"Mēs bijām kā viena dūre!" - Igors Linga dalās atmiņās un skumst par brāļa Gvido nāvi

Aizvadītā gada 20. decembrī pukstēt beidza mūziķa Gvido Lingas sirds. Brāļa nāve ir liels trieciens Igoram. Viņš bija trīs gadus vecāks par Gvido, taču brāļi nekad nav kāvušies, strīdējušies, nav bijuši greizsirdīgi viens uz otru vai cīnījušies par otra rotaļlietām. “Mums ar brāli bija maksimāli cieša saikne, kāda vien iespējama. Nevienam no maniem čomiem nav bijis tādu brāļu vai brāļu un māsu attiecību,” teic režisors un mūzikas producents Igors Linga, žurnālam "Kas Jauns" stāstot par mūžībā aizsaukto brāli Gvido Lingu. Šajā atmiņu stāstījumā Igoram gan acīs ik pa laikam sariešas skumju asaras, gan viņš arī gardi smejas, atcerotos blēņas, kādas ar jaunāko brāli reiz sastrādājuši.

Tēva vietā

“Es aizvakar tieši par to domāju – kāpēc mums ar Gvido bija tāda saikne, kāpēc mēs bijām tik tuvi? Visticamāk, tam visam pamatā ir tas, ka mums agri nomira tēvs. Nositās ar moci. Viņš bija baikeris, viņam bija pieci moči, pēdējos izjauca pa detaļām, lai vairs pats nekad nebrauktu. Taču pēc kāda laika saskrūvēja atpakaļ un atkal brauca. Tā arī nositās. Un nevis uz šosejas, bet Pārdaugavā, Baložu ielā. Brauca ar "Dņepr" ar blakusvāģi, apdzina kravas auto un ar blaķeni to aizķēra. Man toreiz bija deviņi gadi, bet bračkam seši,” atceras Igors.

“Kad fāčas vairs nebija, mamma, lai rūpētos par mums, visu laiku ļoti smagi strādāja. Patiesībā tas ir briesmīgi, ka sievietei, kura nupat apglabājusi vīru, nežēlīgi jāšancē, lai izaudzinātu bērnus!

Nu, lūk, kamēr mamma strādāja, mēs ar bračku bijām kopā mājās un laiku pavadījām sarunās. Spriedām, kas ir dzīve, no kā sastāv saule, kā taisa mašīnas, kāpēc putni rudeņos lido prom. Mums to nebija, kam pajautāt, mēs to visu izrunājām paši. Jautājumus, ko būtu uzdevuši tētim, mēs izspriedām savā starpā. Tā mēs arī izaugām – kopā, runājoties par dzīvi un pasauli, nevis plēšoties un strīdoties,” stāsta Igors.

Vai starp brāļiem bija kādi kašķi? “Nē! Ne reizes! Mums bija tik vienādas intereses, mēs bijām tik vienoti... Mums bija vienas asinis, mēs bijām viena dūre, mums bija viena sāpe. Es biju viņam tēva vietā, es uzņēmos atbildību par Gvido – mans mazais brālītis, man viņš jāaizstāv, man par viņu jārūpējas... Mēs apzinājāmies, ka nevaram čakarēt mammu, ka viņai jau tā ir grūti. Mēs ar Gvido bijām tuvākie draugi. Gan toreiz, gan tad, kad jau bijām pieauguši. Turklāt mums paveicās, ka abi darbojāmies mūzikas lauciņā. Mēs viens otru papildinājām. Visu dzīvi! Mums nebija, ko dalīt.”

Izčakarē brālim randiņu

Igors bija tas, kas brāli ievilka radošajā pasaulē, mūzikā, lai gan atzīst, ka šo to viņa dzīvē, kā pats saka, izčakarējis.

“Iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Nebiju tas labākais skolnieks, ar ko skola lepojās, jo man visu laiku izdevās iekulties visdažādākos sūdos... Biju izaudzējis garus matus, man bija regulāras pāraudzināšanas sarunas, arī ar čekistiem... Es šajās sarunās biju iemācījies tā melot! Tēloju, ka visam piekrītu, ko man stāsta, bet klusībā ņirdzu sejā – kāds viņš stulbenis! Bet, kad pēc trim gadiem arī brālītis gribēja stāties lietišķajos, viņu vienkārši nepielaida pie iestājeksāmeniem. Pateica, ka pietika jau ar vienu Lingu, ka otrs te nekad nemācīsies! Tā nu es viņam to dzīvi pačakarēju. Taču Gvido par to tikai ierēca. Stāstīja, ka lietišķajos, tiklīdz izdzirdējuši manu vārdu, tā skolotāji gandrīz vai pa logu šokā esot izlēkuši!” atceras Igors un smejoties izstāsta, kā Gvido savulaik izjokojis viņu pašu.

“Satikos ar vienu meiteni. Reiz viņa man dusmīga kliedza, ka esmu cūka! Ka esmu apsolījis atnākt uz randiņu, bet neierados. Viņa esot mani nogaidījusi stundu, nosalusi. Tāpēc esmu pamatīgs kretīns! Es, protams, šokā, jo pirmā dzirdēšana, ka kaut ko biju apsolījis, ka mums bijis sarunāts randiņš! Un meitene dusmīgi: “Igor! Kad es tev piezvanīju un vaicāju, vai satiekamies tur un tikos, tu atbildēji, ka jā!” Izrādās, mans brālītis bija pacēlis telefona klausuli un visu sarunājis manā vietā. Kad jautāju, kāpēc viņš tā rīkojies, Gvido atbildēja: “Kā! Tevis nebija mājās, tu jau pats atbildēt nevarēji! Tāpēc es tavā vietā pateicu, ka būsi uz randiņu. Pats vainīgs, ka neesi mājās, kad tev zvana. Pasaki paldies, ka es tev to randiņu sarunāju!””

“Bet cita atgadījuma dēļ gan uz Gvido pamatīgi sadusmojos,” turpina Igors Linga: “Mēs nelamājāmies, bet, protams, dažreiz jau paspruka pa kādai rupjībai vai krievu valodas žargonvārdam. Tad nu vienojāmies, ka par katru šo vārdu pienākas viens knipis vai pendele. Es uzreiz viņam situ knipjus, bet Gvido bija izlēmis, ka man spers pendeles, turklāt paziņoja, ka viņš tās sakrās, lai varētu uzspert vairākas reizes! Tas bija vasarā, gājām uz Imantas staciju, lai brauktu uz jūru. Iegāju telefona būdiņā, lai piezvanītu draudzenei, bet mazais brālītis palika pie būdiņas. Es tad biju jau pāraudzis tīnis, bet Gvido tāds mazs perdeļots. Tieši tobrīd garām gāja vairākas mana vecuma meitenes, skaistas bez gala... Un Gvido pasaka: “Es laikam tagad tās pendeles izņemšu!” Attaisa telefona būdiņas durvis un, meitenēm redzot, no visa spēka sper man pa pakaļu. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz, jo man pienākas 20 pendeles... Meitenes šokā uz mums skatās, man pamatīgs kauns, ka kaut kāds sīkais sper man pa pēcpusi! Biju tik dusmīgs, ka situ viņam no visa spēka, bet Gvido paspēja aizcirst būdiņas durvis. Trāpīju pa metāla rāmi, un, re, man vēl tagad uz dūres redzamas rētas! Bet Gvido jau neko, viņš tikai izņēma savas pendeles...”

Igors atceras vēl vienu gadījumu, kad ar brāli braukuši uz jūru: “Toreiz populāra bija filma "Zorro". Man ļoti sagribējās tādas bikses kā Zorro – apspīlētas ādas bikses ar pamatīgām kļošām zem ceļiem un bārkstīm. Nedēļu tādas bikses sev šuvu, lai dabūtu bārkstis, devos uz kapiem un tās nogriezu no miskastē izmestajiem kapu vainagiem. Kad uzšuvu, man bija tik elegantas Zorro bikses! Eh, ar kādu lepnumu braucu uz Jūrmalu! Gājām ar brālīti uz Imantas staciju, rokās man bija miskastē atrasts Marlboro maisiņš, no iekšpuses to salīmējām ar līmlenti un iekšā ielikām parastu maisiņu... Gājām, es vai plīsu no lepnuma – Zorro biksēs, firmas maisiņš rokās, gribēju, lai visi mani apbrīno. Protams, mani mazliet besīja, ka tas sīkais bračka man kā Sančo Pansa vilkās līdzi, un tad... pamanīju, ka pārāk lēni un lepni esmu gājis, ka jāskrien uz vilcienu, lai paspētu... Sāku skriet, uzkāpu sev uz kļošas un norāvu uz mutes. Piecēlos kājās, skats nožēlojams, celis asiņains, viena kļoša noplēsta... Un mans mazais brālītis tā vietā, lai smietos, sabēdājies tur to vienu kļošu rokās, bet es drūmi nosaku: “Mēs šodien uz Jūrmalu nebrauksim! Ejam uz mājām...” Gvido bija bezgala bēdīgs, cerēja, ka nopirkšu Jūrmalā saldējumu, bet man bija tādas dusmas, ka manas lepnās bikses ir pagalam!”

Sāpes nepāriet

Ciešā saikne starp brāļiem saglabājās, kad viņi pieauga un katram izveidojās sava dzīve, sava ģimene. “Kad man palika 23 gadi un es aizgāju dzīvot citur, jo apprecējos, Gvido baigi raudāja. Jo saprata, ka pēkšņi viens posms dzīvē ir beidzies. Un vairs nekad nebūs tā, kā bija. Tagad raudu es. Jo mana bračkas vairs nav. Es saprotu, ka tas jāatstāj pagātnē, bet... Nav ne mammas, ne brāļa,” Igora balss aizlūst.

Tagad Igors jūtas kā Lingas dziesmā "Gan", kurai reiz sacerēja tekstu: “Gan, gan jau kādreiz gan, skumjas izgaisīs un vieglāk paliks rīt...”.

Atgādinot to, Gvido brālis aizdomājas un izstāsta, kā tas teksts tapa. “Šīs dziesmas rašanās vēsture ir ļoti interesanta. Reiz ar abu ģimenēm laukos cepām gaļu, iedzērām alu, un Gvido teica, ka vajadzētu uztaisīt dziesmu, ko varētu cietumā uz akustiskās ģitāras nospēlēt. Tādu lēnu balādi, no visas sirds. Melodiju Gvido jau bija radījis, bet izdomājām, ka par cietumniekiem tekstu gan nerakstīsim, jo Latvijā nav raksturīga cietumu kultūra. Nolēmām, ka dziesma būs par karavīriem. Noskatījos visdažādākās filmas par Afganistānas, Čečenijas karu, mēģināju gūt iedvesmu. Kad radīju tekstu, Gvido to noklausījās un teica, ka nav īsti tas, vajag citu. Bet es šo dziesmu biju tik daudz reižu klausījies, tik daudz reižu izlaidis caur sevi, ka trešo reizi vairs negrasījos ķerties klāt. Taču melodija bija iesēdusies smadzenēs, ik pa laikam par šo dziesmu domāju. Reiz pēc vienas dārglietu skates, kas man bija jāfilmē, pēkšņi uznāca iedvesma – vārdi bira kā no debesīm, vienas nakts laikā teksts bija gatavs. Tikai vienīgā problēma bija, ka nekādi nespēju izdomāt pareizo vārdu frāzei: “Skumjas izgaisīs, un labāk paliks rīt”. Apzinājos, ka “labāk” nav tas pareizais vārds, ka tas ir mākslīgs, ka tie ir meli, jo labāk taču nepaliks! Tā nu pusgadu dziesma bija nepabeigta, līdz pēkšņi atskārtu, kas ir tas īstais vārds. Toreiz savā auto braucu uz laukiem, dungoju dziesmu un meklēju pareizo vārdu. Un tas atnāca. Tas bija “vieglāk”! Līdz ar to dziesmai bija pavisam cita jēga, cits skanējums. Un tā ir ar mani tagad, pēc Gvido nāves. Es nezinu, vai vieglāk paliks rīt, bet skaidrs, ka labāk jau nepaliks. Nekad! Vai būs vieglāk, vai šīs skumjas izgaisīs, vai atlaidīs? Nezinu. Gan jau, gan jau kādreiz rīt...”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!