Bēgot no FIB, slepkavām un sevis. Seriāla "The Flight Attendant" recenzija
TV stāsts, par kura noskatīšanās nepieciešamību atgādināja "Zelta globusa" nomināciju saraksts, ir HBO veikums "The Flight Attendant" ("Stjuarte"). Tas balstīts daudzu dižpārdokļu autora, armēņu izcelsmes ASV rakstnieka Krisa Bodžaliana tāda paša nosaukuma romānā.
«Stjuarte» kandidēja «Zelta globusa» balvai labākā komiskā vai muzikālā seriāla kategorijā, un galvenās lomas atveidotāja Keilija Kuoko par balvu cīnījās labākās aktrises nominācijā. Viņa ir arī viena no seriāla producentēm un industrijā vislabāk pelnošajām TV aktrisēm. Nomināciju iegūšana brīnīties neliek, tomēr, iespējams, daudziem, līdzīgi kā man, varētu būt mulsinoša tā ielikšana komēdijas žanrā.
Protams, «Stjuartē» esošā asprātība ir viena no galvenajām seriāla panākumu atslēgām. Visnotaļ dramatisko tēmu izdodas apspēlēt, savienojot angļu cienīgu melno humoru un amerikāņu spēju pasniegt izklaidējoši jebko. Lai vai kurā kastītē arī kāds liktu pērnā gada nogalē iznākušo seriālu, tas viennozīmīgi ir skatīšanās rekomendāciju vērts, jo, iespējams, daudziem varētu būt palicis nepamanīts. Var pat nojaust, kāpēc «Stjuarte» varētu paslīdēt garām TV platformu piedāvājumu plašumos. Stāsta anotācija ir šarmanta, tomēr tajā ir arī kaut kas no daudzkārt redzētā un aktieru vidū nav pasaulē slavenāko uzvārdu. Te uzreiz jāatkārto senā patiesība, ka galvenais jau nav pats stāsts, bet tieši tas, kā tas ir pavēstīts.
Galvenā varone Kesija ir transkontinentālo avioreisu stjuarte ar ļoti liderīgu dzīvesveidu. Katru mazāko atpūtas mirkli viņa izmanto, lai dotos ballēties, ļautu kungiem jūsmot par savu skaistumu un lietotu ļoti daudz alkohola. Reisā uz Bangkoku viņa sāk flirtēt ar kādu izskatīgu bagātnieku un pretēji darbavietas priekšrakstiem piekrīt ar viņu vakarā doties uz randiņu. Protams, pludo dzērieni un nakts tiek pārlaista pie bagātā un izskatīgā Aleksa Sokolova. Tomēr Kesija no rīta pamostas ar asiņainām rokām un blakus guļošu Aleksu ar pārgrieztu rīkli. Histērijā stjuarte izlemj visu kārtīgi satīrīt un bēgt no notikuma vietas, lai nenokļūtu Taizemes policijā, kas strādā ar viduslaiku metodēm. Lieki piebilst, ka daiļā stjuarte neko īpaši daudz no vakara noslēguma neatceras. Tomēr interesantākie pavērsieni tikai seko, jo Kesija veiksmīgi nokļūst atpakaļ ASV un viņu neviens nearestē. Viņa gan izraisa pamatīgas FIB darbinieku aizdomas. Atgriežoties mājās, viņa cenšas atcerēties notikušo. Vēl vairāk. Pretēji jebkādai loģikai viņa pati sāk šķetināt slepkavības noslēpumu. Jau drīz viņai pa pēdām dodas organizētās noziedzības ļaudis, jo līdz ar Aleksa nāvi pazuduši miljoni. FIB par slepkavību tur aizdomās Kesiju, tāpat kā mafija domā, ka stjuarte ir dubultaģente, kura pievākusi noziedzīgās pasaules naudu. Tomēr daiļā stjuarte visiem izrādās ciets rieksts savu dumjo izgājienu dēļ, jo, pati to nenojauzdama, vairākas reizes izvairās no nāves, atkal piedzeroties un iejūkot ballīšu pūlī. Paralēli visiem kolorītajiem atgadījumiem vārda vistiešākajā nozīmē arī redzam to, kas notiek Kesijas galvā. Tur viņa ir Taizemes viesnīcas numuriņā un sarunājas ar mirušo miljonāru, cenšoties atrisināt kriminālo rēbusu un pamazām viņā iemīloties.
1999. gadā iznākušajā ASV filmā «Būt par Džonu Malkoviču» burtiskā nozīmē pa mazām durtiņām varējām iekļūt cilvēka galvā. «Stjuartē» mazu durtiņu nav, un Keisijas progresējošo psihisko nestabilitāti, kas brīžiem mijas ar ārprātu, mēs varam vērot samērā sirreālās ainās, kur viņa ir kopā ar savu vienas nakts mīlestību Aleksu, kuram reizēm spēcīgi asiņo kakls. Pareizāk būtu teikt, ka viņa nav kopā ar Aleksu, bet savu uzburto Aleksa tēlu. Tas viss notiek jau pieminētajā istabā, kur ne tikai šķetinās kriminālais stāsts, bet redzamas Keisijas pašas traumatiskās bērnības atmiņas un rodamas saknes viņas alkoholismam. Neizklausās pēc pārāk jautras komēdijas, vai ne? Bet tieši tur slēpjas šī seriāla meistarība. Par skumjām, pat traģiskām lietām stāstīt ar melna humora piepildītiem dialogiem, pašironiju un absurdi smieklīgiem atgadījumiem, jo, gluži tāpat kā dzīvē, viss ir tāds, kā uz to gribam vai spējam paskatīties.
«Es esmu tikai stjuarte»
Šādi vairākas reizes seriāla gaitā saka galvenās lomas atveidotāja Keilija Kuoko, kad viņai negrib ticēt FIB vai mafijas killeri. 35 gadus vecā Kuoko kļuva pazīstama ar dalību komēdijseriālā «8 vienkārši noteikumi», piedalījās «Amuleta» pēdējā sezonā, bet noteikti visslavenākā kļuva ar Penijas lomu TV hitā «Lielā sprādziena teorija». Ja tā padomā, nav brīnums, ka vieglā žanra aktrise Kuoko ir metusies kļūt arī par «Stjuartes» producenti, lai nodrošinātu sev iespēju tēlot lomu, kurā viņa var apliecināt sevi kā ļoti jaudīgu un niansētu dramatisko aktrisi. Viņas seja ir dzīva un izteiksmīgi pauž pārdzīvojumus, gan dzērumā darot ballīšu muļķības, gan esot histērijas lēkmēs un piedzīvojot paģiru vainas apziņu par nodarījumiem saviem dažiem palikušajiem draugiem. Tas nekas, ka viņas nominācija «Zelta globusam» ir komiskās lomas kategorijā. Komiskie elementi šo dramatisko lomu padara vēl komplicētāku. Nebūšu pārsteigts, kad pēc šādas benefices Kuoko biežāk parādīsies arī kinoekrānos. Neprātu un pašdestrukciju viņa spēj padarīt saprotamu, pat ja bieži seriāla gaitā mums tik ļoti gribētos viņu sapurināt un likt saņemties, nedarīt ko tik stulbu. Galvenā varone skatītājus var nokaitināt, bet tas ir aktrises meistarības apliecinājums, nevis trūkums.
Nedrīkst ignorēt arī pārējo aktieru ansambli, piemēram, kolorītas mafijas sekotājas – pasūtījuma slepkavas lomā ir skotu aktrise Mišela Gomeza, kā arī Zosja Mameta, kas ir Kesijas labākā draudzene un mūžīgā izpestītāja no nepatikšanām. Tomēr pārējo lomu atveidotāji tikai krāšņo buķeti, jo galvenokārt šī ir vienas aktrises zvaigžņu stunda. «Stjuartē» jāuzteic arī radošā komanda par atraktīvo veidu, kā palūkoties uz garīgo nestabilitāti, brīžiem fiziski mūs ieliekot viesnīcas numuriņā, kurā visa vizuālā vide mainās atkarībā no galvenās varones noskaņojuma vai domām. Respektīvi, mainās gaismas, istaba piepildās ar atbilstošiem elementiem vai siena pēkšņi kļūst par ekrānu, kurā Kesija sevi vai savu bērnību vēro no malas. Seriālu radījuši autori, kuri strādājuši pie dažiem no pēdējās desmitgades slavenākajiem seriāliem, piemēram, «Deksters» un «Supernatural».
Aisberga neredzamā daļa
Iespējams, «Stjuarte» būtu ieguvusi lielāku saikni ar realitāti vai ticamību, kā arī plašāku publikas atsaucību, ja mazliet tiktu piezemēti tajā notiekošo kriminālo shēmu apmēri. Šo daudzslāņaino vēstījumu būtu izdevies arī nodot, ja mēs netiktu iepīti starpvalstu kriminālshēmās vai spiegošanas tīmekļos. Tomēr seriāla autori ir izvēlējušies savu fantāziju nebremzēt, drīzāk iet pārspīlējuma virzienā. Visam notiekošajam dots tāds vēriens, kāds iespējams vien kino. Ir sajūta, ka «Stjuartes» radītāji sižetu, kas, sērijām ritot uz priekšu, nebeidz savērpt aizvien neticamākos pinekļos, galu galā veidojoši kā metaforu Keisijas iekšējiem pārdzīvojumiem. Tomēr tas lai paliek katra paša pārdomām, jo seriāls ir raits, atraktīvs un viegli skatāms arī bez liekas aizdomāšanās.
Tāpat kā katrs varonis te ir daudzslāņains un sarežģīts un beigu beigās neviens nav tikai tas, kāds pirmajā brīdī šķiet, līdzīgi ir ar pašu stāstu kopumā. Ja sākumā uz to visu skatāmies vienā veidā, tad līdz seriāla finālam mums atklājas arī aisberga neredzamā daļā. Mazliet pat žēl, ka ir oficiāli paziņots par seriāla otro sezonu, jo šīs astoņas sērijas varēja kļūt par brīnišķīgu miniseriālu. Turpinājumu neprasās, drīzāk pat šķiet, ka tas varētu šo to pabojāt. Tomēr turpmākajam nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai nemestos «Stjuartes» neordinārajā ceļojumā tagad.
