mazohisma, bet es skatos, kā taisa ēst, un jūtos pat paēdis! Tiešām, es noskatos, kā top kulinārijas brīnumi, un man kļūst vieglāk. Bet patiesībā tā nav nekāda sevis spīdzināšana.

Kā tev ienāca prātā šāda gavēšana?

Es pat īsti neatceros. Kaut kas manu apkārtējo lokā par to bija stāstījis. Un tā es arī pats lēnām sāku – pa divām dienām, tad trim, četrām, piecām. Gavēju ik pēc kādiem četriem vai pieciem mēnešiem. Un, kad 2019. gads man bija darbiem ļoti piepildīts, man izglītības projekta ietvaros regulāri nācās lidot uz Azerbaidžānu, sapratu, ka man vajag kādu laiciņu no visa atslēgties – neko nelasīt, ne ar vienu nerunāt. Šādi, pie reizes arī gavējot, pavadīju septiņas dienas un sapratu – o!, tas tiešām labi palīdz!

Un kas ir nākamais, ar ko esi gatavs sevi restartēt?

Domāju, ka ziemā, ja nebūšu pārāk aizņemts ar radošo darbību, nodarbošos ar ziemas peldēšanu. Bet ne jau tāpēc, ka tas tagad ir modes kliedziens. Vienkārši es to biju darījis jau iepriekš, bet beidzamos gados nebiju vairs piekopis. Nu ir laiks atsākt!

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!

Citi šobrīd lasa

Bankas vadītājs par finansiālo dzīvi: "Pašlaik izskatās, ka 2021. beigu beigās būs ļoti labs gads"
Kārlis Lācis un sievas faktors: "Vīriešiem pēc 40 mīlestība ir... pieaugusi"
VIDEO: terašu būvētāji rosās kā bites, lai jau šodien uzņemtu pirmos klientus 3

Еле говорит: перенесшая операцию Ольга Бузова выложила первое видео из больницы

55 лет спустя: как сложились судьбы актеров из польского сериала "Четыре танкиста и собака"