"Nosvinēju tā, kā drīkst. Un drīkst - nekā..." - Valters Krauze atzīmējis savus 50

Ar ko raidījums «Es mīlu tevi, Latvija!» būs citādāks, nekā ierasts?

Pirmais jaunums ir tāds, ka spēli rādīs sestdienās. Formāts nosacīti ir tas pats, tikai bez skatītājiem, un visi vadītāji un viesi ir maskās. Stundu pirms raidījuma ieraksta visi – gan vadītāji, gan viesi – veica kovida testus.

Siekalu testus vai «īstos» – ar parauga ņemšanu no deguna?

Riktīgos! Māsiņa sēdēja atsevišķā telpā, drošības apstākļi bija maksimāli atbilstoši šim laikam. Atbilde bija zināma 10 minūšu laikā.

Un tā – piecas dienas pēc kārtas?!

Jā, piecas dienas – katru dienu, atnākot uz šovu. Jāsaka paldies māsiņai, viņai bija viegla roka, kā saka «medicīnas» valodā. Bet nu nebija tā, ka trūktu elpas, kristu gar zemi un liktos, ka smadzenēs caurums… Lai gan smadzenēs jau tāpat ir «caurums» gadu un visa pārējā dēļ... (Pasmaida.) Katrā ziņā – tā analīze nebija nekas neizturams.

«Bez skatītājiem» nozīmē – bez čalām, priekšā pačukstēšanas un jautrības?

Protams, ir jau forši, ka kāds reaģē uz tevis sacīto ar jebkādu reakciju, tas ir tā, dzīvi. Par «priekšā pačukstēšanu»… Šoreiz mums bija viena cita iespēja – katra komanda varēja vienu reizi piezvanīt kādam no tā saucamajiem raidījuma ekspertiem (faniem), kas bija pirms tam piedalījušies atlases spēlē, un mēs šo iespēju arī izmantojām.

Kā pats uzņēmi ziņu, ka šovam būs jauna sezona? Ar tādu kā izlaušanās sajūtu?

Protams. Mājās mēs visi esam nosēdējušies. Šis beidzamais gads… Nu ne man kādam stāstīt, kāds tas ir bijis, īpaši šajā sfērā, kur koncertzālēs – nekā, estrādēs – nekā, pilsētas svētki – nekādi, privātās ballītes – nekādas…

Janas, Artūra un citu sen neredzētu kolēģu satikšana droši vien bija ļoti īpaša.

Mēs esam daudz komunicējuši arī visu šo laiku. Man ir paveicies, ka darbabiedri ir arī dzīvē mani draugi. Tāpēc nebija tā, ka Janu nebūtu gadu dzirdējis. Mums ir kopējais čats telefonā, kurā ik pa brīdim cits citu uzmundrinām.

Ko tev pašam nozīmē šis raidījums?

Seši gadi un septītā sezona… Patika, kā vienā no raidījumiem Artūrs pateica ļoti smuku frāzi: mūsu skatītājiem – un esam lutināti ar labiem reitingiem – ir iespēja redzēt, kā mēs novecojam. Jo seši gadi vienam televīzijas projektam mūsdienās ir ļoti daudz.

Domāju, ka teiksi – tagad aizvērtām acīm zini, kur katra pilsēta Latvijas kontūrkartē atrodas.

Vienīgais žēlums, ka lielāko daļu varu aizmirst jau pēc pāris stundām. Bet ir arī tādi jautājumi, par kuriem man pēc tam ir liels mulsums un pat tāda kā neērtības izjūta – ka nezināju to vai šito. Jo ir lietas, ko var nezināt, bet ir, kas man tomēr pie savas dzīves pieredzes un gadiem būtu jāzina. Taču mans uzdevums ir «necepties» un nevienu nekaunināt, jo mums nav viss jāzina, ko pirms spēles uzsveru arī saviem viesiem.

Izrādās, ka arī tevi, kas tik ilgus gadus ir šovbiznesā, pēc raidījuma piemeklē kreņķis par nezināšanu?

Protams. Esmu taču dzīvs cilvēks. Un tajā azartā jau ir tas interesantums. Citādi manā vietā varētu nolikt absolūtu teicamnieku ar zelta medaļu, bet vai tad sanāktu šovs? Vienmēr iedrošinu savus komandas biedrus, ka varam atļauties daudz ko nezināt, un, ja arī jāzaudē, tad pakāst ar prieku. Esam sprigani un uzdāvinām prieku citiem, cik nu tas iespējams. Manuprāt, nav lielāka foršuma, kā pasmaidīt par sevi un dzīvi.

Mana meita pirms sarunas atgādināja, ka tev tikko 50 palika. Prasu: – Kā tu zini? – Tak pilns instagrams tikko bija! Redz, visi ievērojuši, pat jaunieši. Kā nosvinēji? Instagramā?

Neesmu ne instagramā, ne feisbukā, tur draugi mani salikuši. Neesmu sociālo vietņu lietotājs. Nosvinēju tā, kā drīkst. Un drīkst – nekā. Kad drīkstēs, tad svinēs. Šoreiz klusi.

Sajūta tak tāpat bija īpaša? Visu dienu zvanīja, rakstīja, kurjers varbūt kaut ko atveda?

Jā, jā, kaut kas jāpārvērtē, jāsaprot, tas ir skaidrs. Turklāt tas notika tieši tādā gadā, kurā neko nevar. Ja būtu lielā balle, kā esmu pieradis – ar saviem mīļajiem draugiem –, būtu pavisam citādāk. Bet ir tā, kā ir, ejam tālāk, gaidām, kad varēs. Bija viss tevis pieminētais, bet to atstāšu sveicēju ziņā.

Par to, ko saki par jauniešiem, varu pateikties «Es mīlu tevi, Latvija!». Pēc «Savādi gan», kas bija pirms 21 gada, ir uzaugusi vesela paaudze, un tie ir «Es mīlu tevi, Latvija!» skatītāji…

Dalība populāros projektos tev sanākusi nozīmīga arī aspektā, ka ļauj ar katru paaudzi pabūt uz viena viļņa.

Par to būšanu ar jauniešiem uz viena viļņa – viens mazs piemērs no vasaras. Braucot uz Latgali filmēt nelielu darbiņu, pa ceļam iepirkos Tīnūžu benzīntankā. Jauna kasierīte, ap 20, dod atlikumu, un redzu, ka tā kā saminstinās, it kā gribētu kaut ko vēl prasīt. – Nu, mīļo draudziņ, kas ir? – Vai varētu autogrāfu. – Protams, bet man nav nekāda rakstāmā. Viņa man iedod papīru un pildspalvu, prasu: – Kā tev vārdiņš? – Tak ne jau man, mammai… Nu re, kur ir! (Smejas.) Bet arī tas priecē. Jānovērtē, ka man tādi lieli pārtraukumi televīzijā nav bijuši.

Zinu, sāpīgs temats… Gaidot jubileju, biji plānojis ar stendapu apbraukāt Latviju.

Tas noteikti turpināsies! Par stendapu gan to nesauktu, bet par autorvakaru. Jo tie nav izdomāti stāsti, bet realitāte no bērnības līdz mūsdienām – par manām skolas gaitām, studiju gadiem, šībrīža dzīvi televīzijā. Kolīdz varēs kultūras namu pagalmos, lielākās, mazākās estrādēs, ar producentu Jāni Kļaviņu un pianistu Juri Kristonu turpināsim. Tā gan nebija domāta kā mana jubilejas tūre, jo bija paredzēta pirms gada, un septiņas izrādes arī paspēja notikt.

Domāju, ka uz tādu omulīgu satikšanos ar tevi cilvēki sanāktu arī virtuāli.

Nē, tas ir pavisam kas cits. Attālināti ir tas pats, kas sēdēt pie atvilktnes vai cepeškrāsns un trallināt, un ko tad cilvēks otrā pusē… Forši, ka zālē noreaģē kaut vai 100 cilvēki, tā ir mana vēlme – būt pretī tiem skatītājiem un to pusotru stundu cerēt, ka viņi pasmaidīs un beigās arī uzplaudēs.

Pats attālinātas iespējas neizmanto, lai izklaidētos?

Vairāk skatījos mājās filmas, izrādes, kā mēs visi. Tā, ka staigātu gar savu grāmatplauktu un vilktu laukā grāmatas… diemžēl ne. Neizmantoju laiku tam, par ko iepriekšējā (darbības) periodā domāju – ka būtu laiks, izdarītu to un šito. Dzīve rit savu ritumu. It kā tas laiks ir, bet arī manā paziņu lokā ir ļoti maz tādu, kas sakārtoja pagrabu, garāžu, šķūnīti, atvilktnes.

Kā emocionāli pastutē sevi?

Sagādāt kādam pārsteigumu un prieku ir ļauts un iespējams. Varbūt es to nevaru uzreiz 100 bērniem vienā koncertā, bet uzvilkt Ziemassvētku vecīša kostīmu un noiet kādam gar logu gan bija iespējams. Šajā laikā vieglāk būs tiem, kam stiprāki nervi, jo neviens jau nezinām, kā būs rītdien. Ja es parasti par sevi teicu, ka man katru dienu ir cits garastāvoklis, tad tagad man tas cits garastāvoklis ir jau pēc stundas.

Kā sevi piepildu emocionāli? Vasarā man pieklīda suns, un tagad man ir divi. Tā ka mājā prieka pietiek.

Tie nu tiešām ir priecīgi jaunumi, jau grasījos vaicāt, kā klājas sunītim, ko pirms pusotra gada paņēmi no patversmes! Kā ienāca otrs?

Vasarā atbraucu no kaut kāda darba, sēdēju ārā uz terases, kaut ko domāju, gaidīju, kad nāks miegs, līdz pagalmā jutu, ka Bella tā īpatnēji uzvedas. Tad caur pustumsiņu pamanīju, ka viņa nav viena. Un tā tas arī notika. Pabaroju vienudien, otru. Sētā bija caurums, pa kuru nāca un gāja, kad grib. Aiztaisīju sētu, izlīmēju pa Siguldu afišas, draugi salika sociālajos tīklos, lai neiznāk tā, ka svešu suni spundēju savā pagalmā. Tā kā neviens neatsaucās, te arī viņš palika. Pēc kāda mēneša sāka nākt iekšā mājā. Jauns puika, maksimums – kādi divi gadi, papīros kā bezšķirnes.

Abi atraduši kopēju valodu?

Viņi uzreiz viens otru atrada, ar manis pieņemšanu bija grūtāk. Raksturi dažādi. Melnītis –  man pietrūka kreativitātes, un par Melno es arī viņu nosaucu – ir priecīgs un pateicīgs, bet Bella ir tāda Grēta Garbo. Laikam par maz glaudīta, pamanīta – greizsirdīga. Lai gan viss tiek dalīts uz pusēm. Ja pats griežu siera šķēli, iedodu arī viņiem pa kripucim. Melnajam sejas izteiksme ir apmēram tāda: ka es mūžā kādreiz varētu kaut ko tādu pagaršot, cik es būtu laimīgs suns. Un Bella tajā brīdī uztaisa seju: hallo(!), manis te nav vispār, kas notiek pasaulē, kur ir suņu tiesības?! Bet mīļi ir abi divi. Var redzēt, ka Melnais ir sists sunītis. Ja paņemu slotu, viņš uzreiz ir stūrī, lai gan nekad neesmu nevienam uzšāvis. Stiprāku vārdu esmu pateicis par nepaklausīšanu, jo, izskrienot pa dubļiem, vajag uzreiz pa taisno skriet iekšā un dīvānā. Es ļauju, taču drusku ir ķepām jāapžūst. Bet cerams, ka tiksim galā arī ar to.

Vai mīlēt Latviju kļuvis citādāk? Nevaru nepajautāt, ņemot vērā daudzās negācijas interneta vidē par šo tematu.

Tas ir tāds neatbildams jautājums. Citādāk pilnīgi noteikti. Tie visi, ko mēs patlaban vēl vairāk lamājam, – mūsu priekšstāvji… Nu tad sūtiet viņiem savus risinājumus, to varu pateikt arī sev vai pajautāt, ko tad es darītu viņu vietā. Ja man būtu receptes, es ar tām dalītos, bet man to nav. Varam paskatīties šībrīža situāciju gan Eiropā, gan tuvējos kaimiņos. Tie, kas laida vieglāk, nu spiež atkal visu stingrāk. Tāpēc, ka nekas neuzlabojas. To es negribu teikt depresīvā negatīvismā, bet naivā optimismā. Tas, kas visiem spiež pa smadzenēm, ir tā neziņa. Ja kāds varētu pateikt – mēnesi, divus vai, okei, pusgadu tā vēl būs, un tad viss. Bet to taču patlaban neviens nevar. Un tas ir visšausmīgākais.

Suņiem forši, viņi nezina, ka kaut kas tāds ir…

Es tikko to teicu savam kaķim, skatoties, cik laiski viņš zviln pie radiatora. Ja mēs varētu no viņiem mācīties baudīt to mirkli šeit un tagad. Nevis novērsties no mirkļa tāpēc, ka nezini, kā būs rīt un pēc gada… Dzīvnieks nedomā par to, kas būs, bet spēj baudīt to, kas ir...

Dzīvniekiem ir viena laba īpašība – viņi nevar paskatīties albumā uz to, kādi viņi izskatījās pirms dažiem gadiem. Dzīvo šodien ar prieku, kas man kā cilvēkam būtu jāmācās. Man patīk ik pa brīdim gruzīties par to, ka biju jaunāks un slaidāks. Jo tāpēc, ka man ir iespēja salīdzināt vizuāli.

Pērn sāki rosīties savā dārzā, izaudzēji tomātus, gurķus. Kāds patlaban ir tavs praktiskā pavasara rūpals?

Par to, ko likt puķu kastēs, jau tiek domāts – zeme ir nopirkta. Esmu Madonas puika, kur pie vecāsmammas dzīvoju līdz pirmajai klasei, tā ka man nav svešs ne zirga sūds, ne vircas spainis. Zinu, kā tomātiem jāizkniebj paduses, ka kartupelis neaug čipsu paciņā, ka nedrīkst krūmu griezt, kad tas dzen lapas, un kas ir pirmās salnas. Palīdz arī vietējie siguldieši ar savām zināšanām, un kādas tik pamācības nevar atrast jūtūbā!

Tomēr pašam sava siltumnīca pagājušajā vasarā tev bija pirmo reizi. Kādi ir dārznieka secinājumi šim gadam?

Zinu, ka šogad nekādu papriku nesēšu, jo man īsti neiznāca. Arī to, ka stādiņus nopirkšu podiņos tepat Siguldā. Pats pagājušajā gadā iesēju asteres, beigās nezināju, kam to daudzumu izdalīt, ar tādu piķēšanu labprāt vairs nenodarbotos. Bet to, kā man trešo gadu ziedēs ceriņi, hortenzijas – to gaidu tā, ka drusku tirinos.

VALTERS KRAUZE

• Dzimis 1971. gada 20. februārī Madonā.
• Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, Tautas kinoaktieru studija, Starptautiskais jaunā kino centrs.
• Debija televīzijā: 1999. gadā raidījumā «Savādi gan».
• Kopš 2019. gada dzīvo Siguldā.