"Tas man pat sapņos nerādījās!" - Kristaps Strūbergs kļuvis par populārāko latgalieti Rīgā

Šovasar Kristapam apritēs 30. Vēl pirms dažiem gadiem vien retais zināja par šī puiša eksistenci, bet nu viss ir mainījies. Jaunībā viņš labā līmenī spēlēja basketbolu, taču tagad Kristaps ir viens no populārās repa grupas "Singapūras satīns" dalībniekiem, kuru sabiedrība visplašāk iepazina aizraujošajā TV šovā "Balss maskā" – Kristaps bija tas Nelabais, kas plūca uzvaras laurus pirmajā sezonā.

Kristaps bija arī tas, kurš nesen bija redzams šovā "Gandrīz ideālas vakariņas", kā arī ir pierādījis, ka ir teicams aktieris, jo atveido Garā lomu dokumentālās satīras formātā uzņemtajā seriālā "Lielie Muļķi", kas 1. aprīlī atgriezās TV ekrānos ar noslēdzošo triloģikas daļu.

Kas ir šis daudzpusīgais mūziķis, kuru novadnieki nu uzskata ne tikai par šobrīd visslavenāko viļānieti, bet par slavenāko latgalieti vispār? To centies noskaidrot žurnāls "Kas Jauns", aicinot Kristapu uz interviju.

Labākā vieta pasaulē – Viļāni

Tev šis gads iesācies ļoti ražīgs. Par spīti tam, ka Covid-19 pandēmijas dēļ mūziķiem liegta iespēja koncertēt.

Patiešām, šis gads man ir daudz darbīgāks un pilnāks. Vismaz salīdzinot ar pagājušo gadu. Tad, tiklīdz viss šis kovida trakums bija sācies, ar ģimeni aizbraucu uz Viļāniem. Atpūsties no visa, no visas šīs neziņas, jezgas. Tas Viļānos bija viens no maniem mīļākajiem laikiem, ko jebkad atceros. Bet tagad man pilns darbu un esmu ar skatu uz nākotni.

Kas ir šie darbi? Mūzika, seriāls "Lielie Muļķi", vēl kaut kas?

Tagad esmu ļoti biežs viesis ierakstu studijā. Šobrīd ar "Singapūras satīnu" pabeidzam jauno albumu, ko paredzēts izlaist maijā, jūnijā. Vēl es ļoti nopietni strādāju pie sava solo projekta, kurā ielikts daudz spēka un ideju. Esmu iesaistījies arī "Ghetto Faktorā", kur vērtēšu jaunos reperus, kā arī ir vēl citi projekti, par kuriem īsti vēl nedrīkst runāt, bet tie ir saistīti ar filmēšanos. Tā ka esmu ļoti dziļi daudzos darbos, ne tā kā pērn, kad bija liela neziņa par nākotni. Un kas ir lielākais pluss – beidzot esmu atsācis kārtīgi sportot.

Gribi atgriezties lielajā basketbolā un palīdzēt Latvijas izlasei?

Nē, nē! (Smejas.) Ļoti darbīgi ņemos, cenšoties ievērot veselīgāku ēšanu un sportiskāku dzīvesveidu. Tā ir skriešana un pārdomāti treniņi ar fiziskā spēka vingrojumiem. Kopā ar Artūru [mūziķi Donu] un DJ Rudd paskraidām, cilājam svarus, vingrojam. Gribas atgūt to fizisko formu, kāda bija vidusskolas gados, lai tad, kad atsāksies aktīva koncertu dzīve, būtu tam gatavs gan morāli, gan fiziski. Bet profesionālais basketbols... Tas lai paliek manam vārdabrālim. Kristapam Porziņģim.

Sportot atsāki, paskatoties uz kovida laikā uzēstajiem kilogramiem? Jo, kā ļaudis smej, tas cilvēks, kurš pandēmijas laikā nav uzresnējis, ir burvis. Tu taču neesi burvis?

Jā, kovids man ir palīdzējis uzaudzēt riepiņu. Ir iedevis kilogramiņus klāt. Bet nav jau tik traki, ka iestājies izmisums. Vienkārši laiks kļūst aizvien jaukāks, un pavasarī prasīties prasās doties ārā un pasportot. Un sajūtas ir ļoti foršas!

Runājot par sportu, tu savulaik sapņoji spēlēt NBA. Vēl pirms 11 gadiem Latvijas Basketbola līgas otrajā divīzijā biji viens no rezultatīvākajiem komandā, gūstot pat 50 punktu spēlē! Kur šis sapnis pazuda?

Domāju, ka visiem maziem puikām, kas spēlē basīti, ir sapnis par NBA. Tas ir tikai normāli – tēmēt uz augstākiem mērķiem. Bet kāpēc es neturpināju spēlēt basketbolu... Domāju, ka galvenais faktors ir, ka esmu māju cilvēks. Man bija izvēle braukt prom no Viļāniem, trenēties un spēlēt augstākā līmenī, un es to pamēģināju, bet... Es atteicos, jo gribēju palikt mājās, ar ģimeni. Rezultātā izbaudīju Viļānus daudz ilgāk, un absolūti to nenožēloju. Jo tagad man vairs nesanāk būt Viļānos tik bieži, kā vēlētos, un vismaz tos gadus pavadīju tur. Un tas, ka tagad neesmu basketbolā, man deva citas iespējas dzīvē. Pavērās citas durvis, nokļuvu mūzikā, esmu piedzīvojis daudz interesanta.

Tātad esi māju cilvēks, kurš grib dzīvot laukos.

Es, protams, neesmu tas tipiskais lauku cilvēks, kura dzīves aicinājums ir gotiņas slaukt, taču Rīga noteikti nav tā vieta, kur gribētu pavadīt visu savu dzīvi. Vienkārši šobrīd tā mani piesaistījusi darbu dēļ, bet domāju, ka gan jau pienāks laiks, kad varēšu darboties un uzturēt ģimeni, arī nedzīvojot Rīgā. Viļāni man ir, bija un būs vissvarīgākā vieta dzīvē, tur es jūtos vismierīgāk, visērtāk un vislabāk. Tur manai dvēselei ir vistīrākais gaiss. Viļānos dzīvoju privātmājā, mums tur ir pirtiņa, dīķītis, puķītes, koki, basketbola grozs un suns. Viss, kas vajadzīgs laimīgai dzīvei.

Tad kā tev izdevies iedzīvoties Rīgā?!

Domāju, ka palīdzēja latgalieša pārliecība. Tas gan fakts, ka Rīgā ir pavisam citi ātrumi, Rīgā ir divu tipu cilvēki – tie, kas skrien, un tie, kas ir jau nokavējuši. Es cenšos nekļūt viens no tiem, bet būt latgalietis Rīgā un vienkārši turpināt te darīt savas lietas.

Skolas direktoru ieinteresē ar repu

Kā nonāci līdz repam?

Nezinu... Klausījos dažādu mūziku, bet hiphops mani ievilka tad, kad pats sāku rakstīt tekstus. Mana mamma ir dzejniece, teksti man vienmēr bijuši tuvi. Skolā bieži bastoju mācības, bet tikai ne literatūras stundas, jo man patika rakstīt domrakstus un esejas. Tur es dabūju vislabākās atzīmes, tajās stundās jutos ērti. Un iespējams, reps arī bija viens no veidiem, kā varēju izpausties, jo dziedāt nevēlējos. Atlika vien repot. Vēl man reps piesaistīja ar savu zināmā mērā brutalitāti – jaunais rokenrols, jaunā atklāsme un brīvība. Kad skolā bija jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs, es rakstīju par reperi Tupaku Amaru Šakuru, un, kad to aizstāvēju, cilvēki speciāli nāca to klausīties, jo šāda tēma skolas vēsturē izskanēja pirmo reizi. Žūrijā bija arī skolas direktors, un pēc mana darba noklausīšanās viņš pat man prasīja Tupaka ierakstus un video, jo tik ļoti ieinteresējās par šo reperi. Saistībā ar repu kaut kas manī iekšā kņudēja jau kopš skolas gadiem.

Teici, ka mamma ir dzejniece. Kaut kā latviešu literatūrā nav dzirdēts tāds uzvārds.

Protams, jo viņa savu grāmatu "Ikara sindroms" izdeva ar pseidonīmu Betija Berga. Viņa ir dzejniece un māksliniece, tagad strādā pie sava nākamā dzejas krājuma.

Tu repā esi pazīstams ar diviem skatuves vārdiem. Kas tu īsti esi?

Esmu Su$hi Takeøut, jo milktune biju agrāk, kad taisīju tikai bītus un elektronisko mūziku. Bet, kopš esmu "Singapūras satīnā", esmu Su$hi Takeøut. Esmu pie tā tik ļoti pieradis, ka, tiklīdz izdzirdu vārdu suši, tā atsaucos, jo domāju, ka uzrunā mani.

Kā vispār nonāci līdz tādam skatuves vārdam?

Tas patiesībā bija diezgan smieklīgi. Devāmies ierakstīt pirmās dziesmas, un vienā no pauzēm uzkāpām uz jumta terases uzpīpēt. Tad jau savi skatuves vārdi bija visiem, tikai ne man. Un grupas biedrs Nokio Katana paskatījās uz mani un teica: “Klausies, tavam vārdam vajadzētu būt Su$hi Takeøut.” Un es atbildēju: “Jā, okei.” Tātad nekādas dziļākas jēgas šim manam vārdam nav. Vienkārši tā sanāca, tā teikt – ar pīpi uz jumta.

Tu taču neesi aktieris. Kā tiki pie lomas seriālā "Lielie Muļķi"?

Kad radās ideja par šo projektu, režisors un producents meklēja komandu. Vienu no lomām piedāvāja grupas biedram no "Singapūras satīna" Edgara Bāliņam, un, kad viņam jautāja, vai nezina, kas derētu Garā lomai, viņš uzreiz ieteica mani. Uzaicināja uz provēm, parunājām, vajadzēja noimprovizēt, iejūtoties savā tēlā. Kad to izdarīju, seriāla autori pateica, ka citu kandidatūru pat nemeklēs. Un tā "Lielajos Muļķos" esmu jau trešo sezonu!

Cik daudz seriālā ir darbošanās pēc scenārija, un cik pašu improvizācija?

Protams, pieturamies scenārijam, bet režisori ļauj mums improvizēt un izpausties, kā pašiem tīk. Un daudzas šīs improvizācijas tiek atzītas par labām. Bet mēs jau visi esam labi draugi dzīvē, tāpēc spējam tik labi sastrādāties un saprasties filmējoties. Mums ir viegli atrast kopēju valodu.

Ko viļānieši saka, ka viņējais tagad ir TV zvaigzne? Noteikti šobrīd esi Latvijā vispazīstamākais cilvēks no Viļāniem.

Kad "Lielie Muļķi" tikko parādījās un pirmo reizi biju aizbraucis uz Viļāniem, tad viens no maniem bijušajiem skolotājiem pat uzsauca, kad es viņam disku ar seriāla ierakstiem iedošu! Atsauksmes no viļāniešiem bija ļoti labas. Runājot par popularitāti, kāds man pat teica, esot notikusi kaut kāda aptauja un tajā esmu atzīts par visslavenāko latgalieti! Es, protams, par to pasmējos, bet tik un tā sajūtas jau ir foršas.

Izrādās, reperis māk dziedāt

Piedalījies "Balss maskā" pirmajā sezonā, kad Latvijas skatītājiem tas bija kaut kas nezināms. Vai piekriti uzreiz doties šajā nezināmajā avantūrā? Bija tev liels izaicinājums?

Māsa skatījās šā šova Krievijas versiju. Biju redzējis pāris sēriju, man patika. Kad man piedāvāja, es nešaubījos, jo gribēju parādīt, ka kaut kāds reperis no kaut kurienes spēj to pašu, ko tā sauktie lielie mūziķi. Gribēju parādīt, ka spēju nodziedāt arī melodijas, ka varu izpausties ar visdažādākām performancēm. Man bija mērķis. Es ļoti negribēju izkrist jau pirmajā kārtā, jo tas būtu baigi obidno, ka nevarētu atrādīt tās dziesmas, ko vēlējos izpildīt. Man pats svarīgākais bija tikt līdz pusfinālam, lai varētu atrādīt sevis izpildīto Mielava dziesmu "Mūžīgais piedāvājums", jo gribēju parādīt, ka esmu spējīgs nodziedāt pašu Mielavu!

Bet finālā krievu grupas "Сплин" dziesmu "Мое сердце" es speciāli izpildīju viens, bez dejotājiem, lai skatītāju uzmanība būtu pievērsta tikai man, lai nebūtu nekāda šova, bet tikai es viens un dziesma.

Vai savos 16 gados, kad spēlēji basketbolu, varēji aizdomāties, ka stāvēsi uz skatuves tūkstošu priekšā? Ne tikai reposi, bet arī dziedāsi.

Oi, nē! Protams, ka nē! Absolūti nē! Tas man pat sapņos nerādījās. Bet, re, kā dzīvē viss izvēršas.

Divu dēlu tēvs

Esi ģimenes cilvēks. Kā ir 30 gadu vecumā būt divu dēlu tēvam?

Tas ir viss, ko jebkad esmu vēlējies! Es vienmēr esmu gribējis būt tēvs, un tagad man ir divi puikas. Mani mazie vikingi!

Kāpēc tieši vikingi?

Nezinu... Laikam jau tāpēc, ka par mani draugi smej, ka man ir vikinga veselība – mani neķer ne slimības, ne paģiras. Kad puikas pieteicās, nebija šaubu – viņi ir mani mazie vikingi. Es ar viņiem jūtos tik labi, kopā spēlējamies, dauzām bumbu. Vecākajam puikam Marjanam ir četri gadi, viņu tik ļoti interesē automašīnas, pazīst visas auto markas. Viņš grib vai nu dziedāt kā tētis, vai braukt autosacīkstēs. Teica, kad izaugs liels, tad mums abiem nopirks mersedesa džipus. Ko lai saka – paldies, dēls! Bet jaunākais, Marsels, ir liels stiprinieks. Ģimenes ārsts teica, ka izaugs par spēkavīru. Un, tā kā man pašam patīk skatīties cīņu sportus, tad viņš arī sēž man klēpī un ar milzu interesi seko līdzi.

Tu esi mīlošs divu bērnu tēvs, bet darbojies repa grupā, par kuru ir priekšstats, ka tās dalībnieku dzīve paiet mūžīgā bohēmā un apreibinošu dūmu mākonī. Kaut kā tas neiet kopā.

Nevajag dzīvot stereotipos (smejas). Protams, pašos sākumos jau mums bija kārtīgs rokenrols, bet visam savs laiks. Vairs neesam mazi puikas. Turklāt man nekad nav īpaši gribējies kaut kur diži tusēties. Mūzika un koncerti ir mans sirds aicinājums un darbs, es dodos uz koncertiem, dodos uz studiju ierakstīt dziesmas, bet pēc šī darba paveikšanas steidzos mājās un neaizkavējos bohēmā.

Esi tipisks mājās sēdētājs, kas ir netipiski repa māksliniekiem...

Jā! Es labprāt vispār no mājām neizietu. Dzīvotu ar ģimeni savos Viļānos. Ceru, ka jūlija vidū varēšu paņemt atvaļinājumu un atpūsties. Iešu pirtī, dēli blakus sauļosies. Mans dzīves mērķis vispār ir miers. Un uz to es lēnām, bet centīgi virzos.

Bet tas nepavisam nesaskan ne ar tavu tēlu "Singapūras satīnā", ne "Lielajos Muļķos"! Kā tas vispār ir iespējams?

Redz, kā tas sanācis! Es pat nezinu, kā to paskaidrot. Man jau šķiet, ka visam dzīvē ir sava vieta un savs laiks. Ja agrāk es enerģiju izlādēju basketbolā, tad tagad tā ir mūzika un filmēšanās seriālos. Un, kad šo enerģiju izlādēju, es atgriežos savā miera ostā. Esmu ģimenes cilvēks.

Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!