Mīlestība, kas atrasta kapos - "Dueta Sandra" mūziķa Brīnuma un viņa Oksanas brīnumu pilnā kopdzīve
Šis ir viens no neparastākajiem attiecību stāstiem! Grupas "Duets Sandra" mūziķis Andris Brīnums ar tagadējo sievu Oksanu žurnālam "Kas Jauns" atklājis pārsteidzošus faktus par savu kopdzīvi.
Pirms četriem gadiem Andris Brīnums zaudēja sievu Sandru, ar kuru kopā bija diendienā nepilnus 40 gadus un kura nomira no retas un neārstējamas slimības. Un nepagāja ilgs laiks, kad viņa dzīvē ienāca jauna mīlestība. Tagad Andris un Oksana ir precējušies jau gandrīz divus gadus un žurnālam "Kas Jauns" izstāsta līdz sirds dziļumiem plosošas un pat pikantas atklāsmes, kā iepazinušies, kā Oksana jaunās attiecības slēpa no meitas, kā pie Sandras kapa lūgusi atļauju satikties ar Andri un kāpēc Oksanu tracina vārds “kopā”. Vairāk par Brīnumu pāra mīlestību pandēmijas laikā var uzzināt" STV Pirmā!" jaunajā attiecību šovā "Mīla burbulī".
Atrada kapos
Gan Andris, gan Oksana savu satikšanos sauc par likteņa pirkstu. Tobrīd katrs pārdzīvoja lielu personisko traģēdiju un pat iedomāties nespēja, ka jau visai drīz liktenis viņus savedīs kopā un viņi kļūs par vīru un sievu.
“Tagad jau var tā teikt, ka savu Andri atradu kapos,” saka Oksana un izstāsta šo amizanto iepazīšanās stāstu, atklājot līdz šim noklusētas detaļas: “Biju otrreiz šķīrusies un sevi jau norakstījusi, uzskatot, ka man nekad vairs nebūs ģimenes dzīves. Darbā kolēģēm sūkstījos, ka nav kur iepazīties – internetā atrast normālu vīrieti bija neiespējami, uz klubiņiem manā vecumā jau neviens vairs neiet, atlika vien samierināties, ka vīrieša manā dzīvē vairs nebūs. Taču kolēģes ironizēja, ka vienīgā iespēja man ir iet uz kapiem, jo kapos esot tāāāāda iespēja iepazīties ar atraitņiem! Es par to pasmējos, jo man pat prātā neienāca, ka dzīvē tā patiešām notiks, ka satikšos ar vīrieti atraitni. Un tikai tad, kad ar Andri jau pavisam nopietni sagājām kopā, atskārtu, ka darbabiedrenēm izrādījās taisnība. Nu, vai nav likteņa pirksts?!”
“Nu jā, kapos viņa mani atrada,” piebilst Andris, sakot, ka pēc sievas nāves saņēmis daudzas mierinājuma vēstules: “Viena no rakstītājām bija Oksana. Kaut kā viņas rakstītais mani uzrunāja, kaut kā fiksi samainījāmies ar telefona numuriem, fiksi satikāmies, un… te nu mēs esam!”
“Patiesībā viss nebija tik vienkārši, kā Andris te stāsta,” Oksana turpina: “Es grupu "Duets Sandra" pirms tam nezināju, kaut arī pie tās dziesmām esmu dejojusi ar bijušo vīru. Tikai, kad jaunākais dēls 4. klases izlaidumā skolas Izklausies redzēts nolēma parodēt šo grupu, uzzināju, ka šīs man zināmās dziesmas izpilda "Duets Sandra"! Un, kad nomira Sandra, mani ļoti iespaidoja raksts par Andri žurnālā, viņa bēdu sagrauztā seja... Man palika viņa ļoti žēl, jo Andrim sieva nomira tieši tajā pašā datumā, kad man brālis pirms trim gadiem. Viņš bija muzikants, zaudēja savu grupu... Ļoti labi atceros, kā viņš to pārdzīvoja, kā domāja, ko darīt ar ģitāru, līdz to pārdeva, lai nopirktu zāles pret vēzi... Viņam tas bija ļoti smags lēmums – šķirties no savas ģitāras. Atceroties to situāciju, Andrim uzrakstīju vēstuli pāris teikumos. Un viņš man uzreiz atbildēja, es pat izbrīnījos, ka kādu interesē mans viedoklis!”
Lūdza atļauju Sandrai
Tā viņi sarakstījušies, līdz pilnīgi vienlaikus viens otram aizsūtījuši savu telefona numuru. Kad sazvanījušies, Andrim iepatikusies Oksanas balss – tā mūziķim šķita patīkama un seksīga. “Domāju, kā Oksana varētu izskatīties, bet balss man iepatikās,” atceras Andris un, vaicāts, vai pirmajā randiņā viņa iedomātais ar realitāti sakrita, atbildes vietā pasmaida, ka to nu nevajadzētu uzskatīt par randiņu. Arī Oksana dzīvespriecīgi smejas, sakot, ka šo pirmo tikšanos vajadzētu izsvītrot no realitātes. Kāpēc? “Es biju pēc kolēģes dzimšanas dienas. Aizrakstīju viņam, vai var man atbraukt pakaļ un aizvest uz mājām. Un Andris to izdarīja! Bet man bija tik milzīgs kauns, ka es, šampanieti iedzērusi, uzplijos tik cienījamam muzikantam, sāpju pārņemtam cilvēkam...” atzīstas Oksana.
Bet tas īstais randiņš patiešām noticis, kā Andris Brīnums teic, “caur kapiem”. Oksana stāsta: “Pēc mūsu pirmās tikšanās pārdzīvoju, ka esmu izdarījusi Andrim pāri. Taču mani viņš interesēja, man simpatizēja viņa atklātums, godīgums. Turpinājām sarakstīties, sazvanīties, līdz nolēmu, ka mums jāsatiekas vēlreiz, ka diez vai viņš būs tas, kas šajā ziņā spers pirmo soli. Bet, pirms aicināju Andri uz satikšanos, man obligāti bija jāizdara viena lieta. Apskatījos kartē, kur atrodas Saulkrastu kapsēta, un devos meklēt Sandras kapavietu. Jo man kā sievietei bija svarīgi aprunāties ar Sandru, lūgt viņai piedošanu, ka viss noticis tik ātri un tik negaidīti, un paprasīt viņai atļauju tikties ar Andri. Staigāju pa kapiem kādas 45 minūtes, bet nekādi nevarēju šo svaigo kapa kopiņu atrast, līdz domās lūdzos: “Nu, Sandriņ, lūdzu, parādi man, kur tu esi!” Un pēkšņi trīs soļus tālāk pamanīju kapu, kuram pāri pārklāts krekliņš ar Dueta Sandra fotogrāfiju! Tā nu es izrunājos ar Sandru un zvanīju Andrim, sakot, ka varētu satikties jau pēc desmit minūtēm!”
“Tā bija skaista, silta marta diena. Aizgājām līdz jūrai, nostaigājām, runājot vairākas stundas. Tā tas viss notika,” nosaka Andris, bet Oksana piebilst, ka viņa šīs savas jaunās attiecības diezgan ilgi slēpusi. “Reiz meita atnāca mājās un sauca: “Mamm, tu zini "Duetu Sandra"? Tu zini, ka viņam sieva nomirusi? Tu zini, ka viņam jau tagad ir jauna brūte?” Atbildēju, ka esmu par to žurnālā lasījusi, un tad meita sprieda: “Nez, kā tā sieviete jūtas, viņš taču noteikti visu laiku raud...” Tikai pēc kādas pusstundas saņēmos meitai izstāstīt patiesību, sakot: “Meitiņ, es esmu tā sieviete!” Biju gaidījusi nosodījumu, bet meita vien kā pārsteigumā iesaucās: “Noooopieeeetniiiii?!” Un tas man palīdzēja, ka bērni mani atbalstīja, sakot, ka beidzot mamma būs pie vietas, jo nu būs normāls, stabils vecis!”
Kā sadzīvot?
Nu Andris un Oksana kopā ir jau četrus gadus, viņi apprecējās 2019. gada 30. augustā, taču pāris neslēpj, ka pierīvēties vienam pie otra nemaz nav bijis tik viegli. “Tik daudz asaru nebiju visā savā dzīvē izraudājusi, cik raudāju pirmajā gadā, esot kopā ar Andri. Jo tas bija viņa sirdssāpju pārvarēšanas un mūsu pierīvēšanās laiks. Tas bija ļoti emocionāls laiks,” atceras Oksana, un Andris viņai piebalso: “Visas šīs atmiņas... Atskaņoju Oksanai "Dueta Sandra" dziesmas, stāstīju, kā tās tapa, runāju par savu dzīvi, Oksana stāstīja par savējo.” Oksana turpina: “Mums nav nekādu noslēpumu, mēs viens par otru zinām visu. Un man patīk, ka mēs esam līdzīgi viens otram – it kā esam pļāpīgi, sabiedriski, bet tajā pašā laikā dvēselē esam vienpaši. Tāpēc šis kovidlaiks mums ir ļoti pateicīgs, jo nav jādodas ārā no mājām, sabiedrībā. Mums patīk divvientulība, bērni un viņu ģimenes. Vēl man Andrī patīk viņa godīgums, cilvēcīgums. Viņš vispār nemāk melot. Viņš ir tik atklāts, patiess, godīgs, labsirdīgs un uzticīgs.”
“Vai tiešām esmu eņģelis?” ironizē Andris, bet Oksana teic, ka esot jau Andrī arī īpašības, kas viņai nepatīk. “Piemēram, viņš ir baigais plānotājs. Viņš dienu saplāno pa minūtei, saraksta visus plānus savā noplēšamajā kalendārā un man paziņo – tikos un tikos aiziesim tur, pēc tam izdarīsim to, tad nāksim atpakaļ un vakarā izdarīsim šito, bet pēc tam iesim gulēt... Man tas bija šoks! Kā var šādi regulēt dzīvi! Pirmajā gadā man ar to bija ļoti grūti sadzīvot, bet nu jau viss ir krietni vieglāk – Andris ir sapratis, ka tik smalki dzīvi nevajadzētu saplānot.”
“Kopā” kā lamuvārds
Tad kurš pie kura šajos gados vairāk pielāgojies? Vai Oksana pieslīpējusies Andra dzīves ritmam, vai Andris piekāpies savas jaunās sievas priekšā? Jo tomēr Andris teju 40 gadu bijis kopā ar Sandru, un pieradumam ir liels spēks.
“Protams, ka sākumā nebija viegli! Nepavisam nebija,” atklāts ir Andris Brīnums. “Pirmām kārtām, sākot jau ar mūzikas lietām. Mums ar Sandru abiem bija viena gaume, mums mājās visu laiku skanēja radiostacija "SWH Rock". Radio bija visur – gan virtuvē, gan katra istabā. Kad satikos ar Oksanu, protams, ieslēdzu radio. Viņa paklausījās dažas dziesmas, līdz uzgrieza citu programmu. Es savukārt atpakaļ uz savu rokmūziku. Tā nu mums bija strīdiņi par mūzikas stilu, līdz nu, pēc četriem kopdzīves gadiem, mums mājās radio neskan vispār!”
“Tie bija mūsu pirmie strīdi. Bet ar laiku sapratām: ja nevaram vienoties par mūziku, ko klausīties, tad neklausāmies vispār!” Andris turpina: “Nākamais, par ko strīdējāmies, bija uzturēšanās kopā. Esot ar Sandru, mums praktiski nebija nevienas minūtes, kad būtu bijuši atsevišķi. Mēs visu darījām kopā, mēs visur bijām kopā. Mums visa dzīve, pilnībā viss bija kopā. Es pie tā biju tik ļoti pieradis, bet Oksanai bija grūti saprast, ko nozīmē šis kopā. Jo viņa visu mūžu bija dzīvojusi pati par sevi – viņas pirmais vīrs bija jūrnieks, bet otrais vīrs – tālbraucējs! Viņa visu laiku pārsvarā bija viena, gluži pretēji manai dzīvei. Un sākumā man tas bija ļoti jocīgi – kā tā, ka viņa no rīta aizbrauc, bet es palieku mājās viens. Tāpēc es visu laiku centos būt pēc iespējas vairāk kopā, izdomāju visādus veidus, lai tikai tā būtu. Bet kāds vēl “kopā” – Oksanai tas bija kā lamuvārds!”
Un Oksana smejoties paskaidro: “Pirmajā gadā man vispār, tiklīdz no Andra izdzirdēju vārdu “kopā”, tā likās... Nu, āmen baznīcā! Nebija jau tā, ka Andris traucētu, taču sākumā... Piemēram, darbistabā strādāju, bet viņš atnāca pie manis, apsēdās. Vaicāju, vai grib man kaut ko pateikt. Nē, viņš vienkārši gribēja tāpat vien būt kopā, pasēdēt ar mani vienā istabā. Tāpēc man pirmie trīs mēneši bija ļoti grūti. Es pat viņam lūdzos, lai ļauj man kaut stundiņu pabūt vienai. Kad devos uz darbu Rīgā, Andris mani katru dienu pavadīja un sagaidīja dzelzceļa stacijā. Dažreiz es pat speciāli nepateicu, ar kuru vilcienu braukušu mājās, lai viņš neatnāktu man pretī un es varētu viena pastaigāties. Man tas vārds “kopā” tā tracināja!”
Pandēmija satuvina
Taču tagad abi patiešām izbauda kopā būšanu. Un tas viss noticis Covid-19 pandēmijas sakarā ieviesto ierobežojumu dēļ. “Tie mūs salika kopā. Es tagad strādāju no mājām, esmu kopā ar Andri arī ikdienā. Mēs šo laiku izbaudām,” priecājas Oksana, atklājot, ka ir vēl kāda lieta, kas, esot kopā ar Andri, izmainījusies viņas dzīvē. Un tas ir naudasmaks. “Man visu mūžu bija savs naudasmaks, manā makā neviens cits nekad nav līdis. Bet, kad līdz ar pandēmiju tika liegti koncerti un Andrim kā muzikantam iestājās finansiāli grūti laiki, sāku viņam dot savu maku. Lai gan pirms tam man tas bija pamatīgs tabu, man bija stabils princips – man ir sava nauda, bet vīrietim sava! Man bija ļoti grūti apjēgt, ka ar manu naudu tagad rīkojas mans vīrs.”
“Viss atgriežas vecajās sliedēs,” iekomentē Andris un paskaidro: “Sandras laikos mums uz abiem bija viens naudasmaks. Mēs taču visu darījām kopā, pelnījām kopā ar vienu darbu un saņēmām naudu kopā. Arī uz veikaliem gājām kopā. Tāpēc mums bija viens maks, kas stāvēja pie manis. Kad sāku dzīvot ar Oksanu, mums katram bija savs naudasmaks. Bet tā tas bija līdz pandēmijai. Un, tā kā uz veikalu biežāk devos es, secinājām – kam mums divi maki! Tagad mums atkal viens – viss atgriezies savās vietās.”
“Jā, mums tagad dzīve ir pamatīgi mainījusies. Ja citi saka, ka pandēmijas laiks negatīvi ietekmējis ģimenes kopdzīvi, daudzi šķiras, tad mums ir pilnīgi pretēji. Mūs šis laiks ir pamatīgi satuvinājis. Ne tik daudz romantiskā jomā, bet gan sadzīviski. Esam kā viena mīkla un salipuši kopā. Un tagad šis vārds mani vairs netracina,” uzsver Oksana. “Jā, ir tāpat kā agrāk,” nosaka Andris un piebilst: “Salīdzinot ar kopējo fonu pasaulē, šobrīd mums dzīvē viss ir kārtībā! Ja es tagad būtu viens vai, kā manā iepriekšējā dzīvē, mēs abi būtu muzikanti, tad gan būtu grūti. Es pat nezinu, kā izdzīvotu gan ekonomiski, gan emocionāli. Bet liktenis man deva Oksanu!”
Sandra ģimenē ir joprojām
Un kā ar romantiku pandēmijas laikā? “Nu, mums tādas romantikas īsti nav!” atklāts ir Andris, sakot, ka viņi vairāk esot praktiķi, kas iztiek bez “uci, puci” un regulāras ziedu dāvināšanas. “Tā jau gluži nav! Dažreiz viens otru iepriecinām ar dāvaniņām. Arī pastaigāties agrāk devāmies, kā balodīši rociņās sadevušies – mūs pat daži apcēla par to,” iebilst Oksana, un Andris viņu papildina: “Nu jā, mums ir romantika, bet ne tāda, kā to iedomājas citi. Ne tāda, kā 16 gadu vecumā. Mums ir sava veida romantika.”
Kāda tā ir, izstāsta Oksana. “Mēs daudz sarunājamies. Un mums visu laiku ir, par ko runāt. Mēs bieži runājam par vēsturi, dažreiz pagalmā iekurinām grilu, šķirstām vecos fotoalbumus, un Andris stāsta par savu dzimtu. Mēs sarunājamies, gan pastaigājoties gar jūru, gan mežā lasot sēnes. Arī tur mēs atrodam tēmas, ko pārrunāt. Protams, gadās, ka Andris reizēm atkārtojas, bet es nenorādu uz to – ļauju viņam izpausties. Mūsu romantika patiešām nav apskāvieni un bučas. Es pēc dabas tāda neesmu, man tādi pieskārieni nav vajadzīgi. Es pat biju šokā, ka Andris ar Sandru visu laiku gulēja apķērušies. Nesaprotu, kā tas iespējams! Mēs mīlam viens otru, bet mīlestību izpaužam citādi. Dāvinātas puķes? Man tās bijušas nebijušas – gribēšu, pati sev nopirkšu!” uzsver Oksana, taču Andris tūlīt pat sievai oponē: “Tā jau nav! Kad tev kaut ko uzdāvinu, redzu, ka acis tev spīd!”
Bet vai Andris dažreiz nesajauc Oksanu ar Sandru? “Liekas, ka nē! Oksi, kā ir?” pie tagadējās sievas vēršas mūziķis? “Nu pāris reižu esi mani nosaucis Sandras vārdā. Bet es par to neļaunojos,” atbild Oksana un atklāj kādu interesantu niansi: “Un vispār, cienot Sandru, jau pašā sākumā vienojos ar Andri, ka mājās tiks saglabāta piemiņa par viņu, ka netiks izmestas visas lietas, kas saistītas ar Sandru. Jo, pateicoties viņai, Andris ir tāds, kāds ir. Tāds vīrietis, kurš man patīk, kuru es mīlu. Jā, mums ir liela gadu starpība, bet es to nejūtu, man ar Andri kopā ir labi, mums vēl ir ko runāt un runāt. Es ļoti cienu Sandru, turu viņu piemiņā, eju uz kapiem. Man arī izveidojušās ļoti labas attiecības ar Sandras mammu. Lai arī sākumā viņai bija ļoti grūti pieņemt (un tas ir tikai saprotams), ka Andris tik ātri metas jaunās attiecībās, tagad Sandras mamma mani jau sauc par meitiņu. Man ir jaukas attiecības arī Andra bērniem, mazbērniem, viņam ar maniem bērniem... Daudzi mums saka, ka mums tagad ir cita dzīve, ka vajag Sandru aizmirst, bet – nē! Viņa ir mūsos. Un man tas patīk.” „Jā, Sandra mūsos ir palikusi!” piebilst Andris.
