Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Publicitātes

"Ar mani patiesībā notikuši diezgan lieli brīnumi," - Baiba Sipeniece par pandēmiju, šoviem un dzīvi

Slavenības
19. aprīlī 05:12 2021. gada 19. aprīlī 05:12
  Ieva Valtere | Žurnāls "Rīgas Viļņi"
Krāsaina, koša, laimīga un saulaina – tāda ir Baibas Sipenieces-Gavares fotosesija, gatavojoties uzrunāt TV3 projekta «Saimnieks meklē sievu» jaunās sezonas dalībniekus.

Vārds pa vārdam, un top skaidrs, kāpēc šova vadītāja tik labi piestāv šai vietai un otrādi. «Šī man ir mīļa māja,» Baiba intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" saka sarunā, kas aizvedīs līdz pat gadījumam bērnībā, kad apņēmusies dzīvot pēc iespējas priecīgāk.

Pārsteigums, ka tieši pandēmijas laikā tapusi projekta vēsturē krāšņākā fotosesija!

Un, par ko man liels prieks, tā notika jaunsaimnieka mājā Brīvdabas muzejā. Tiem, kam patīk Brīvdabas muzejs – un man tas ir mīļākais muzejs Latvijā –, iesaku aiziet. Tur ir tāds krāsu sprādziens! Tur redzams, kā savulaik dzīvoja Latvijas turīgie jaunsaimnieki. Kā ieeju tajā mājā, man tik labi kļūst, jo mans vecaistēvs un vecmāmiņa no tēva puses bija turīgi jaunsaimnieki, viņiem pat bija radio un telefons, un foršas mēbeles. Protams, kad ienāca padomju vara, tas viss tika izlaupīts... Bet Brīvdabas muzeja jaunsaimnieka ēkā es varu sajusties kā kādreizējā vecvecāku godībā.

Vecvecāki Sibīrijā par to nenonāca?

Tas tāds garāks stāsts. Mans vecaistēvs bija diezgan spilgts tēls, viņš spēlēja arī kārtis, mīlēja dzīvi. Un viņam viens kārtīs palika parādā. Kas spēlē «zoli», tie zina, ka kāršu parādi ir nopietni parādi, tie ir jāatdod, citādi nebūs labi. Kad ienāca krievi, vecvecāki bija izvedamo sarakstos, par ko zināja cilvēks, kurš bija vectēvam parādā. Burtiski dažas stundas, pirms iebrauca pagalmā viņiem pakaļ, viņi tika brīdināti un paspēja iemukt mežā. Taču, kad atnāca atpakaļ, māja bija pilnībā izlaupīta. No tā laika palikusi tik viena māla krūze, kas vēl pie manis.

Jaunsaimnieka mājas raksti nemaz nešķiet tik latviski, tāpēc pārsteigums, ka tādi jau senatnē Latvijā bijuši.

Jaunsaimnieki, kam bija nauda, varēja atļauties ko netipisku. Un kāpēc ne? Ja paskatās, kā Jūlijs Madernieks [Latvijas pirmā brīvvalsts laika mākslinieks un dekorators] veidojis savus darbus – ornamentus un rakstus – Rīgas pilī... Arī šie ir tādā manierē. Izskatās ārkārtīgi košs, bet varbūt mums ir šaurs priekšstats par to, kādi bija mūsu senči savā dizainā. Ja latviešus nebūtu tik smagi malusi vēsture, domāju, mums šobaltdien būtu košāki raksti.

Ar vecvecākiem iznāca tikties?

Jā, lai gan es piedzimu, kad manas vecmāmiņas bija jau sirmas, samezglotām rokām, ar lakatiņu galvā un runāja vecvārdos. Vecaistēvs nekad nepieņēma padomju laikus ne pie kādiem apstākļiem. Viņš visu laiku lamāja krievus. Kad kādreiz aizbraucu pie viņiem pēc skolas ar pionieru kaklautu, ar ko pat tolaik lepojos, viņš lika man pie durvīm to «sūda lupatu» noņemt un tik tad laida iekšā. Tikai vēlāk es viņu sapratu. 

Kārtis vectēvs iemācīja spēlēt?

Nē, viņš man mācīja vecajā drukā lasīt. Un man tik šausmīgi riebās. Nesapratu, kāpēc man jālasa vecā druka, ja jaunajā jau visas grāmatas. Bet runāt viņam pretī nenāca ne prātā.

Vai arī fotosesijas greznajam tērpam ir stāsts?

Jāsaka atklāti – šajā trakajā laikā, kad visi veikali ciet, jau «Balss maskā» filmēšanai meklēju visādus veidus, kā tikt pie tērpiem. Man tos vajadzēja 10! Tas bija liels izaicinājums. Labi, ka mana bērnība noritējusi padomju laikā, zinu, ko nozīmē blati, «zem letes» un draugi. Sapūtu visās «kara taurēs», ka man ir fotosesija. Gods kam gods, daudzi palīdzēja. Cilvēki ir ārkārtīgi labestīgi un dāsni, kas īpaši pierādās grūtos laikos – kā šajā situācijā. Paldies visiem labajiem cilvēkiem, kas man palīdzēja!

Ar ko Brīvdabas muzejs kļuvis par mīļāko vietu?

Tas man tā jau kopš bērnības. Kad no skolas veda, zoodārzs man nepatika, protams, arī Salaspils nāves nometne – ne, bet tad, kad iebraucām Brīvdabas muzejā, es no labsajūtas izpūtu gaisu – kā man tur patika. Tās mājiņas ar salmu jumtiem šķita tik skaistas! Atceros, kā sēdēju laukā uz soliņa, atspiedusies pret baļķu sienu, un domāju – cik tiem senajiem latviešiem gan bijušas skaistas tās ēkas. To sajūtu ļoti labi atceros. Un tāda man ir arvien, aizbraucot uz savām mājām Sāremā. Laikam, pateicoties tādiem sapņiem, tiku pie savas lauku mājas, kas ir bišķi līdzīga kādai no Brīvdabas muzejā esošajām.

Tik tagad kreņķis, ka, lai aizbrauktu uz lauku mājām tepat, pāri robežai, nepieciešams kovida tests...

Jā, šis gads pierādīja, ka ar cilvēkiem var notikt visneiedomājamākās lietas. Protams, sākumā neticēju, ka vīruss apstādinās visu pasauli. Bet, kad tā padomāju, – ar mani patiesībā dzīvē notikuši diezgan lieli brīnumi – labā nozīmē. Tad kāpēc nevarētu notikt arī tikpat neticami, bet slikti brīnumi...

Protams, ļoti, ļoti žēl, ka Covid-19 nesis tik daudz nāvju, šķiet neticami, ka mūsu laikmetā slimība var paņemt tik daudz cilvēku... Bet no citas puses... Esmu šajā laikā ienirusi kā skaidrā, tīrā ezerā. Vēl ir sajūta, ka peldu ieniršanas režīmā, bet ceru, ka drīz varēšu izpeldēt, ievilkt gaisu un strādāt ar pilnu jaudu. Šis man, godīgi sakot, bijis vērtīgs gads – pilns būtisku pārdomu un arī skaistu mirkļu. Tas nesis dažādu jūtu gammu. Bet es nevarētu teikt, ka viennozīmīgi tas bijis briesmīgs. Cilvēce ik pa brīdim saņem «pendeli», lai atjēgtos. Un mums, ja tā drīkst teikt, ir iedota salīdzinoši maiga «pendele». Jo, kā zinām, «pendeles» dod kara, represiju un traģiski izpostītu cilvēku likteņu izskatā. Uzvarētāji ir tie, kas pielāgojas un aizdomājas, kāpēc tā ir noticis, bet zaudētāji – kas tērē savu enerģiju lamājoties. Un es ļoti gribu piederēt pie tiem pirmajiem – kas var pielāgoties.

Kad pēdējo reizi bijāt Igaunijas mājā?

Jūlijā nodzīvoju visu atvaļinājumu – trīs nedēļas. Nosvinējām pat Jāņus. Beidzamo reizi bijām oktobrī. Tad arī aiztaisīja ciet. Nu gaidām vakcīnas. Kad būs, varēsim doties. Viens no šī laika sāpīgākajiem mirkļiem man bija, kad salā nomira ļoti tuvs cilvēks, bet šī iemesla dēļ netikām atvadīties. Kāzas var atlikt vai nosvinēt citādi, bet atvadīšanos... Man tā bija ļoti svarīga.

Bēres ir būtiskākas par kāzām?

Tā nav, ka esmu kapu tante. Bet man svarīgi aiziet un pateikt, ka gan jau mēs kādreiz kaut kur Nārnijā... Līdz 10. klasei gan daudz laika esmu pavadījusi kapos un bērēs. Sākot ar to, ka Jaunpilī manai mājai blakus bija kapi, un beidzot ar to, ka vectēvam bieži gāju līdzi uz bērēm pavadīt viņu līdzgaitniekus. Tā braucu uz daudzām bērēm, līdz dabūju saprašanu, ka dzīvē patiesībā vairāk ir jāpriecājas. Stāvot atspiedusies pret kapličas sienu un to tik klausoties, kā dzīvē «nav gājis», apņēmos, ka  darīšu visu, lai mana dzīve būtu pēc iespējas priecīgāka.

Vai šo apņemšanos ir vienkārši saglabāt arī pēc 50?

Man paveicās, ka draugu lokā tas piecdesmitnieks uzbruka dažus gadus agrāk. Līdz ar to man bija iespēja pierast, ka 50 nav kā zīmogs vēstulei, uz kuras uzrakstīts «vecumdienas».

Vecums pilnīgi nav nekādā saistībā ar gada skaitli un krunkām. Vecums ir tad, kad sāc domāt kā «iepuvis ābols», un to bieži dara pat jauni cilvēki.

Es te nerunāju par cilvēkiem, kuriem ir slimības, kas ar gadiem saasinās, tas ir cits stāsts.

Kādreiz jau izlaužas joki par sevi kā «vecāku cilvēku», kas, piemēram, jāpalaiž pa priekšu. Laikam gaidu, ka atbildēs – «nu kāda tu veca, nu ko tu, ko tu». (Iesmejas.) Patiesībā jau nevajag tādus vārdus lietot un ar tiem koķetēt. Ja 50 gados cilvēks jūtas, ka viņam pagājis mūžs... Nu beidziet! Pie mūsdienu iespējām – plastikas ķirurģijas, speciālistu pārbagātības –, nu ne taču! Pārspīlēt jau arī nevajag, iedomājoties, ka vari ģērbties kā pusaudze. Šis jautājums ir diezgan komplekss – jāmāk novērtēt gan priekšrocības, gan mīnusus. Es, goda vārds, par to nedomāju un nepārdzīvoju. Varbūt tas saistīts ar to, ka ir daudz, ko darīt, ka mani neviens nav norakstījis. Ir jau profesijas, kas tīšuprāt grūž cilvēkus uz tādām pārdomām... 

Šovam «Saimnieks meklē sievu» būs jau sestā sezona. Tas arvien ir sirdij tuvs?

Man arvien ir liela interese par to, kā norit cilvēku dzīve laukos. Pēdējā sezonā ļoti aizkustināja Latgales brāļi. Edgars ziemā brauc uz Angliju strādāt, lai vasarā varētu saimniekot savās mājās. Viņš iestāda pavasarī kāpostus, pats audzē, novāc, Rīgas nakts tirgū pārdot. Jā, viņš nav atraktīvs, netaisīja pigorus, kas televīzijā reitingus celtu, bet man viņš bija kā mūsdienu Latvijas lauku vīra tēls. Viņš nepadodas.

Latvijas lauku sētas lēnām ceļas no tā jūga, kurā mēs bijām padomju gados, kad viss tika saķēzīts un nolietots. Katru gadu ar lielu prieku braucu pa laukiem. Esmu izmalusi Latviju krustu šķērsu pa mazākajiem ceļiem. Jo parasti braucu viena pēc darba radio, kad filmēšanas komanda jau ir priekšā, un parasti nomaldos. Arī brīvajā laikā to vien daru, kā staigāju pa laukiem un mežiem. Tik, cik esmu nostaigājusies šogad, neatceros, kad savā dzīvē būtu staigājusi. Jā, ir arī pamestas un sabrukušas mājas, fermas. Bet ir arī vietas, kas silda sirdi. Tas man patīk šajā projektā – iespēja konstatēt, ka ceļamies un ejam kalnā, nevis lejā. Lai ko teiktu, ka lauki izmirst... Kas tad baro Rīgu un Latviju, ja ne cilvēki laukos? Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka iet uz labo pusi!

Jāpiekrīt, ka cilvēkiem no ciemiem un mazpilsētām, kurās cits citu pazīst, šā iemesla dēļ ir grūti pieteikties šovam. Mūsu uzdevums ir iedot to izjūtu, ka vari atļauties uzdrīkstēties izrauties no ikdienas, pamēģināt kaut ko dullu, nebaidoties no ļaužu valodām. Reizēm tieši galvas izvēdināšana un iespēja paskatīties uz savu dzīvi no malas iedod to vajadzīgo pārmaiņu grūdienu.

Esat lūguši atdot nenotikušās stāvizrādes «Vienreiz jau var» biļetes. Tas nozīmē, ka projektu neturpināsiet?

Ļoti svarīgi ir visiem, kas bija iegādājušies biļetes, pateikt, ka tās ir jāatdod. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka – nē, mēs turēsim tās biļetes, kad sāksies izrādes, tad apmainīsim. Nē, nekādas apmaiņas nebūs, jo fiziski to nevar izdarīt. Tāpēc ir jāatdod kasēs biļetes un jāsaņem nauda! Ļoti negribētu kādam palikt parādā. Tiklīdz būs valdības rīkojums, ka cilvēki drīkst pulcēties, mēs organizēsim izrādi no jauna.

BAIBA SIPENIECE-GAVARE

  • Dzimusi 1970. gada 21. februārī.
  • TV šovi: «Dziesmu duelis», «Dejo nost!», «Savādi gan», «Saimnieks meklē sievu».
  • Patlaban: šova «Balss maskā» detektīve, Radio «Star FM» balss.
  • Pirmo šovbiznesa pieredzi guvusi Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē, 90. gados – «Pizza TV».
  • Mācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā.
  • Ar vīru arhitektu Gati Gavaru dzīvo Jūrmalā, ir divas meitas.

Citi šobrīd lasa

Drosmīgais lielceļu policists Semīrs kļuvis par mājsaimnieku
VIDEO: pateicoties aculiecinieka operatīvajai rīcībai, policija aptur stipri iereibušu smagās automašīnas vadītāju
Apelācijas instance negroza četru gadu cietumsodu "Veselības centrs 4" vadītāja Rēvalda meitai par braukšanu dzērumā un gājējas nonāvēšanu 7

"Сделали недоразвитого, больного на голову, распущенного ребенка": жена Виторгана в ужасе от комментариев о ее дочери 1

"Всегда поступаю так, как считаю нужным": почему Вахтанг Кикабидзе больше никогда не вернется в Россию