"Nekas nav apstājies, vienkārši ir jāgaida un jāpilnveido sevi," - Rēzija Kalniņa par lielo starpbrīdi un lomām trijos seriālos

Šosezon jūsu radošajā dzīvē ienākuši trīs televīzijas seriāli! Kā veidojās apstākļi, radās motivācija pateikt jāvārdu trim lomām gandrīz vienlaikus?

Sākoties dīkstāvei, pirmā mani uzrunāja Lelde Kovaļova par «Bezvēsts pazudušajiem», satikos ar brīnišķīgu režisoru Vladu Kovaļovu, daudz runājām. Kā uzzināju, romānā mana varone ir vairāk nekā 70 gadu veca. No sākuma provēs piedalījos uz lomu, ko spēlē Kristīne Nevarauska. Uz to mani nepaņēma, tomēr ļoti gribēja kaut ko piedāvāt, tāpēc Silvijas lomu pārtaisīja speciāli mani. Tas tēls mani interesēja pat vairāk nekā galvenā loma. Kāda īsti ir Silvija, skatītāji uzzinās seriāla noslēgumā. Varu atklāt tik to, ka viņai ir sena mīlestība pret vienu no seriāla varoņiem. Interesantie, noslēpumainie tēli ir tie, kas man ārkārtīgi patīk un fascinē. Tur man bija, ko darīt un spēlēt, un komanda bija lieliska.

Un tad mani uzrunāja projekta «Nemīlētie» producente. Sazvanījāmies ar režisoru, viņš stāstīja, kādu redz Sofijas tēlu. Man vienmēr priekšnosacījums bijis, ka seriāls nav fabrika, ka nepieciešams laiks, lai izstrādātu tēla līniju, tāpēc, kad uzzināju par daudzajām sērijām, sapratu, kādā tempā notiks filmēšana. Būtībā šiem seriāliem esmu piekritusi brīnišķīgās komandas dēļ. Šajā seriālā man pretī ir lieliskais Egons Dombrovskis.

Savukārt, kad zvanīja Linda Olte par «Projektu: šķiršanās» un aicināja uz provēm, teicu, ka esmu jau divos seriālos, tikai, ja tas netraucē, varam tikties. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi šo izvēli. Es teiktu tā, ka «Projektam: šķiršanās» bija jābūt manā seriālu listē. Šī bija tāda ļoti laba, cilvēciski sirdssilta, profesionāla un koleģiāla pieredze. Satikāmies kā domubiedri, un, par ko liels prieks, pirmo reizi strādāju pārī ar Gati Gāgu, iepazinu viņu kā cilvēku.

Laura «Projektā: šķiršanās», Silvija «Bezvēsts pazudušajās» un Sofija «Nemīlētajos»… Zinu, ka arī teātris pieprasa katru vakaru iejusties citā tēlā, bet seriāls tomēr šķiet vēl intensīvāks darbs. Kā tikāt galā ar tēlu nošķiršanu?

Tā nebija problēma. Tāpat kā repertuārteātrī katru vakaru taču spēlējam kādu citu lomu. Tas jau mums – aktieriem – ir asinīs. Bet arī nebija tā, ka vienā dienā būtu vairākos seriālos jāfilmējas.

Tapt Lauras lomai palīdzēja eneagramma. Vai abās pārējās lomās šis paņēmiens netika pielietots? Kur radāt atbalstu citu tēlu veidošanai?

Nē, citiem netika piemērots. «Projektā: šķiršanās» visi pārējie arī ieinteresējās par šo iespēju analizēt tēlus pēc eneagrammas tipoloģijas, ko mums palīdzēja konsultante Elita Moiseja. Jā, domāju, tas ir ļoti liels ieguvums. Tā Laurai tāda pievienotā vērtība, visiem šī seriāla tēliem. Elita vispirms iepazinās ar scenāriju, tad izstrādāja eneagrammas tipus, palīdzot saprast, kāpēc viens tips ir kopā ar citu, kas ir viņu savstarpējie uzdevumi. Tas ļauj nepievilkt tēla rīcību sev un to neattaisnot ar savām pieredzēm, bet saprast tēla domāšanu un kontekstu. Eneagrammas tipoloģiju tēla analīzē izmanto arī Holivudā, piemēram, Toms Krūzs. Mēs jau strādājam ar dažādiem instrumentiem. Piemēram, «Nemīlētajos» tie vairāk ir mani novērojumi par Sofijai līdzīgām sievietēm. Ja, piemēram, sēžu kafejnīcā, nepaiet neviens cilvēks garām, kam neuzmestu aci un nemēģinātu viņu «nolasīt». (Smejas.) Man šādu novērojumu «pūrs» ir diezgan pilns, pietiks daudziem tēliem.

Sofijas un Oskara – mātes un dēla – attiecības ik pēc «Nemīlēto» sērijas atstāj daudz neatbildētu jautājumu... Vai neaizdomājaties, kā viņiem savu dzīvi sakārtot?

Šīm attiecībām ir piemēri, kas tālu nav jāmeklē. Vientuļā māte (te nav runa, vīrs cietumā vai jūrā), pusaudžu, pieaugušu bērnu problemātika, sievietes nespēja saprast pašai sevi, izvēlēties, pašcieņas trūkums… Šķiet, te nav tik daudz runas par to, kādas ir viņas attiecības ar dēlu vai dzīvesbiedru, kā, teiksim, par to, kas ir viņa pati. Vai maz kādā brīdī saprot, ko pati vēlas un kā grib dzīvot. Man interesantāk ir tieši saprast tēla pielāgošanos dzīvei, šajā gadījumā – Sofijas pielāgošanos dzīvei un vajadzību pēc mīlestības, miera, bezkonflikta situācijām. Ne vienmēr tie kompromisi, ko mīļā miera labad pieņemam, ir adekvāti normālībai. Domāju, Latvijā ļoti daudz par to varam runāt. Tā ir īpaša tēma – sieviete ļoti reti sevi līdz galam iepazīst un novērtē. Tāpēc, domāju, uzmanības un mīlestības trūkums ir arī Artūra Dīča varonim. Mīlestība un attiecības nevar būt paviršas.

Varat teikt, ka Laura salīdzinoši pašai ir tuvāks tēls?

Katra no šīm pieredzēm ir unikāla un nesalīdzināma, jo arī tēli ir absolūti dažādi. Tāpēc noteikti nelikšu vietas.

Bet cilvēciskās pieredzes ziņā? Var taču salīdzināt, kurš tēls devis vairāk? Kaut vai laulību terapeita padomi…

Tādā ziņā – jā, Laura droši vien ir tā, kas vairāk ko mācījusi, daudz palīdzējusi un turpina palīdzēt.

Pati šos seriālus skatāties?

Ne visus vēl sanācis paskatīties laika trūkuma dēļ. Bija intensīvs darbs, atklājot «OratoriO» un iestudējot izrādi; paralēli mēģinājums pie Viestura Kairiša Dailes teātra jubilejas izrādei. Kad skatos seriālu, iztēlē un atmiņās primāri redzu aizkadrus. Skatos, kas ir aiz. Atceros katru dienu, rītu, to, kas notika apkārt šim kadram, tās ir ļoti skaistas atmiņas. «Bezvēsts pazudušajās» tās bija sarunas ar Vladu, ļoti nopietnā gatavošanās, Mālpils skaistā muiža, visa tā atmosfēra, harisma, personības…

«Bezvēsts pazudušajās» Silviju jaunībā atveidoja jūsu brāļameita Linda. Droši vien tas bija darbs dubultā – izdomāt un izstāstīt, kāda Silvija varēja būt pirms gadiem 20-30?

Nevaru to komentēt, jo tas bija viņas un režisora darbs.

Nesen kopā ar vīru – diriģentu Aināru Rubiķi – esat atklājuši savu mūzikas un drāmas telpu «OratoriO». Vai tā tapa kā atbilde šim sarežģītajam laikam, kas māca vairāk paļauties uz sevi?

Mūsu kultūrtelpa «OratoriO» tapa kā vieta, kurā dalīties ar līdzdomātājiem – satikties ar cilvēkiem, kam interesē tēmas, par kurām es runāju drāmā un Ainārs – mūzikā. Dalīšanās telpa – tā es varētu teikt. Protams, tā paredzēta ne tikai koncertiem un pašu iestudējumiem, bet arī izīrēšanai.

Telpa ir atvērta. Kas ir tas, ar ko vajadzētu turpināt?

Ar piepildīšanu. Telpa kā ietinamais papīrītis ir gatavs, tagad atliek veidot konfektītes.

Kamēr runājam, valstī atkal noteikts ārkārtas stāvoklis. Kāds ir jūsu plāns b?

Jā, esam atkal «lielajā starpbrīdī». Plāns? Darbs pie iestudējumiem turpināsies. Darīsim to pašu, ko pirmajā vilnī – radīsim, ģenerēsim idejas. Pateicoties pirmajam vilnim, ja tā var teikt, radās «OratoriO» telpa, koncerti, izrāde. Nekas nav apstājies, vienkārši ir jāgaida un jābūt apzinātībā. Jāpilnveido sevi.

Kaut vai tomātus audzējot? Runā, ka tie jums šovasar padevušies īpaši ražīgi.

Ikviens, kam ir dārzs, zina, ka tas nozīmē uzmanību, laiku un rūpes. Radošam cilvēkam ir grūti sēdēt, rokas klēpī salikušam. Atceros, kad biju maza un mamma strādāja Nacionālajā teātrī, redzēju vairākas viņas kolēģes tamborējam vai adām. Arī tas ir radīšanas brīnums – tāpat kā dārzs ar tomātiem, gurķiem, garšaugiem… Ka skaties, kā no mazas, knapi saredzamas sēkliņas izaug kaut kas. Līdzīgi kā paņem lugu, izlasi, sāc to skeletu apaudzēt ar miesu, kā drēbes piemērīt – atceraties, kādreiz bija no papīra izgriežams lellītes ar apģērbu, ko uzlocīt? – domas un emocijas. Mūsos jau visos ir šis Radošais gars iekšā, kas radījis arī mūs. Jā, šis laiks no vienas puses uzliek uz pauzes un ļoti lielas nedrošības, bet no otras – paver jaunas iespējas.

Kas jums palīdz pārvarēt nedrošību?

Tas nav bijis vienkārši, pirmajā vilnī taču nezinājām, cik ilgi tas būs un kā tas būs, kad un vai beigsies. Tagad tik strauji veļas šis otrais vilnis… No vienas puses bijām gatavi, ka tas tā būs. Tā sajūta vairs pat nav nedrošība. Kaut kādā ziņā tā ir… novembriska… Siltums, saules gaisma beidzas, lapas nokrīt, gājputni aizlido… Tu ej pie tā koka, kuram vēl ir lapas, bet pēkšņi uzpūš vējš un lapu vairs nav. Tā ir tā sajūta patlaban… Ka lapu vairs nav.

Palīdz, citējot Pēteri Kļavu, būšana šeit un tagad, nezūdīšanās par rītdienu un nākotni… dzīvošana. Kad kādam viedajam vaicāja, ko viņš izjūt pret pasauli, kurā ir tik daudz naida un agresijas, viņš teica – līdzjūtību. Līdzi jūtību! Šis laiks ir liela iespēja palīdzēt un līdzi just, nenocietināties.

Vērojot, kādos uzskatu pretpolos pandēmijā sadalījusies sabiedrība un cik naidpilni diskutējam par būtiskiem jautājumiem, šķiet, līdzjūtība izplēnē arvien straujāk...

Stresa un neikdienišķās situācijās – ai!, cik daudz īlenu izlien no maisa, lai arī citkārt izskatāmies balti un pūkaini. Taču jāsaprot, ka neesam atrauti cits no cita, visi esam viena milzīga enerģija. Tas, ko mēs spļaujam ārā kā indi uz citiem, domājam, runājam, jūtam, tieši kā bumerangs atgriezīsies atpakaļ pie paša.

Lai cik tas patētiski skanētu, gribu citēt Latvijas himnas pirmo rindiņu: «Dievs, svētī Latviju!». Uzsvars uz «Dievs, svētī!». Kas ir Dievs? Mīlestība, nekas cits. Mīlestība, svētī Latviju! Beznosacījuma mīlestība ir klātesoša visu laiku. Pateicībai ir pozitīva enerģija, tāpēc ir svarīgi pateikties par to, ka tā ir, un pateikties par to, kas ir.

RĒZIJA KALNIŅA

• Dzimusi 1970. gada 23. decembrī Rīgā.
• Dailes teātrī kopš 1994. gada.
• Patlaban redzama seriālos: «Bezvēsts pazudušās» («Shortcut»), «Nemīlētie» (TV3), «Projekts: šķiršanās» (LTV!).
• Savs: mūzikas un mākslas telpa «OratoriO», kas tikko atvērta ar Šona Grenana lugas iestudējumu «Tagad un tad».