"Smejos, ka memuāri jāraksta,"- straujā un vētrainā TV granddāma Maija Amoliņa aiziet no televīzijas

Neraugoties uz rudenī izslimotu Covid-19, arvien sarežģītāku tehnoloģiju ienākšanu darba ikdienā, Maija arī pēc 80 spēja turēt savu profesionālo «latiņu» un ar degsmi būt klātesoša mūzikas norisēs ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Lūkojiet, ko Maija nupat stāstījusi intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi"!

Atvadīšanās no televīzijas bija ilgi briedis lēmums?

Kur tas laiks, kā Valdis Rūmnieks (ja nemaldos) «Rīgas Viļņos» mani bija smuki nosaucis par «TV granddāmu». Nāk jaunas paaudzes, jauni žurnālisti, bail kādam sākt krist uz nerviem. (Pasmaida.) Kolēģiem, arī jaunajiem, gan varu teikt tikai paldies, jo esmu izjutusi ļoti labvēlīgu un palīdzīgu attieksmi. Pēc jaunā gada deva man līgumu, lai parakstu vēl uz pusgadu, bet, tā kā domu par atvadīšanos jau senāk biju izteikusi, negribēju no tās atkāpties. Nenožēloju. Lai gan izjūtas, kad pēdējo sižetu filmēju Lielajā Ģildē, kur vienmēr esmu jutusies kā mājās, bija savādas. Kad jau nu atkal varēs, protams, turpināšu iet uz koncertiem, kas man ir neatņemama dzīves daļa. Bet nu jau kā klausītāja.

Tiekamies Zaķusalā, tā teikt – dzīvajā sarunā. Ja rakstošie žurnālisti jau pieraduši pie lielākoties intervijām pa telefonu vai videozvanā, tad televīzijas žurnālistiem tomēr klātbūtne ir daudz būtiskāka. Tā – klātbūtnes neesamība – jūs ir nogurdinājusi?

Jā, kā sakāt, mēs tomēr bez klātbūtnes nevaram, centāmies intervijas ierakstīt acuskata tuvumā. Es tik traki to neizjutu, jo visu laiku tāpat braucu ar vilcienu no Ogres, ar sabiedrisko transportu uz Zaķusalu. Jā, ar šo visu arī nācās izslimot kovidu, ko dabūju ļoti labā kompānijā – Latvijas Radio kora jubilejā… Neesmu laikam pietiekami apzinīga.

Cēsu koncertzālē rudenī… Kāda jums bija slimības gaita?

Man bija vidēji smagi, teiksim tā. Ļoti augsta temperatūra, kā sausa degšana, smaga pašsajūta, vēl ilgi nebija spēka. Līdz slimnīcai, paldies Dievam, nenonācu.

Kur jūs ņemat to jaudu, lai turētos pie sava «kaluma» darba principiem?

Daudzus gadus dziedot korī «Ave Sol» un strādājot uz pilnu slodzi televīzijā, man nebija nekādu atlaižu. Ja biji slims, Kokars bija ļoti dusmīgs, pārmetot, ka pie vainas ir nepareizs dzīvesveids. Viņam tevi vajadzēja veselu. Tā bija nežēlīga, bet skaista un iedvesmojoša skola, tāpēc arī pati, kad paralēli tam visam vēl Ogrē vadīju kori, nevarēju saprast, kā var nenākt uz mēģinājumu, piemēram, dzimšanas dienas dēļ. Man vienmēr licies neiespējami kaut ko darīt ne lietas, bet tikai savā labā. Iespējams, ja dzīvē neesi pārāk lutināts, tu tam nepievērs uzmanību, bet vienkārši skrien un dari. Ja tev ir raidījums, kam jāiet gaisā, tad tas ir jāpabeidz, neraugoties, ka tev ir temperatūra. Domāju, ka mūzika ir tā, kas caur milzu iedvesmu man devusi arī spēku. Esmu koru kustībā bijusi visu mūžu. Neko nevar aizstāt ar dzīvās muzicēšanas brīdi, kad pats diriģē un cilvēki atbild. Ai – kā tik nav gājis! Skatēs taču žūrijā visi bija augstākās klases diriģenti, kas caur televīziju pašai pazīstami, un man bija kauns, ja ar savu kori nebūšu līmenī. Kokars kādreiz teica: – Maija, neraidi uz pārējiem savus briesmīgos fluīdus! Nevarēju nekad mierā nosēdēt. Esmu strauja un vētraina. Bet mums bija ļoti labas attiecības. Gido izteicās – tu būtu brīnišķīga meitene, bet tas raksturs tik šausmīgs –, viņam nepatika, ja sieviete komandē. (Smejas.)

Un veselīgs dzīvesveids?

Jaunībā gāju uz peldēšanas treniņiem, uz sporta vingrošanu, slodze dārzā, darbā. Gavēnī gaļu neēdam. Bet kafiju gan esmu dzērusi ārprātīgi daudz, no kā čūlu dabūju. Brazīlijā auksti sviedri lija, kādas sāpēs izjutu, bet bija ar «Ave Sol» jābrauc koncerttūrē. Universitātes aulā kora jubilejas koncertā starpbrīdī izsauca ātros, pret sāpēm sašpricēja, un dziedāju tālāk. Nebija variantu.  Taču tā degsme, ar kādu gājām, tik daudz deva – skatu uz pasauli aiz dzelzs priekškara. Mēs pierādījām, ka esam labāki par tiem bagātajiem «kapitālistiem». Mēs bijām tik gatavi, tik daudz mēģinājuši, ka nevarējām neuzvarēt, tas nepiestāvētu «PSRS cilvēkam». No mums pirmo reizi daudzi uzzināja, ka Latvija nav Krievija.

Jūsu radošā dzīve jau no pirmajiem soļiem virzījusies uz to mērķi, par kādu runāja Jāzeps Vītols un ko pieminējāt arī savā runā, 2017. gadā saņemot Cicerona balvu – lai pienāktu tie laiki, kad Latvijas balss kā līdzvērtīga skanētu pasaules mūzikas kopkorī. Sākāt «Ave sol» kā koriste, turpinājāt kā Ogres kora diriģente un žurnāliste, līdzot šim skanējumam atbalsoties televīzijas skatītāju sirdīs un palikt Latvijas kultūras vēstures arhīvā. Cik liela nozīme bijusi mērķtiecībai šajā ceļā? Domāju: vai un kurā brīdī to – liecības par Latvijas dižgariem – sākāt apzināt par savu mērķi?

Televīzijas Mūzikas redakcijā pieņēma tikai ar augstāko muzikālo izglītību, jo, lai pārraidītu un filmētu koncertu, piemēram, ir jāprot lasīt partitūra. Man kā diriģentei šis mūzikas ceļš bija apzināts. Mūziķu portretēšana… Tā kaut kā aizgāja tajā darba procesā – taisot sižetus, esot «Ave Sol» ierindā, zinot māksliniekus, saņemot gandarījumu par savu darbu gan no māksliniekiem, gan skatītājiem. Sveši cilvēki man nākuši klāt uz ielas, vilcienā un teikuši paldies par mūziķu portretraidījumiem. Īpaši par Marisu Jansonu, kas ir mana lielākā mīlestība un iedvesmojošākā personība mūzikā.

Kā sākās jūsu sadarbība ar Marisu Jansonu?

Kad izveidoju piemiņas raidījumu par viņa tēvu, Mariss piezvanīja un pateicās. Pārsteidza, ka viņš savā aizņemtībā spēj būt tik uzmanīgs. Patiesībā savus portretraidījumus ēterā gaidīju ar šausmām, jo var taču gadīties, ka nepatīk, bet cilvēki ir labi pazīstami. Reiz, kad zvanīja Arturs Maskats, es no bailēm pat necēlu klausuli. Tikai tad, kad atsūtīja īsziņu, ka paticis un paldies, atzvanīju. Tas ir liels pārdzīvojums. (Smejas.) Kādreizējais kolēģis Ģirts Nagainis, lai viņam vieglas smiltis, teica – tu zini, Maija, tas ir bīstami, jo, dzīvojot citu dzīves un esot ar tām pārņemta, vari pazaudēt sevi. Zināma taisnība tajā ir…

Kas, jūsuprāt, ir kopīgs mūzikas dižgariem?

Viņi zina, ko nozīmē strādāt un kas ir laiks, tāpēc ciena arī otra cilvēka laiku. Lieli, atbildīgi mākslinieki nekad nekavē. Piemēram, Raimonds Pauls vienmēr ir, ja sarunāts. Gidons Krēmers, Gija Kančeli – tāpat. Čellists Jo Jo Ma, kas uzstājās ar Marisu kopā Pitsburgā, kur filmējām, vaicāts, kas ir slavenu mākslinieku galvenās īpašības, teica – pazemība un pieticība, jo apzinies, ka tev ir vairāk dots. Saprotiet? Tāpēc patiesi lieli talanti vienmēr ir laipni.

Par Marisu Jansonu runājot… Atceros jūsu reportāžu pirms diviem gadiem no Sanktpēterburgas, kur bijāt devusies pavadīt mākslinieku pēdējā gaitā. Apbrīnas vērta spēja.

Tikko saņēmu sēru vēsti par Marisu, sapratu, ka tur būšu un to izdarīšu. Paņēmu līdzi arhīvus, lai bagātinātu reportāžu, turpat uz vietas viesnīcas istabā montējām, sūtījām uz Latviju, lai tajā pašā vakarā ietu gaisā. Satraukums bija liels. «Panorāmas» cilvēkiem tā ir ikdiena, bet man bieži nebija nācies veidot un montēt reportāžu uz vietas. Pieļauju, ka man tā adrenalīna, arī ikdienas kultūras sižetus montējot, mazliet varētu pietrūkt.

Kā tiekat galā ar menedžmenta «birokrātiju», kas mūsdienās prasa milzu pūliņus, lai tiktu līdz ārzemju zvaigznēm?

Es mēdzu pārkāpt noteikumus… Braucu uz Zalcburgas festivālu, kurā dziedāja Maija Kovaļevska, taisīt raidījumu, un tur diriģēja slavenais Valērijs Gergijevs. Sūtījām pieteikumus, ka gribētu intervēt arī Gergijevu, bet nekādas atbildes nebija. Visu laiku mūs atbīdīja. Taču, esot uz vietas, ieraudzīju, ka beidzies mēģinājums un Gergijevs stāv pie savas pults bedrē, es vienkārši piegāju un nointervēju. Un tā bijis ļoti bieži. Tā ir žurnālista nekaunība varbūt? Bet tādai ir jābūt. Kā mēs uz Pitsburgu pie Marisa Jansona braucām... Zināju, ka Pitsburgas «Penguins» vārtsargs ir mūsu Pēteris Skudra. Man teica, ka intervijas viņš nevienam nesniedz, bet es viņu sazvanīju, un Pēteris piekrita. No koncertzāles skrējām uz ledus halli, kur, treniņam beidzoties, uzgāju uz ledus viņu intervēt. Mūsu sporta redakcija bija šokā, kad ieraudzīja Amoliņu Pitsburgas «pingvīnu» laukumā. (Smejas.)

Esat dzimusi Liepājā. Tā arvien ir jūsu sirdī?

Jā, man tur radi dzīvo – Uldis Sesks ir mans māsasdēls. Dzīvoju līdzi viņa dēla Mārtiņa autobraucēja gaitām. Tāds smuks puisis!

Runājot par spēku, teicāt, ka tā vairāk ir tam, kas dzīvē nav lutināti. Jums nebija laimīga bērnība?

Es biju laimīga, man bija gan tētis, gan mamma, piedalījos visos pulciņos, lasīšanas konkursos, izrādēs, visu ko darīju. Liepājas mūzikas skolu atceros ar sirsnību. Tēvs bija mūzikā amatieris, spēlēja vairākus instrumentus – mājās vēl viņa kornete un bajāns stāv, viņš bija muzikālāks par mani. Bet tētis agri nomira. Un mamma viena mūs trīs māsas audzināja. Arī mamma bija liela dziedātāja – kad ravēja, visa Skrunda skanēja. Mamma ļoti daudz man palīdzēja, vēlāk dēlu audzinot, kamēr ar «Ave Sol» braukāju.

Dēls ir pārmetis mammas prombūtni mākslā?

Nē, nekad. Andris dažkārt ir braucis man līdzi uz mūzikas festivāliem, pat līdzējis filmēt un kādu sižetu sagatavot, jo, neraugoties, ka ir ķīmijas doktors, daudz zina un interesējas par mūziku. Atceros, kā ar gadījuma mašīnām no Rīgas skrēju uz Skrundu kaut vai uz pāris stundām, jo nevarēju izciest bez bērna. Dzīve bijusi vētraina un skaista. Man vajadzējis vienmēr skriet, iet, ar lidmašīnām un laivām braukt. Kad «Ave Sol» laikā nevarēju no Ogres paspēt uz mēģinājumu, skrēju uz šoseju, no kurienes ātri nokļuvu Rīgā. Kāds kolhoza priekšsēdētājs pat uz vairākām stundām aizdeva savu šoferi, lai visur varu izbraukāt, kur vajag. (Smejas.)

Kā jūtaties, kad vairs nav jādzīvo sižetu plānošanā, sasniegšanā un montēšanā? Varēsit vairāk laika veltīt savas vasarnīcas puķu dārzam, par ko priecājas visi, kas to redzējuši.

Pārdzīvoju, ka tik nav izsalis viss. Katra nolūzusī vai nosalusī puķīte man ir personiskā traģēdija.

Mazliet jau vēl rosos televīzijā pie arhīviem, palīdzu kolēģiem. Mantas šķiroju, daļu jau aizvedu. Varu būt laimīga, ka mans laiks šinī mājā ir bijis ārkārtīgi skaists un piepildīts. Nu varu apkopot domas par dzīvi un radošo procesu. Smejos, ka jāraksta memuāri – būtu daudz, ko man, romantiskai utopistei, pastāstīt.

MAIJA AMOLIŅA

• Dzimusi 1939. gada 5. jūnijā Liepājā.
• Beigusi J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā diriģēšanas specialitāti.
• Darba gaitas Valsts TV un Radioraidījumu komitejā uzsāka 1963. gadā.
• Bijusi Ogres rajona kultūras nama jauktā kora «Grīva» diriģente.
• Balvas: 2017. gadā – Cicerona balva par kvalitatīvu sniegumu mūzikas žurnālistikā, 2000. gadā – «Lielais Kristaps» par scenāriju filmai «Mariss Jansons».
• 2011. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis par nesavtīgu ieguldījumu Latvijas kultūras un mākslas popularizēšanā.