Ballītes, kokaīns, novārtā atstāts bērns - "Ērkšķu šova" Ināras skarbais stāsts
Vēl pavisam nesen Ināru varēja uzskatīt par ballīšu karalieni – ja Cēsīs bija kāds burziņš, viņa vienmēr tika uzaicināta, un šajās izpriecās netrūka ne alkohola, ne narkotiku. Kā tagad izvērtusies 22 gadus vecās meitenes dzīve?
Atradusi darbu
“Viss iet uz labo pusi. Tagad bērns visu laiku ir pie manis, mēs esam kopā, bieži ejam laukā uz spēļu laukumu, bet brīvdienās dodamies kopīgos izbraucienos. Tā ka, salīdzinot ar to, kāda biju agrāk, tad, jā, esmu tuvu ideālai mammai,” spriež Ināra.
Vēl tik nesenā pagātnē viņai ļoti, ļoti patika ballēties. “Ballīšu laikos puiku atstāju pie omes. Vienkārši man ļoti nepatika uzņemties atbildību. Godīgi sakot, baidījos uzņemties atbildību par bērnu, tāpēc domāju, ka labāk būtu, ja viņš dzīvotu pie vecāsmātes. Protams, apzinājos, ka bērnam vajag mammu, taču nespēju katru dienu ar viņu sēdēt mājās,” atklāta ir Ināra, piebilstot: “Un, kad ballējos, tad jau viss bija vienalga. Bija tik forši, ka par bērniņu pat neaizdomājos. Līdz nākamajam rītam, kad pamostoties apzinājos – bāc, es atkal visu esmu sačakarējusi.”
Nu viss esot mainījies. “Ballītēm nav laika. Es tagad strādāju!” paskaidro dzīves baudītāja. Kā, vai tiešām meitene, kura vēl vasarā paziņoja, ka darbs nav domāts viņai, ka viņa nav strādātāja, bet ballētāja, beidzot uzsākusi darba gaitas?! “Protams!” lepni atbild Ināra un paskaidro: “Naudu taču vajag!
Kad ballējos, man naudu nevajadzēja. Man draugi visu uzsauca – izklaides, alkoholu, narkotikas, cienastu...
Bet tagad esmu apzinājusies, ka jābeidz tusēt, ka es taču gribu būt laba mamma. Un man vajadzīga nauda. Tāpēc uzreiz pēc dalības "Ērkšķos" sāku meklēt darbu un pēc nedēļas jau strādāju. Bija vairāki darba piedāvājumi, izvēlējos to interesantāko un dāsnāk atalgoto. Strādāju Līgatnes vīna darītavā. Palīdzu taisīt vīnu, bet brīvdienās strādāju darītavas veikaliņā, tirgojot vīnus un saldējumu.”
Ināra neslēpj, ka pašai ir prieks, ka atradusi darbu, un, vaicāta, kas ir labāk – ballēties vai tomēr strādāt –, smejoties atbild: “Ir labi dzīvot godīgi. Man patīk, kā šobrīd dzīvoju, ka katru rītu nav jāmokās ar paģirām, ka esmu kopā ar dēlu. Tā patiešām ir patīkama sajūta. Protams, ir grūti turēties pretim kārdinājumam, vilinājumam paballēties. Bet mani attur arī tas, ka bērns visu laiku ir pie manis. Ir tik forši skatīties, kā viņš aug, cik viņš ir priecīgs, ka esmu visu laiku mājās. Mana mamma teic, ka puika kļuvis mierīgāks, kopš esmu tagad ar viņu visu laiku kopā, nevis ik pa laikam kaut kur pazūdu uzdzīvē.”
