Jaunība bez turpinājuma. Seriāla "It's a Sin" recenzija
Seriāls "It's a Sin" ("Tas ir grēks") - stāsts par jaunību Londonā 80. gados - jau ir paguvis pārspēt skatījumu rekordus Britu salu televīzijās un nonākt Latvijā. Publika to ir ne tikai daudz skatījusies, bet arī ļoti augstu vērtējusi.
«Tas ir grēks» kā diskobumba staro ar astoņdesmito gadu mūziku, kostīmu krāsām, jaunajām brīvdomības vēsmām, jauniešu mūžīgo dumpinieciskumu, bet tam visam pretim ir liela un nezināma kataklizma.
Kas ir grēks?
Kamēr aiz dzelzs priekškara astoņdesmitie pagāja politisku pārmaiņu un radiācijas noskaņās, Rietumos šī desmitgade lielā mērā iezīmējās, iepazīstot jaunu un neārstējamu slimību – HIV/AIDS. 1985. gadā no AIDS radītajām komplikācijām mūžībā aiziet Holivudas kulta aktieris Roks Hadsons. Viņš ir pirmā ASV superzvaigzne, kura atzīst savu diagnozi. Līdz tam šo slimību visi ir centušies noklusēt un neapspriest, bet tās izplatība iegūst arvien iespaidīgākus apmērus, kļūstot par vispasaules epidēmiju.
«Tas ir grēks», iznākot patlaban, gūst papildu saikni ar šodienas pandēmiju, jo astoņdesmito gadu Londonas geju kopienā, kas ir seriāla centrā, daudzi uzskata, ka HIV/AIDS neeksistē, tā ir izdomāta, lai ierobežotu homoseksuālismu, un tā ir sazvērestība. Protams, HIV ir grūti salīdzināt ar šodienas pandēmiju, tomēr ir interesanti palūkoties, kāda bija cilvēku attieksme iepriekšējās vispasaules sērgas laikā. Nevajadzētu gan meklēt apzinātas paralēles, jo lielbudžeta seriāli ir daudzu gadu rakstīšanas, gatavošanās un darba rezultāts, tā kā līdzības drīzāk ir sakritība. Tomēr tas jaunajam seriālam sniedz papildu dziļumu.
Stāsta centrā ir pieci draugi, kas Londonā kopā dala plašu dzīvokli un ballīšu epicentru. Viņi ir četri geji un meitene, kura vēlāk kļūs par viņu sargeņģeli. Stāsts sākas laimīgi un trakulīgi. Viņi ir ieradušies metropolē katrs no savas konservatīvās Anglijas malas spert pirmos patstāvīgos soļus. Līdzās lielās dzīves pamatu likšanai viņi beidzot atļaujas būt tie, kas ir. Londonas geju klubos vairs nav jāizliekas vai jākaunas homofobijas priekšā. Katrs no draugiem ir ļoti atšķirīgs, bet viņi savas kopienas izklaižu virpulī traucas cauri jaunībai, kamēr kaut kur tālā fonā sāk parādīties ziņas no ASV, kur izplatās nāvējoša homoseksuāļu slimība. Tomēr draugi par to tikai pasmīn, nosakot, ka ar amerikāņiem gan attiecībās nedrīkst ielaisties. Ar katru sēriju gadi aizrit, ikdienas rutīna nomaina ballītes, un neskaidrā sērga kļūst konkrēta. No pēkšņiem un savādiem plaušu karsoņiem sāk mirt pirmie paziņas, līdz arī spītīgākie no galvenajiem varoņiem saprot, ka AIDS nav tikai sazvērestības teorija.
«Tas ir grēks» vēsta par romantiskiem jauniešiem, kuri nonāk milzīgas kataklizmas priekšā, ar kuru viņiem nav ne spēka, ne zināšanu cīnīties. Tā varētu izklausīties arī kāds zinātniskās fantastikas seriāla sižets, taču tā nav fantastika, bet daudz dokumentālu gadījumu iedvesmots stāsts, paaudzes portrets, kas lielā mērā jau izgaismojas seriāla nosaukumā «Tas ir grēks». Ja sākumā konservatīvā pasaule ar tādu attieksmi vēršas pret galveno varoņu seksuālo orientāciju, tad seriāla otrajā daļā par grēku kļūst tieši homofobiskā ignorance pret slimību, kas masveidīgi nogalina citu pēc cita.
Astoņdesmito kaleidoskopā
Seriāla sižeta pārstāsts var izklausīties pārāk vispārīgs. Diemžēl tāds arī ir galvenais «Tas ir grēks» trūkums, jo daudzsēriju filma tik ļoti traucas izstāstīt lielo un sāpīgo vēstījumu par HIV/AIDS iznīcinošo epidēmiju pasaulē, ka bieži atstāj novārtā skatītāju tuvāku iepazīstināšanu ar galvenajiem varoņiem. Protams, mēs apjaušam viņu personības, no kurām daudzi dārgi samaksās par neinformētību, neticību vai pārlieku liderīgu dzīvesveidu. Īsts virpulis visvairāk ir šī miniseriāla pirmajās sērijās. Tās aizzib garām kā raibu bilžu kaleidoskops, no kura apjaušam, ka notikumu dalībnieki noteikti bauda jautru laiku, bet skatītājs tajā īsti neiedzīvojas. Gluži kā kāds mums gar degunu nozibinātu tūrisma bukletu ar krāsainiem attēliem, kurus nekad nebūs iespējas aplūkot dzīvē. No tā cieš seriāla daudz dramatiskākā otrā daļa, jo šajā ballīšu un krāsu karuselī neesam paspējuši gana sadraudzēties ar mūsu varoņiem, lai no visas sirds justu tiem līdz. Protams, traģēdijas ir neapšaubāmas, bet daži no viņiem tā arī paliek mazliet sveši, gluži kā sirdi plosošu notikumu varoņi kādā avīžu rakstā. Mūsdienu seriāli pieprasa ātru ritmu, lai lielajā daudzsēriju filmu klāstā spētu pievilināt skatītāju, bet šoreiz pietrūkst laika, lai iepazītu tos, ar kuriem būs jādodas četru stundu ilgajā piedzīvojumā.
Iespējams, pie vainas var būt arī tas, ka, stāstot par kādu sabiedrības grupu, autoriem nav izdevies panākt sava veida vispārinājumu. Ar to domājot burvīgo sajūtu, ko mēdz sniegt ekrāns, ka, lai kāds ir galvenais varonis, mēs viņam jūtam līdz neatkarīgi no mūsu pašu rases, orientācijas, pieredzes vai politiskajām pārliecībām. Lasot atsauksmes par seriālu, nepamet sajūta, ka «Tas ir grēks» vieniem būs labāk saprotams nekā citiem.
Briti kārtējo reizi ir ķērušies klāt tam, ko viņi prot vislabāk, proti, miniseriālu veidošanai. «Tas ir grēks» piecas sērijas ilgst nepilnas četras stundas. Zināmā mērā tā varētu būt ļoti gara filma. Tādā formātā gan tā noteikti nebūtu labojusi skatītāju skaita rekordus. Tāds neliels šodienas fenomens. Mēs neesam gatavi skatīties filmu, kas ir trīs vai četras stundas, jo tā šķiet par garu, bet piecu sēriju seriālu tieši tādā pat metrāžā izraujam vienā vakarā, piebilstot, ka varētu būt bijusi vēl kāda sērija. Tieši šādu fenomenu novēroja Britu salu videoplatformas saimnieki "Channel Four". «Tas ir grēks» kļuva par viņu videoplatformas visvairāk vienā piegājienā (tas, ko angliski dēvē par binge-watch) noskatīto seriālu.
Veltījums zudušajai paaudzei
Savu pamatuzdevumu «Tas ir grēks» pilda izcili. Ar atšķirīgu, pretrunīgu un kolorītu raksturu palīdzību tas pēta pasauli aptverošās sērgas ienākšanu. Tā ir gluži kā vienas paaudzes un sabiedrības grupas traģēdijas hronika. Brīžiem gan tieši stāsts vairāk cenšas izstāstīt epidēmijas hroniku, nevis iedziļināties varoņu traģēdijās. Jaunais britu miniseriāls nebūt nav ne spēcīgākais cilvēku stāsts par HIV/AIDS postu, nedz arī spilgtākais darbs par viendzimuma attiecībām. Pārāk bieži «Tas ir grēks» novirzās no cilvēcisko emociju takas, lai pievērstos informatīviem aspektiem vai nelielai moralizēšanai.
Tomēr, no otras puses, šo četru stundu garumā uzmanīgi izsekojam HIV/AIDS epidēmijas pieredzei, kad sabiedrība par slimību negribēja dzirdēt, bet no tās mirušos glabāja metāla zārkos, baidoties no viņu lipīguma, līdz tam, kad cīņā pret to iesaistās pasaule. Tik detalizētu 80. izziņu krāšņa jauniešu stāsta formā grūti atminēties, jo seriāla žanrs ļauj niansēti pievērsties dažādiem aspektiem, kas nebūtu iespējams klasiskas kinofilmas garumā. Arī pēc šī seriāla noskatīšanās nagi niez iet interneta dzīlēs un pameklēt, kā 80. gados notikumi ritējuši – līdzīgi, kā tas pirms pāris gadiem bija pēc seriāla «Černobiļa» noskatīšanas. Diemžēl arī šajā gadījumā jānonāk pie atklāsmes, ka seriāla autori samelojuši nav, tikai darījuši mūs mazliet gudrākus un, cerams, savstarpēji izprotošākus. Pat ja kādu kino gardēdi neapmierinās seriālā dažbrīd jaušamais haotiskums, šī daudzsēriju filma nepārprotami spēj nodot savu vēstījumu par paaudzi, kurā daudziem par jaunības baudām nācās maksāt dzīvības cenu. Un ne jau tamdēļ, ka tas būtu bijis grēks.
