Aktrise Kristīne Belicka sākusi strādāt veikalā par kasieri

Apmeklējot Krasta ielas veikalu "Sky", kādam varētu šķist, ka viņu apkalpo kaut kur redzēta sieviete. Arī aktrise sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atzīst: “Ir cilvēki, kuri mani atpazīst, bet ir tādi, kas domā, ka kaut kur ir mani redzējuši, bet īsti neiedomājas, kur. Protams, ne visi mani atpazīst, jo neesmu nekāda kino dīva.” Kristīne pat bija apsvērusi domu strādāt par apkopēju. Viņa stāsta, kā nonākusi līdz lēmumam strādāt veikalā, un bilst – aktrises darbu negrasās atstāt. “Manas lomas teātrī vēl būs,” nosaka talantīgā aktrise.

Par darba meklējumiem

“Koronavīrusa izplatības dēļ arī man bija jāpieņem dažādi lēmumi… Šajā pavasarī man bija piedāvāta loma. Lugu izlasīju, loma patika, biju gatava atgriezties uz skatuves. Bija jāsākas mēģinājumiem, bet pēc nedēļas tika ieviesta ārkārtējā situācija. Neviens nesaprata, kas notiks, iestājās neziņa. Arī plānotā izrāde tika atcelta uz nenoteiktu laiku. Vēlāk no tā paša teātra nāca vēl viens piedāvājums, citai lomai, un tad es “sacerējos” vēl vairāk. Bet arī tā izrāde pandēmijas dēļ netika realizēta.

Sāku lūkoties pēc darba. Biju jau mazliet izmisusi, jo nekādas atbildes pēc manis nosūtītajiem darba pieteikumiem nesaņēmu. Biju pieteikusies pat uz apkopējas darbu… Cilvēki, saņemot manu CV, domāja, ka es viņus “nesu cauri”, ka tas ir kaut kāds joks. Savukārt šajā veikalā, kur tagad strādāju, kad mani ņēma darbā, jautāja, kāds ir iemesls, ka tā krasi vēlos mainīt nodarbošanos. Es atbildēju, ka teātra, kino projektu nav, bet darbs ir vajadzīgs,” pastāsta Kristīne.

Par darba tikumu

“Nekad neesmu baidījusies no jebkāda veida darba. Strādājusi esmu kopš divpadsmit gadu vecuma – gan lauku darbos, gan kafejnīcā par trauku mazgātāju. Laukos, kaut pašiem bija trīs dārzi, vasarā strādāju arī citās saimniecībās, ravēju zemenes un sēju tējas. Sestdienās kafejnīcās mazgāju traukus. Lai arī visa odu pēc ceptu kartupeļu eļļas, biju laimīga par nopelnīto naudu, par kuru tirgū pirku kasetes. Sakrāju pat džinsiem.

Esmu tā audzināta, ka darbs ir tikums, lai cik saldi vai pareizi tas izklausītos. Strādāt nav kauns, kauns ir zagt. Tāpēc man nekad nav bijušas problēmas darīt darbu. Nekad neesmu satraukusies, padevusies. Jā, varu “paņuņņāt” mazu mirklīti spilvenā, bet tad atkal ceļos un eju. Kad man bija 17 gadu, man nomira audžumamma, kopš tā brīža paliku pilnīgi viena šajā pasaulē. Esmu iemācījusies izdzīvot jebkādos apstākļos un nekad nepadoties. Es arī nebaidos un paļaujos uz sevi, uz augtākiem spēkiem,” ir atklāta aktrise.

Par kraso nodarbošanās maiņu

“Bija iespēja strādāt par viesmīli, bet tas posms sen ir pagājis. Tas nav mans. Veikala kasē strādāt ir citādi. Esmu vērojusi, kā viesmīļi strādā labos restorānos – cilvēki ar dzīves pieredzi, prasmēm un zināšanām. Tam ir jābūt foršam aicinājumam. Darīt to slikti es negribu, bet darīt labā līmenī nespēju, jo nav mans aicinājums. Man viens paziņa jautāja, vai man nav psiholoģiski grūti strādāt veikalā par kasieri. Es ilgi sēdēju un domāju, kā man šis jautājums jāsaprot. Nē, man nav grūti. Jūtos mierīga kā indiānis. Daru savu darbu. Man nekam nav “jāpārkāpj pāri”. Es daru darbu – es strādāju. Tajā brīdī esmu kasiere Kristīne, nevis aktrise.

Šis laiks man ir ļoti strukturēts, sakārtots un disciplinēts. Varu paredzēt savus ienākumus. Tagad, kad strādāju, jēgpilnāk plānoju savu brīvo laiku,” par pašreizējo darbu skaidro Belicka.

Par dzīvi ikdienā

“Visas pārmaiņas, kas šobrīd notikušas, visi ierobežojumi manos ikdienas paradumos neko nav mainījuši. Es neapmeklēju ne restorānus, ne kino, ne kafejnīcas. Ēst gatavoju mājās. Es praktiski nekur neeju, esmu liela vienpate. Man patīk mājās – lasu grāmatas, skatos labas filmas, man tīk doties pastaigās ar suni. Darbs ir vienīgais veids, kā satieku cilvēkus.

Atceros – reiz, kad bija jāiet uz tikšanos, man nebija ko vilkt, jo atskārtu, ka man ir tikai treniņbikses, sporta apavi un ādas jaka. Mani neinteresē atrādīšanās saviesīgos pasākumos, jo tie, kam es būšu vajadzīga, zinās, kā un kur mani atrast. Speciāli bāzties virsū un doties uz kādiem saviesīgiem pasākumiem, lai sevi parādītu, tas mani nekādā veidā nepiepildītu, bet gan iztukšotu. Es negribu tērēt savu laiku tādām lietām. Visas ārišķības mani izsmeļ. Var pazust, pazaudēt sevi, savu patību,” atzīst Kristīne.

“Man ir paveicies, ka man ir pretimnākoša un feina vadība. Ļoti labi izturas pret darbiniekiem. Par darbu lielveikalos biju salasījusies šausmu stāstus, bet te es varu teikt tikai to labāko. Attieksme pret darbiniekiem ir ļoti laba,” saka Kristīne un piebilst: "Kasieris nav cilvēks, uz kuru izgāzt savas negācijas. Jāsaprot, ka vienu dienu tu esi kungs un karalis, bet nākamajā vari būt plikiņš vai nabadziņš vai otrādi. Vairāk vajadzētu citam pret citu izturēties ar cieņu. Arī veikala darbinieki ir cilvēki, ne robotiņi."

“Ja veikalā iegrieztos kāds no teātra kolēģiem, piemēram, Ģirts Ķesteris vai Dž. Dž. Džilindžers, mēs jauki papļāpātu. Grupas "Dzelzs vilks" mūziķis Mārcis Judzis bija ienācis veikalā. Jauki parunājāmies. Pārsteigts, mani redzot pie kases, viņš nebija, jo kas tur slikts, ka cilvēks strādā? Savā profesijā taču strādāt nevaru – lomu nav,” saka aktrise. “Es šobrīd “audzēju muskuļus” aktieriskajā ziņā. Man apkārt ir tik daudz cilvēku, esmu atgriezusies pie aktierdarba pašiem pamatelementiem – novērojumiem. Man patīk vērot cilvēkus, aktiera uzdevums ir mācēt caur vērošanu izprast nianses. Kā gan aktieris var uzburt tēlus, ja viņam nav prototipu? Un kā prototipus es varu dabūt dzīvus cilvēkus, nevis radīt tos savā iztēlē,” stāsta Kristīne.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!