Kaspars Zāle ar jurista palīdzību atgriežas Dailes teātrī - bet tur attiecības ar vadību ļoti saspīlētas

Aprīlī Dailes teātra vadība pieņēma lēmumu izbeigt darba attiecības uz vienošanās pamata ar četriem aktieriem, kuriem it kā bijusi salīdzinoši mazāka noslodze, – ar Aiju Dzērvi, Sarmīti Rubuli, Mārtiņu Poču un Kasparu Zāli. Atšķirībā no citiem kolēģiem Kaspars uzsāka cīņu par savu vietu teātrī, bija gatavs iet pat līdz tiesai, būdams pārliecināts, ka viņa atbrīvošana ir netaisnīga. Tas vainagojies ar to, ka atlaišanas procedūra Zāles sakarā beigusies. Taču, pēc aktiera teiktā, tiekot darīts viss, lai viņš emocionāla diskomforta dēļ no teātra aizietu pats.

Atsauc uzteikumu

Aprīlī aktieru atlaišanu nesen par Dailes teātra direktoru kļuvušais Juris Žagars pamatoja LTV1 raidījumā "Kultūršoks": “Es lūdzu trupas vadību apkopot datus par pēdējām trim sezonām – kādas lomas un cik daudz ir katram aktierim dots spēlēt. Par galveno lomu mēs piešķīrām piecus punktus, par otrā plāna lomu – trīs. Tātad lielāka atstarpe starp galveno lomu un otrā plāna lomu. Par epizodi – divus punktus, par masu skatu dalībnieku – vienu, un tīri matemātiski sarēķinājām summas. Un šie aktieri atrodas lejasgalā, tātad viņi faktiski ir bijuši vismazāk nodarbināti vismazākajās lomās šajā periodā.” Viņš piebilda, ka būtiskākais kritērijs ir nākamā sezona, kas, lai arī ļoti neskaidra, tomēr iezīmē ainu, ka “indikatīvi pieprasījuma pēc šiem aktieriem nav”.

Kamēr teātra darbība šā gada pavasarī bija paralizēta pandēmijas dēļ, Zāle nepadevās grūtsirdībai, bet, sakot, ka zaudēt tāpat nav ko, meklēja izeju no šķietami bezcerīgas situācijas. “Papīrus” par atbrīvošanu no darba viņš neparakstīja. “Atlaida mani telefoniski, pa vasaru pāris reižu tikai sarakstījāmies e-pastā, nekāda kontakta man nebija ne ar teātra radošo direktoru Viesturu Kairišu, ne vadītāju Juri Žagaru,” sarunā ar "Kas Jauns" stāsta Kaspars.

Viņam šajā situācijā laimējies saņemt juristu kompānijas "TGS Baltic" atbalstu, konkrēti palīdzējis advokāts Kalvis Krūmiņš. “Tika panākts, ka Juris Žagars atsauca uzteikumu, esmu atpakaļ teātrī, mana atlaišanas procedūra ir beigusies,” atklāj Kaspars. Par to liecina arī teātra mājaslapa, kurā Zāle redzams štata aktieru galerijā.

Tiesa, izrādēs, kurās viņš spēlēja pavasarī, Kaspara vārdu neatrast, jo jau tobrīd lomās tika ielikti citi aktieri, un nekas šajā ziņā nav mainījies. Arī par jaunās sezonas iestudējumiem, no kuriem divos viņam vēl gada sākumā solītas būtiskas lomas, skaidrības neesot. Kā rakstīts, Zālem bija paredzēta viena no galvenajām lomām pie Regnāra Vaivara iestudējumā "Trīs draugi", kā arī Borisa Frumina iestudējumā "Vecākais dēls", bet šīs izrādes teātra tuvākās nākotnes plānos vairs nav atrodamas. Tiesa arī, šogad Dailes teātris pēc valdības noteiktajiem ierobežojumiem vispār līdz gada beigām atcēlis visas savas izrādes.

Aizliegts strādāt ārpus teātra

Lai arī teorētiski atjaunots darbā, Kaspars neslēpj, ka viņa aktiera ikdiena nebūt nav tāda kā pārējiem un ik uz soļa viņš jūt vadības “izrēķināšanos” par savu uzdrīkstēšanos. “Mani izsauca uz teātri, lai paziņotu jauno darba grafiku, kāds man būs līdz 12. decembrim. Darba ikdiena, par ko esmu parakstījies, būs tāda: man jābūt katru dienu, izņemot svētdienu vakarus un pirmdienas, no pulksten 10 līdz 14 un no 18 līdz 21 teātra 75. kabinetā un jāiestudē monoizrāde. Pamest telpu drīkstu uz 15 minūtēm. Turklāt Žagars ir aizliedzis man piedalīties jebkādos ārpusteātra projektos, kas šobrīd ir visgrūtākais, jo man “karājas gaisā” liela filmēšana seriālā par Benjamiņu, kā arī paralēli iznākusi studentu izrāde "Asinsbrāļi", kurā Patriarha rudens ietvaros piedalos.” TV3 skatītāji pamanījuši, ka aktieris ar cietumnieka Lūkasa lomu nupat ienācis seriālā "Nemīlētie". Par laimi, šis darbs ir nofilmēts, tāpēc varam būt droši, ka konflikts ar teātri seriāla varoņa gaitas neietekmēs.

“Saprotu, ka, radot psiholoģisku diskomfortu, ir vēlme par katru cenu tikt no manis vaļā,” ir pārliecināts Kaspars. “Vadības rīkojums bija tāds, ka man kvalifikācijas celšanas nolūkā, izmantojot to, kas pieejams 75. kabinetā, jāuztaisa monoizrāde. Man nav iedots ne režisors, ne scenārists, dramaturgs, scenogrāfs, gaismotājs, horeogrāfs, tērpu mākslinieks vai mūzikas autors… Paziņoja, ka pēc divām nedēļām komisija vērtēs izrādes pieteikumu – vai man ļaut attīstīt šo darbu. Komisija neatnāca, atnāca Viesturs, kas teica, ka viņam viss patīk un varu turpināt strādāt. Žagars vēl nav neko teicis. Šonedēļ manā darba kabinetā sanesa manekenus, ar kuriem paralēli strādā tērpu māksliniece savam projektam. Dara visu, lai es justos psiholoģiskā diskomfortā. Klīst runas, ka mani likšot masu skatos – slieku spēlēt un tamlīdzīgi,” turpina Zāle. Kairišs kā vienu no variantiem Zālem piedāvājis attīstīt monoizrādi par Raini, par izejas punktu ņemot dzejoļu krājumu "Gals un sākums".

Ieslodzīts ar Raini

Kaspars, lai arī visu darba laiku spiests pavadīt četrās sienās un apgūt to, kas nekad agrāk nav darīts, par jauno uzdevumu jūtas pat priecīgs. “Monoizrāde dod iespēju sevi attīstīt un pilnveidot. Daudz lasu, arī Roalda Dobrovenska pētījumu par Raini. Velku laukā krustpunktus, kas zināmā mērā saistīti ar manu dzīvi. Rainis pats ir studējis advokatūru, tagad man jāapgūst zināšanas saistībā ar atlaišanas epopeju; Rainis ir sēdējis cietumā, kas – cietums – man visu dzīvi ir bijusi interesējoša tēma (kā režīms izmaina cilvēku), nu pats esmu teātra četrās sienās kā ieslodzījumā; Rainis sevi sauc par Daugavas dēlu, savukārt es esmu dzimis Sarkandaugavā pie Daugavas, bet Koknesē pie Daugavas (kur Rainis tikās ar Pēteri Stučku) man bija lauki. Es arī pirmo reizi izrādei veidoju muzikālo pavadījumu – ir klavieres, mikrofons, miksēju Raiņa tekstus ar saviem. Savai kaķenei sacerēju skaņdarbu "Dzirkste", skatos, ka arī Rainis bieži piemin vārdu “dzirkste”. Ir visādas mistiskas sakritības! Būtu nejēdzīgi, ja es čīkstētu un pukstētu, ka viss ir slikti, jo tad būtu grūtāk, man vismaz ir mērķis – šī monoizrāde, kas tur mani pie veselā saprāta un dzīvības,” neslēpj Zāle, atklājot, ka ar šo izrādi grib izstāstīt par sevi – par to, kā līdz šim visam nonācis. Tiesa, neko vairāk – vai un kad pati izrāde varētu notikt – pagaidām viņš nezina.

“Situācija ir īpatnēja, bet pamācoša”

Vaicāts, kāda ir ikdienas komunikācija ar teātra vadītāju Žagaru, aktieris teic: “Ja ejam viens otram garām, pasveicinu, bet neko nerunājam.” Daudzi vaicā, kāpēc Zāle bojā nervus un uz ko tādu parakstījies. “Vispirms man tas bija goda un cieņas jautājums, iestāšanās par likumību. Latvijā cilvēki lielākoties baidās pastāvēt par savām tiesībām. Tādā veidā tie, kas pie varas, veido savu hierarhiju, izmantojot iebiedēšanas taktiku. Mēs taču nedzīvojam Ziemeļkorejā, bet brīvā un tiesiskā valstī. Eiropā tā ir normāla prakse – runāt par darba tiesībām. Gribu šajā ziņā arī rādīt piemēru citiem, dalīties pieredzē.” Mazsvarīgs, protams, nav bijis arī atalgojuma jautājums. Visu šo laiku aktieris vismaz varējis rēķināties ar minimāliem ienākumiem. “Šī ir ļoti īpatnēja situācija, kurā galvenais mentāli ir to visu izturēt. Psiholoģiski nav viegli. Bet katru situāciju pieņemu kā iespēju iemācīties kaut ko jaunu. Pa šo laiku esmu iemācījies vairāk cienīt sevi, savu laiku un enerģiju,” pauž aktieris.