Šefpavārs Lauris Aleksejevs turpina sildīt ekonomiku, bet plāno... atgriezties mūzikā

Laurim Aleksejevam aizvadītais gads patiešām bija pārbaudījumu un izaicinājumu pilns. Vispirms viņš zaudēja sava restorāna "36. līnija" mājvietu Lielupē, jo kāds vietējais iedzīvotājs vērsās tiesā, uzskatot, ka restorāns dabas parka pludmalē izveidots nelikumīgi. Kamēr notika tiesvedība, restorāns darbību apturēja un Lauris meklēja tam jaunu mājvietu, bet… Latviju skāra koronavīruss ar visām no tā izrietošām sekām ēdināšanas biznesam. Tā nu Lauris atzīst, ka dalība šovā "Balss maskā" viņam bija kā atspirdzinošs gaisa malks visā šajā sarežģītajā laikā.

Turpina sildīt ekonomiku

“Man krīze iestājās pusgadu agrāk nekā citiem. Tā ka uz kovida parādīšanos es jau biju uztrenēts. Iepriekšējās nepatikšanas mani jau bija sagatavojušas, jo, ja izliek no mājas, tas ir ļoti nepatīkami, bet kovids mūs visus nolika pie vietas un radīja visiem vienādus darbības apstākļus,” teic Lauris, piebilstot: “Es nenokaru degunu, jāspēj adaptēties apstākļiem, kādi tie ir. Jāievēro spēles noteikumi, un katrs cenšas izdzīvot, kā viņš var un māk.”

Lauris izdzīvo, turpinot strādāt savā restorānā, kuram atrasta jauna mājvieta jūras krastā Dubultos. Viņš uz restorāna terases rūpē siltu maltīti pastaigu cienītājiem, kā arī nodarbojas ar izbraukuma tirdzniecību – busiņu ar "36. līnijas" logo bieži var sastapt populāru tirdzniecības centru stāvvietās. “Lai cik auksts būtu, strādājot laukā, arī brīvdienās tomēr nāk cilvēki, un mēs kaut kā elpojam. Nenoliegšu, ir arī valsts pabalsts, jo mūsu sociālās iemaksas bija ļoti labas. Mēs būtībā varētu arī nestrādāt, kā to izvēlējās vairāki no maniem amata brāļiem. Vienkārši nestrādā, tikmēr nauda ienāk kontā, var nomaksāt īri, parādus, personālam nav jāmaksā, jo dīkstāve... Bet mēs izvēlējāmies citu ceļu. Daļu personāla mēs nevaram nodarbināt, tiem tiek maksāts šis dīkstāves pabalsts, daļai personāla 160 darba stundu vietā varam nodrošināt 100 stundas, bet brālīgi, lai visiem tiek. Pārējo piemaksā valsts. Uzskatu, ka mūsu darba formāts ekonomikai ir daudz stimulējošāks, jo mēs tomēr pērkam preci, mēs dedzinām vairāk elektrības nekā tad, ja būtu slēgti. Nauda ir apritē, un no valsts saņemtais pabalsts tiek ieguldīts atpakaļ ekonomikā,” paskaidro restorāna saimnieks, piebilstot, ka, šādi strādājot, neiesūno darbinieku profesionalitāte un meistarība.

Sapņo atgriezties vecajā vietā

Lauris jau pieradis pie jaunās ēkas, kurā darbojies visu šo gadu. “Šai ēkai nav nekādas vainas. Tā ir stabila un nenojaucama, arī vētras laikā nenoskalojama, par ko pārliecinājāmies aizvadītā rudens postošajā vētrā. Labi, ka viss tā sakrita, ka esam nonākuši šeit. Taču šeit ir Dubulti, pilsētas vēsturiskais centrs, bet mēs bijām pieraduši pie nomaļākas vietas. Šeit cilvēku masas ir daudz lielākas, un man par pārsteigumu, lai arī esmu jūrmalnieks un dzimis Bulduros, šeit ir cita tipa atpūtnieki! Piemēram, viesi no tuvākajām kaimiņvalstīm, kas vasarā jau deviņos no rīta bija sabūvējuši teltis pludmalē pie jūras, priekšā restorānam izvietojuši savus minigrilus... Ko tādu iepriekš nebiju piedzīvojis! Bet nekas, arī pateicoties viņiem, mums darbības ziņā bija laba vasara, uzrādījām labus rezultātus, līdz ar to novembrī varējām lūgt un saņemt valsts atbalstu,” teic Aleksejevs.

Viņā joprojām mīt cerība ar savu restorānu atgriezties tā sākotnējā vietā. “Un tā arī būs, jo valstī ir pamainījušies noteikumi, Ministru kabineta noteikumos veikti labojumi, un tagad atļauts restorānam atrasties uz asfalta, tur, kur tas bija agrāk – 36. līnijas stāvlaukumā. Bet es nesteidzos, paskatīsimies, kā būs ar visu šo kovida krīzi. Visi šobrīd ir vienādā situācijā – visi ir atmesti atpakaļ,” saka populārais šefpavārs un, vaicāts, cik ilgi ir gatavs šādi strādāt, pasmaida: “Vismaz gadu, es esmu reālistiskais pesimists. Es ar smaidu pieņemu dzīves situāciju, jo ne no viena tas nav atkarīgs. Mūsu biznesā noteicošais ir cilvēku pārvietošanās, ceļošana, un šajā jomā grūti ir ko paredzēt.”

Slēpa pat no bērniem

Nupat Lauris Aleksejevs pārsteidza TV skatītājus un šova "Balss maskā" žūriju, atklājot, ka ir vīrs ar lielisku balsi. Lai arī viņa Ciklops šovu atstāja teju pašā šova sākumā, Lauris saņēma ļoti daudz uzslavu un komplimentu.

Izrādās, ka viņu aicināja piedalīties jau "Balss maskā" pirmajā sezonā, bet, tā kā filmēšanas iekrita vasarā, kad Laurim bija daudz darba restorānā, viņš saprata – laika trūkuma dēļ nevarēs kvalitatīvi sagatavoties priekšnesumiem. Taču otrajā sezonā piedalījās ar lielāko prieku.

“Nē, nepavisam nebija grūti! Man tas bija vienā elpas vilcienā. Masku uzvilkt arī nebija grūti, piecu minūšu laikā varēju saģērbties. Ne tā, kā citiem. Vienīgais – maskā esot, neko nevarēju redzēt. Ciklopam bija viena acs, es biju ļoti ierobežots savās kustībās. Bet, ja man būtu bijusi iespēja izvēlēties masku, es labprāt būtu bijis Pulkstenis. Jo Alisē brīnumzemē ir Tiktaks – man patīk tas personāžs. Tāpēc, ka mans darbs ir pulkstenis, svari un termometrs – proti, cik ilgi, cik daudz un cik grādos gatavot,” paskaidro šefpavārs.

Viņš atzīst, ka ar lielāko prieku meties iekšā šajā šovā. “Tas bija kā svaigs gaiss visā šajā kovida jezgā. Beidzot ir kāds TV projekts, kas nav dzeltens. Man ļoti patika, bija interesanti, komanda bija ļoti augsta līmeņa profesionāļi. Man patika darba un ierakstu process. Bija jāieraksta četras dziesmas divās dienās. Pirmajā dienā mēs ierakstījām trīs dziesmas ātrāk nekā divās stundās. Un, lai cik dīvaini būtu, manis izpildīto Elvisa Preslija dziesmu ierakstīja ar pirmo piegājienu. Otrā dziesma, ko es ļoti vēlējos šovā nodziedāt, bija Billija Džoela "Rivers of Dreams", kas ir ļoti sarežģīta vokāla dziesma, bet ļoti skaista. Žēl, ka netiku tālāk par pirmo kārtu, jo man vēl bija, ko teikt. Man šova vajadzībām bija jau ierakstītas vairākas dziesmas, ko tagad esmu nosolījies saveidot, samiksēt un tad dāvināt vai nu draugiem, vai kā…”

Vai tas nozīmē, ka drīzumā būs Aleksejeva debijas albums? “Mini albums. Bet tas nebūs pārdošanā. Ja kāds grib mani atbalstīt albuma tapšanā, lai labāk atbalsta kādu sabiedrisko organizāciju. Piemēram, dzīvnieku patversmi,” atbild šefpavārs, atzīstot, ka viņa dalība šovā daudziem bija liels pārsteigums: “Tikai sens draugs Ansis Ancovs rakstīja, ka Ciklops esmu es! Viņš pirmais mani atminēja, pat bērni nezināja, ka es piedalos. Tikai sievai pateicu, kur dodos, kāpēc neesmu mājās.”

Būs muzicējošais šefpavārs?

Lai gan nav noslēpums, ka Lauris Aleksejevs ir ar muzikālu izglītību, daudziem tomēr bija pārsteigums, ka viņš tik labi dzied. Bet tas nav nekāds brīnums, jo Lauris ir mācījies Emīla Dārziņa mūzikas skolā kordiriģēšanu, prot spēlēt ģitāru un klavieres.

“Es mācījos par kordiriģentu Dārziņos, dziedāju zēnu korī un tad nenoliku solfedžo eksāmenu. Nezinu, kāpēc… Vai nu slinkums, vai kā? Laikam auss bija šķība vai nebiju koncentrējies, bet viss notiek, kā jānotiek, un nekad neesmu nožēlojis to, kā dzīve man ir izvērtusies,” spriež Lauris.

Viņš joprojām labprāt uzspēlē ģitāru, turklāt pēdējā laikā tas sanāk diezgan bieži. “Dēls uzsācis studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā skaņu režisoros, viņam ir daudz mājasdarbu jāveic, tāpēc viņš uz mani trenējas. Esmu viņa “manekens” – viņš mācās skaņu režiju, kamēr es spēlēju. Bet dažreiz sanāk arī tā, ka es pats ierosinu spēlēt ģitāru, jo man rodas domas, ko vajadzētu īstenot mūzikas lauciņā un kas varētu būt kā pamatmateriāls turpmākajai manas muzikālās darbības attīstīšanai,” atzīstas Aleksejevs, sakot, ka viņa plānos ir radīt kādu muzikālu sacerējumu: “Tas būtu no dažādām lietām, jo man patīk ļoti daudzi un dažādi muzikāli stili.”

Vai tas nozīmē, ka dziedošam policistam un dziedošam ugunsdzēsējam tagad pievienosies arī dziedošs pavārs? “Jāskatās! Bet šobrīd kulinārija manā dzīvē dominē. Mūzika mani nav pametusi, daudzi saka, ka man vajadzētu pašam uzstāties savā restorānā, bet, manuprāt, mani vērtē pēc sāls daudzuma ēdienā vai salātu kraukšķīguma. Kas būs, ka vēl sāks vērtēt pēc pareizi nospēlētas un nodziedātas nots,” nosmejas Lauris Aleksejevs.

Kāpēc Laura ceptās picas nav apaļas?

Vai šajā tik dīvainajā laikā Aleksejevam ir padomā kāds jaunums kulinārijā? “Jautājums nav viennozīmīgs. Viens ir tas, ka bijis laiks izdomāt ko jaunu, bet otrs – ja šis ēdiens būs jāliek papīra kārbā, tas nebūs tas, ko esam gribējuši pasniegt. Piemēram, picu sākām cept, joka pēc izdomājot to nevis apaļu, bet garenu. Kāpēc? Man mājās pagalmā noputējusi stāvēja picas krāsns, ko izmantoju tikai retu reizi. Novembrī to atvedu uz restorānu. Tā ir parasta mājas picas krāsns, kurā, ja ceptu apaļas picas, var ielikt divas, bet, tā kā mēs taisām garenas, vienā piegājienā var izcept trīs. Pica šobrīd ir ieguvusi popularitāti, un visticamāk, to cepsim arī vasarā.”

Citas interesantākās ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" svētku dubultnumurā!