Ballītes, kokaīns, novārtā atstāts bērns - "Ērkšķu šova" Ināras skarbais stāsts
Vēl pavisam nesen Ināru varēja uzskatīt par ballīšu karalieni – ja Cēsīs bija kāds burziņš, viņa vienmēr tika uzaicināta, un šajās izpriecās netrūka ne alkohola, ne narkotiku. Kā tagad izvērtusies 22 gadus vecās meitenes dzīve?
Ināra atzīst, ka dzīvoja pārāk vētraini un nebūtu apstājusies, ja vien nepalīdzētu dalība projektā "Caur ērkšķiem uz..."
“Man ļoti, ļoti palīdzēja "Ērkšķos" saruna ar ekspertu – juristi Ievu Branti. Viņa man iedeva pamatīgu “spērienu pa pakaļu”. No sākuma domāju: nu ko viņa tur muld, ka es viņai atgādinot pašu jaunībā, – viņa taču mani nepazīst! Bet, kad viņa izstāstīja savu stāstu, sapratu, ka es neesmu tāda vienīgā. Sapratu, ka ir iespējams mainīt savu dzīvi,” saka 22 gadus vecā Ināra, kas projektam pieteicās, mammas mudināta.
“Ģimene manī bija pamatīgi vīlusies. Brālis ar mani nerunāja, mammai bija kauns par manu līdzšinējo dzīvi. Mamma visu laiku mudināja kaut ko mainīt, bet man tas bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Pieteicos tikai tādēļ, lai mamma mani liktu mierā – domāju, vismaz parādīšu, ka kaut ko daru lietas labā. Jo biju pilnībā pārliecināta, ka mani "Ērkšķos" nepaņems, jo manā dzīvē taču nekas tāds traks nav noticis, man jau nav tik sūdīgi, kā citām. Bet, re, pieņēma!” gandarīta ir Ināra un uzsver: “Patiesībā tieši mamma ar brāli man visvairāk palīdzēja. Kad iznācu no "Ērkšķiem", viņi sniedza lielāko atbalstu. Šobrīd dzīvoju pie mammas, mums viss ir kārtībā, bet ar brāli, ar kuru pirms tam praktiski pat nesarunājāmies, man ir izcilas attiecības.”
Vai vecās kompānijas Inārai liek mieru? “Protams, ka nē! Meklē mani, kur esmu pazudusi, zvana! Tāpēc man ļoti bieži ir izslēgts telefons, tāpēc cenšos nerādīties ārpus mājas, jo apzinos, ka varu uzkāpt uz vecā grābekļa. Tāpēc visur esmu kopā ar brāli, viņš mani pieskata. Ceru, ka noturēšos ilgāku laiku, un tad jau vecie draugi sāks mani aizmirst, vairs neaicinās tusēt. Jo man patīk tagadējā dzīve!” uzsver Ināra.
