Ceļojums uz Ņujorku. Seriāla "Pretend It's a City" recenzija

Angliski runājošajā pasaulē ir izplatīts teiciens, kas tulkojumā varētu skanēt apmēram tā – «pareizā laikā, pareizā vietā». Tieši tas pirmais ienāk prātā, skatoties asprātīgajās sarunās balstīto «Iedomājies, ka tā ir pilsēta».

Seriāla autors Skorsēze ilgi ir šaubījies par jaunā seriāla izlaišanu un aktualitāti saistībā ar Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem, jo tas ticis uzņemts neilgi, pirms sākās mājsēde.  Tomēr tieši patlaban uz tajā notiekošo iespējams paskatīties rožainākā gaismā un nekritiski apbrīnot redzamo, kas, iespējams, nešķistu nekas īpašs pirms gada. Šodien seriāls varētu iegūt auditorijas apmērus, kāda citos apstākļos noteikti nebūtu tik daudzskaitlīga. Kāpēc? Septiņās pusstundu garās sērijās ir iespēja doties ekskursijā pa Ņujorku un piedalīties asprātīgās, dziļās un sirsnīgās sarunās pie kāda kafejnīcas galdiņa bez nepieciešamības distancēties. Tas notiek kopā ar rakstnieci, humoristi un vienu no harismātiskājām ņujorkietēm Franu Lībovicu.

Frana Lībovica ir ne tikai atzīta savā jomā, bet arī tuva režisora Mārtina Skorsēzes draudzene. Viņas humora izjūta tiešām raisa baltu skaudību un apbrīnu par to, kā viens cilvēks var kā no ložmetēja kaisīt sarkastiskas un pašironiskas piezīmes neatkarīgi no sarunas temata, vienlaikus sniedzot atcerēšanās vērtas atziņas. Sēriju saturs pamatā ir veidots no Skorsēzes un Lībovicas sarunām. To temats ir dzīve Ņujorkā, lai gan daudz lielāks uzsvars ir uz dzīvi kopumā. Tomēr seriāla trīsarpus stundu ilgajā ritējumā mēs varam paviesoties arī pilsētā. Šo iespēju papildina ne tikai stāsti, bet arī kadri, kuros atzītā rakstniece pastaigājas pa lielpilsētas ielām, kultūras vietām, metro stacijām un citur, pievēršot uzmanību mazām detaļām, kam steidzīgā tūrisma ekskursijā varētu paskriet garām. Nē, šī nav ceļojumu vai skatu filma. Ja gribat kārtīgi izpētīt Ņujorkas slavenākās vietas, tad jāmeklē citi veidi, bet «Iedomājies, ka tā ir pilsēta» sniedz pavisam personīgu skatu uz pilsētu, kādu mums varētu sniegt labs paziņa, kuru apciemojam. Šāda pieredze būtu gan paziņas mīļāko vietu apciemošana, gan sūdzēšanos uzklausīšana par dzīves dārdzību vai neapmierinātību ar sabiedrisko transportu. Katra sērija ir veltīta kādam tematiskam pilsētas aspektam, piemēram, transportam, kultūras dzīvei utt.

Tomēr svarīgi, ka šeit nav ne miņas no kādas objektīvas informācijas vai obligātiem faktiem. Uz visu palūkojamies ar Franas Lībovicas acīm, kura kopš ierašanās pilsētā septiņdesmitajos gados ir paguvusi būt taksiste un dažādu vienkāršu darbu strādniece. Viņas atmiņās pazib mūžā daudz satiktas slavenības vai pieredze par piedzīvotiem leģendāriem notikumiem. Piemēram, mums visiem atmiņā ir masu medijos redzētas ainas, ja runājam par 11. septembri Ņujorkā. Tomēr paralēli milzu traģēdijai cilvēku dzīve turpinājās, un Lībovica rada dzīvu priekšstatu par to, cik ļoti putekļains bija pilsētā tajā dienā pat 80 kvartālu attālumā no notikumu epicentra, vai to, kā smaržoja gaiss.

Neklātienes ceļojums ir papildināts ar ļoti šarmantu dziesmotu skaņu celiņu, vēsturiskiem kadriem un nelielām ainām no citām filmām. Seriāla uzņemšana notika pēdējos pirmspandēmijas brīžos Ņujorkā uz pārpildītām ielām, kur cilvēki nejauši uzgrūžas cits citam un steidzīgi traucas ikdienas gaitās. Tomēr, ja uz brīdi atkāpjamies no apnicīgā pandēmijas aspekta, tad «Iedomājies, ka tā ir pilsēta» vērtība slēpjas nevis tajā, ka uzzināsim kaut ko nezināmu par Ņujorku, bet mums par to pastāstīs divi interesanti cilvēki, kuri pilsētā ir pavadījuši teju visu savu dzīvi. Kaut brīžiem caur uguņojošu sarkasma slāni, tomēr bez sirsnības šādu stāstu nav iespējams izstāstīt par vietu, kur aizritējis viss mūžs. Kā latviešu jaunais rakstnieks Aksels Hiršs, rakstot par Rīgu, teicis, ka «šī pilsēta vispār ir viens vienīgs memoriāls», jo gandrīz ar katru stūri mums saistās kādas personīgas atmiņas. Caur šādu prizmu uz savu pilsētu ļauj paskatīties Lībovica ar Skorsēzi, jo pat brīžos, kad notiek sūdzēšanās par pilsētu, tā ir mīlestības pilna.

Skorsēzes smiekli

Kad nokļūt Ņujorkā vairs nav tikai finansiālās rocības un brīva laika jautājums, pēkšņi varam vērot pastaigas pa pilsētu kā aizliegtu augli. Jā, kāds varētu sūdzēties, ka tomēr neizdodas apskatīt pietiekami daudz. Tam kaut kādā ziņā varētu piekrist, lai gan autori jau nevienā brīdī mums nesola visaptverošu ceļojumu. Tomēr nepamet izjūta, ka Mārtins Skorsēze ir tik kaismīgs Lībovicas humora fans, ka nespēj uz to palūkoties objektīvi. Viņš, būdams bieži kadrā līdzās rakstniecei, nekautrējas to izrādīt skaļi, veselīgi un dažreiz bez mitas smejoties par viņas komentāriem vai piezīmēm. Ja sākumā tas šķiet šarmanti vai uzjautrinoši, tad diezgan drīz tas pat nedaudz var uzkrist uz nerviem, jo slavenais režisors it kā izsmejas mūsu vietā. Gandrīz kā savulaik to darīja konservētie smiekli viduvējos seriālos.

Lai gan Franas Lībovicas dzirkstošā personība ir pilnīgi pietiekama, lai laiku pie ekrāna varētu droši dēvēt par kvalitatīvu septiņu sēriju garumā, tomēr būtu gribējies lielāku pienesumu no paša režijas klasiķa. Zināmu daļu no laika ir izmantoti dokumentāli ieraksti, kuros redzamas Lībovicas publiskās uzstāšanās. Tajās viņa iemet kādu tematam piemērotu izteikumu. Tomēr pārāk maz mēs esam liecinieki viņas mijiedarbei ar pašu pilsētu, kas ir svarīga seriāla dalībniece. Šeit nerunāju par to, ka trūktu Ņujorkas skatu, bet elegantā dāma atsevišķajos izgājienos pilsētā prot apburoši reaģēt uz apkārtējo vidi, ironizēt par to, nevienu neaizvainojot, un aprunāties ar līdzcilvēkiem. Lībovicas dzīvo saspēli ar pilsētu neapšaubāmi būtu gribējies vairāk.

Nekas seriālā nav lieks, tomēr var teikt, ka tas ne līdz galam ir pietiekams. Stāsts mūsdienu seriālu gardēžu standartiem varētu būt pārāk vienkārši un nepretenciozi veidots. Tomēr atkal no otras puses... Ne visam ir jābūt košai un dinamiskai vizuālai pieredzei. Piedevām šarma trūkumu «Iedomājies, ka tā ir pilsēta» nevar pārmest. Šis ir izteikts sarunā balstīts darbs, gara intervijas filma, un kurš gan cits ko tik vienkāršu būtu varējis atļauties radīt, ja ne režisors, kurš savā karjerā visu ir sasniedzis. «Iedomājies, ka tā ir pilsēta» nav tēmēts kino vai TV balvām, kritiķu vai kino lietpratēju pārsteigšanai. Šis ir piedāvājums intelektuālai relaksācijai, kas ļoti daudziem varētu izvērsties patīkami sentimentālā pieredzē, apzinoties, ka līdz īstam Ņujorkas apceļojumam būs jāpagaida. Pat ja pasaule tiešām vairs nekad nebūs tāda kā agrāk, kā dažiem labpatīk mūs baidīt, tad šī taps par skaistu piemiņu no kāda nodzīvota laikmeta, kuram varam būt liecinieki vismaz šādā veidā. Un bez skumjas nots, bet gan ar kādu Lībovicas dzēlību.