Žurnālists Edgars Barbaks Rīgas centrā aiztur ilgi meklētu krāpnieku

Šis stāsts ir par notikumiem trīs gadu garumā un ir spraiga sižeta filmas cienīgs. Un ļoti pamācošs, kā neuzrauties uz krāpniekiem. Šis stāsts arī rāda, cik nesodīti jūtas rūdīti blēži un ka beigās pašiem cietušajiem jāķeras pie lietas, lai līdz tiesai nogādātu neliešus.

Paņem avansu un “uzmet”

Šis stāsts sākās 2018. gada pavasarī, kad Edgars Barbaks grasījās apprecēties un izdomāja kāzas nosvinēt nevis kādā viesību namā, bet sava toreizējā restorāna "Aurora" iekšpagalmā. Un par svinību vietas īrei ietaupīto naudu uztaisīt restorānam āra terasi – lai būtu i kur kāzas nosvinēt, i kur restorāna viesus vasarās uzņemt.

Tā kā līdz vasaras sākumam bija atlicis maz laika, Edgars steigšus meklēja meistaru, kas varētu uztaisīt terasi. Tāds tika atrasts vietnē "ss.com". “Uzrunāju vairākas firmas un meistarus, bet lielākā daļa atzina, ka manis noliktajos termiņos nespēs iekļauties. Tad uzgāju tādu Ati Poču, kas bija gatavs darbu izdarīt laikā. Sarunājām tikšanos, viņš atbrauca, visu nomērīja, pierakstīja, vienojāmies par darbiem. Tikai vajagot samaksāt avansu – 1000 eiro par materiāliem. Vienojāmies, ka noslēgsim līgumu, viss būs nodrošināts ar pirkumu čekiem – nekādu problēmu! Likās, ka visi iespējamie riski juridiski apdrošināti, atlika vien gaidīt, kad meistars ķersies pie darba,” atceras Edgars Barbaks. Viņš gan uzsver, ka toreiz absolūti nebija ienācis prātā pārbaudīt, cik uzticams ir viņa nolīgtais būvnieks.

“Es līdz tam uzticējos cilvēkiem. Man nebija tādas pieredzes, ka vajag vienmēr internetā pārbaudīt atsauksmes par firmu, ko grasies nolīgt. Un šī uzticēšanās mani iegāza,” atzīst Edgars, stāstot, ka, tiklīdz noslēdzis līgumu, samaksājis Počam avansu, tā meistars objektā vairs nav rādījies. “Solījās pēc dažām dienām atvest materiālus un sākt darbus. Bet nekā! Piezvanīju, jautāju, kur problēma. Esot piedāvāti šķībi dēļi, un no tādiem viņš terasi netaisīšot. Pa nedēļu dabūšot citus, un viss būs kārtībā! Pagāja nedēļa, nekas nenotika, zvanīju vēlreiz. Šoreiz par attaisnojumu tika minēts, ka pēkšņi vajag pabeigt citu objektu, tad tūlīt ķeršoties klāt manai terasei. Kaut kā noriju arī šo uzmetienu. Bet, kad nedēļu tiku barots tikai ar kārtējiem solījumiem, tad gan ienāca prātā noskaidrot, kas tad īsti šis ir par džeku,” stāsta Barbaks.

Blēdis draud ar nepatikšanām

Edgars "Google" ievadījis viltus meistara vārdu, un tur... jau gadiem pilns ar sūdzībām par krāpšanu, nepildītiem darbiem, nekvalitatīvi veiktiem pasūtījumiem! “Sapratu, ka esmu pamatīgi “ieberzies”. Un tā arī bija – nedēļu nesaņēmu atbildes ne uz telefona zvaniem, ne uz īsziņām. Bija skaidrs, ka terasi man neredzēt, bet vismaz bija cerība atgūt naudu, jo līgums taču noslēgts. Uzrakstīju, ka terasi var vairs netaisīt, galvenais, lai atdod iemaksāto avansu, un šķiramies kā draugi. Taču atbilde uz to nesekoja. Sāku domāt, kā šo blēdi dabūt rokās. No sievas e-pasta viņam uzrakstīju, ka vajadzētu uztaisīt kādai mājai jumta terasi. Protams, ka viņš bija gatavs ierasties jau nākamajā dienā, protams, ka būs nepieciešams avanss, protams, ka tiks noslēgts līgums...” atceras Barbaks.

Viņš negodīgo darboni jaunajā objektā sagaidījis ar pāris draugiem. Sekojusi saruna: “Nu ko, negaidīji?” – “Negaidīju gan, bet naudas man nav!” – “Vismaz tad terasei nopirktos materiālus atdod?” – “Materiālu arī man nav!” – “Tad ko mēs tagad darīsim?” – “Rīt es tev visu atdošu!” – “Nu beidz, es tev neticu! Kā tu man rīt atdosi, ja tev nav naudas?!” – “Es kaut ko izdomāšu!” Un izdomāja. Piedāvāja Edgaram atstāt savu auto "BMW X5", ar ko bija atbraucis, ķīlā. Edgars piekritis, paņēmis auto atslēgas un tehnisko pasi, bet mašīna atstāta netālajā autostāvvietā. “Un tā es atkal uzrāvos kārtējai viņa shēmai. Tikai tad, kad viņš jau sen bija prom, tehniskajā pasē paskatījos, ka auto nemaz nepieder Počam, bet gan kādai kredītu izsniegšanas kompānijai. Turklāt izrādījās, ka viņš jau ilgu laiku bija parādā par līzingu,” nosaka Barbaks.

Policija cietušo teju pataisa par vainīgo

Tikmēr Edgars Barbaks jau bija sameklējis citu firmu, kas viņa restorānā uztaisīja kāzām nepieciešamo terasi. It kā Edgars jau varējis likties mierā, aizmirst notikušo, samierināties ar izkrāpto naudu, nosvinēt kāzas un baudīt medusmēnesi, ja vien nelietīgais “meistars” neuzsāktu prettriecienu. “Viņš pēkšņi sāka ar mani regulāri sazināties, draudēja ar krimināllietu par izspiešanu grupā un kaut ko tamlīdzīgu. Teicu, ka viņa mašīna atrodas turpat stāvvietā, kur viņš nolicis, lai savāc, ka man vispār nav laika ar to nodarboties, jo dodos medusmēnesī. Viņš nelikās mierā, draudot, ka nekur nevarēšu aizbraukt, ka man par tādu krimināli sodāmu rīcību būs liegums izbraukt no valsts... Protams, tas viss bija tikai tukši draudi,” stāsta Edgars.

Kad atgriezās no medusmēneša un atdeva kredītu izsniegšanas kompānijai piederošā auto atslēgas un tehnisko pasi, Edgars vērsās policijā ar iesniegumu, ka ir apkrāpts – līgums ar Ati Poču noslēgts, avanss iemaksāts, bet darbi nav izpildīti, nauda nav atdota. “Un te sākās pats interesantākais,” turpina Barbaks: “Iesniedzu iesniegumu, bet klusums – no policijas nekādas reakcijas. Sāku interesēties, inspektors atbildēja, ka aizdomās turētais nav ieradies uz nopratināšanu, līdz ar to neko nav iespējams izdarīt. Iebildu, ka tas cilvēks joprojām apkrāpj citus, un inspektors apsolīja, ka personīgi pieķersies šai lietai. Un pieķērās arī. Tikai... Rezultāts bija tāds, ka vēl tagad esmu izbrīnīts par izmeklēšanas kvalitāti!”

Izrādās, ka policijas inspektors bija sazinājies ar Ati Poču un dabūjis viņa liecību. Počs izmeklētājam apgalvojis, ka esot terasi uztaisījis, tikai Barbaks no tās atteicies. Un kā pierādījumu atsūtījis policijai bildes ar gatavu terasi – atlicis vien aizvest līdz restorānam. “Totāli apstulbu! Kā terasi var uzbūvēt kaut kur citur un tad pārvest uz iekšpagalmu? Kā var gatavu terasi izvest caur arkai mājā, caur kuru knapi var ar auto izbraukt? Vai tiešām policijai nešķiet, ka tie ir acīm redzami meli? Šis arguments policiju neinteresēja. Un pēc izmeklētāja teiktā sanāca, ka tagad es esmu nevis cietušais, bet gan vainīgais – esmu tērējis meistara laiku, resursus, turklāt viņš policijai uzsvēris: kad pārdošot šo terasi, manis iemaksātos līdzekļus atdošot. Līdz ar to lieta netiek ierosināta un mans iesniegums nav nekā vērts,” atceras Barbaks.

Lieki teikt, ka pēc policijas inspektora mājieniem, ka vienīgais vainīgais šajā situācijā esot Edgars pats, viņš pamatīgi sašuta un policijas lēmumu pārsūdzēja prokuratūrā. Diemžēl bez rezultāta – prokuratūra, izskatot visus materiālus, secināja, ka lēmums par lietas neierosināšanu ir galējs un nepārsūdzams! “Kā var noticēt tādiem meliem?! Aizsūtīt citas terases bildi, melot, ka esmu no tās atteicies. Un tas pat neskaitās pārkāpums, ka melo policijas izmeklētājam. Jo policijai tā ir vieglāk – noticēt blēdim, cerībā, ka es ar savu iesniegumu likšos mierā,” žurnālam "Kas Jauns" sūrojas Barbaks.

Sola iesaistīt pat iekšlietu ministru

Edgars nolēma to tā neatstāt. “Man riebj, ka pa pasauli brīvi staigā tādi tipiņi, kuri apkrāpj citus un paliek nesodīti. Nedrīkst tā būt, ka ļaunais uzvar, es nevaru pieļaut, ka šajā valstī kaut kas tāds notiek!” stāsta Barbaks, kas nepadevās, bet uzrakstīja vēl vienu iesniegumu policijai. “Lai to sagatavotu, pamatīgi iepazinos ar likumdošanu, cilvēktiesībām. Iesniegumā atsaucos uz visu, kas vien manā gadījumā juridiski bija iespējams, – uz Satversmi, kas garantē tiesības uz privātīpašumu, uz Eiropas Savienības hartām, kuras cītīgi izstudēju. Un beigās pieminēju, ka esmu žurnālists, kurš strādā LNT un SWH, pie kura uz intervijām nāk gan iekšlietu ministrs, gan Valsts policijas priekšnieks, un savā gadījumā cīnīšos līdz galam, viņiem tieši tā arī pajautājot, kā Latvijā viņu pakļautībā esošajā policijā kas tāds ir pieļaujams! Un jau nākamajā dienā pienāca vēsts, ka ir atcelts iepriekšējais lēmums par krimināllietas atcelšanu. Ka tā tomēr tiks ierosināta!” teic Barbaks.

Pats ķeras pie aizturēšanas

Tas viss notika pirms pusotra gada. Šajā laikā lieta nonāca pie citas inspektores, šajā laikā uz nopratināšanām vairākkārt tika izsaukts gan Edgars Barbaks, gan viņa sieva, gan māsa, bet iznākuma kā nebija, tā nebija. “Rudenī biju uz kārtējo pratināšanu, bet kopš tā laika ziņu, kā veicas ar lietas izmeklēšanu, nebija. Janvārī nolēmu piezvanīt, jo radās nojauta: ja es pats par to neinteresējos, nekas uz priekšu neiet. Pēc vēl viena zvana nedēļu vēlāk noskaidroju, ka lieta beidzot iesniegta prokuratūrā, kur secināts, ka izmeklēšana veikta pareizi, un prokurors gatavs lietu nodot tiesai, tikai viena problēma – to nevar izdarīt! Jo nav, kam uzrādīt apsūdzību! Apsūdzētais tā arī nav atsaucies uz aicinājumu ierasties, deklarētajā dzīvesvietā viņš nav sastapts... Līdz ar to jāgaida, kad viņš kaut kad tiks aizturēts, nejauši pārbaudot dokumentus... Kaut kā dīvaini, ka policija nevar dabūt rokās tipiņu, kurš šo gadu laikā nav pat mainījis savu telefona numuru, kurš joprojām liek sludinājumus, joprojām apkrāpj klientus.”

Barbaks, sapratis, ka tas var ievilkties gadiem, nolēma rīkoties pats – izstrādāja detektīvfilmu cienīgu plānu. Edgars no cita telefona piezvanīja šim Atim Počam un, runājot pārvērstā balsī, piedāvāja pārmūrēt kādu krāsni par kamīnu. Objekts atrodas Ģertrūdes ielā, vai varot to pēc iespējas ātrāk izdarīt? Protams, nekādu problēmu! Tikai jāsastāda līgums, jāsamaksā avanss 2500 eiro, un darbs varēs sākties. “Pie reizes palūdzu viņam atsūtīt pāris foto ar paša uzmūrētiem kamīniem, viņš to arī izdarīja, tikai... pārbaudot šo fotogrāfiju izcelsmi, uzrādījās, ka tās ir ņemtas no kādas ārzemju dizaina lapas. Profesionāli uzņemtas dizaina fotogrāfijas. Bet viņš apgalvoja, ka tas ir viņa kamīns, viņa uzņemtas fotogrāfijas! Smieklīgi!” stāsta Edgars.

Norunājis tikšanos, viņš uzreiz zvanīja policijai, sakot, ka paredzēta satikšanās ar meklēšanā izsludinātu cilvēku, ka vajadzētu viņu aizturēt. “Attieksme bija visai savdabīga. Vispirms pateica, lai zvanu tad, kad zināms precīzs satikšanās laiks, bet, kad nākamajā dienā zvanīju, ka tikšanās būs svētdien, policijā pateica, lai zvanu stundu pirms satikšanās. Un, kad svētdien zvanīju uz policiju, atbildēja, ka viņi neesot nekādi izsūtāmie zēni, ka tas viss vispirms bija jāsaskaņo. Un vispār – lai es zvanot uz to policijas iecirkni, kas izmeklē šo lietu! Biju šokā! Tas bija kāds joks? Dusmīgi atbildēju, ka esmu jau divas dienas zvanījis, saskaņojis, man tika solīts, ka viss būs kārtībā. Tad viņi tomēr paši to iecirkni sazvanīja, un viss notika ļoti ātri. Vienīgi bija maza atruna, ka viņiem ir tikai trafarētā policijas automašīna, ka meklēšanā esošā persona var to pamanīt un aizbēgt. Teicu, ka nekas, satiksimies kvartālu iepriekš, lai neradītu aizdomas,” atceras Barbaks.

Viņš stāsta, ka atbraukušie policisti bija ļoti profesionāli puiši, mierīgi, savu lietu zinoši. “Izrunājām aizturēšanas plānu, pie reizes vaicāja, vai aizturamais objekts ir augumā liels, vai izrādīs agresiju. Un tad viņš arī atnāca – rokās mapīte, līdzi vēl pāris puišu. Braucām klāt, un policija viņu tā arī “sašņorēja”. Puisis nesaprašanā, par ko aizturēts, un tad no policijas mašīnas izkāpu es. “Ā, tu šito uztaisīji, ja!” – Počs man norūca un, kad viņu iesēdināja policijas automašīnā, uz atvadām nokliedza: “Ej dirst!”,” smejas Edgars Barbaks un piebilst: “Kas tālāk? Prokurors uzrādījis apsūdzību, tiesa notiks ne agrāk kā pēc pusgada. Bet, ja pārkāpumi turpināsies, prokurors pieprasīs kā drošības līdzekli apcietinājumu.”