Latviešu ultramaratoniste Diāna Džaviza pandēmijas laikā pārsteidz pasauli
Tikai pirms septiņiem gadiem viņa sāka nodarboties ar skriešanu, bet nu jau viņai pieder pasaulē šogad septītais labākais rezultāts diennakts skrējienā. Vīnē dzīvojošā salacgrīviete Diāna Džaviza 4. oktobrī Berlīnē laboja 31 gadu vecu Latvijas rekordu.
Šajās sacensībās Diāna piedalījās tāpēc, ka Covid-19 dēļ tika atcelts vēsturiskais ultramaratons Spartatlons Grieķijā. Latviete uzzināja par diennakts sacīkstēm Vācijā un tajās viņa ne tikai spēja 24 stundās noskriet 228,962 kilometrus, bet arī uzvarēja, pārspējot pat visus vīriešus! Šis nav vienīgais 33 gadus vecās Diānas panākums šogad – viņa kļuva par Latvijas čempioni 100 kilometru skrējienā, laboja pašai piederošo rekordu 107 kilometru skrējienā Rīga–Valmiera, bet pavasarī, visstingrākās karantīnas laikā, piedalījās sešu stundu labdarības skrējienā... riņķojot pa pašas dzīvokli!
Skrien, lai atmestu smēķēšanu
Kad Diāna Salacgrīvā pabeidza vidusskolu, viņa devās uz Skotiju, bet pēc tam piecus gadus nodzīvoja Maldīvu salās. Tur viņa apprecējās, piedzima meitiņa Jūlija, un, kad viņai bija trīs gadi, Diāna nolēma, ka vēlas meitu audzināt Eiropā. “Austrijā dzīvoja mana māsa, tādēļ arī izvēlējos braukt uz Vīni,” paskaidro skrējēja.
Interesanti, ka Diāna Džaviza skriešanai pievērsās vien pirms septiņiem gadiem, ar pavisam vienkāršu mērķi – mazliet nomest lieko svaru un atmest smēķēšanu. “Sāku skriet, kad pārcēlos uz Austriju. Smēķēju vairāk nekā paciņu dienā, un pirms pieciem gadiem, kad izdomāju noskriet savu pirmo maratonu mūžā, smēķēšanu izdevās atmest,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Diāna.
Protams, tad viņai pat prātā neienāca, ka motivācija skriet, lai atmestu smēķēšanu, novedīs pie ultra garām distancēm, pie dalības pasaules čempionātos un diennakts skrējienos. “Pirms pusotra gada vēl nezināju, kas ir apļa skrējiens. Bet tagad šajā 24 stundu ilgajā distancē esmu uzrādījusi septīto labāko rezultātu pasaulē. Kas to būtu domājis?” mulsi nosaka Diāna Džaviza.
Viss emociju spektrs diennakts garumā
Vai nav apnicīgi stundām skriet? Turklāt riņķot pa stadionu, vidi, kurā diennakts laikā nekas apkārt nemainās… “Katrs dara to, kas viņam visvairāk patīk, bet man skriešana daudz dod sirdij un prātam. Man patīk skriet, man tas sagādā patīkamas emocijas. Nemaz neliekas grūti, jo skriet ir tik dabiski! Protams, arī man, pirms pati nebiju redzējusi ultramaratonu skriešanu stadionos, šķita, ka tas ir garlaicīgi. Taču es iemīlējos skriešanā pa apli, tiklīdz pirmo reizi iegāju stadionā un redzēju, kā citi sportisti skrien. Sapratu, ka es arī tā gribu! Tas nepavisam nav garlaicīgi. Šādi skrējieni ir ļoti, ļoti interesanti no psiholoģiskā viedokļa,” atbild sportiste. Un paskaidro plašāk: “Tajā aplī redzi šos skrējējus visas 24 stundas. Skrējiena sākumā redzi viņus laimīgus, viņiem nekas nesāp, viņi skrien un sarunājas, visiem viss ir labi. Tad jau redzi viņus nopietnus, pēc tam jau sagrautus, kad vairs nevar paskriet, kad kaut kas sāp. Pēc tam redzi, ka viņi saņēmušies atkal spēj paskriet... Emocijas, kas šādos skrējienos cilvēkos visu laiku mainās, var novērot 24 stundas. Un tie ir tik dažādi cilvēki – jauni un veci, vīrieši un sievietes. Tas ir tik interesanti! Tas ir prātam neaptverami, ko šajā laikā redzi, turklāt vēl pats saplūsti ar šiem cilvēkiem. Tā ir ļoti, ļoti liela kopības izjūta, tu dalies savās emocijās, jūti viņu emocijas. Pārdzīvo par viņiem, priecājies, un arī viņi pārdzīvo un priecājas par tevi. Tās ir ļoti labas sajūtas!”
Padomātu, ka nojūgusies
Starp citu, 24 stundu ilga riņķošana pa stadionu nav pats neparastākais, ko Diāna šogad paveikusi. Covid-19 pandēmijas radītie ierobežojumi noveda pie tā, ka latvietei nācies ar iemīļoto skriešanu nodarboties visneparastākajās vietās. “Kad martā Vīnē ieviesa karantīnu, es pēc atveseļošanās no traumas, ko guvu pagājušā gada pasaules čempionātā, tikko kā biju atsākusi treniņus. Vienīgais veids, kā trenēties, bija velotrenažieris un eliptiskais trenažieris, uz kuriem tad pavadīju ļoti daudz laika. Bet, kad pēc pāris nedēļām tika atļauts iziet pastaigāt, tad četros naktī, lai nevienu netraucētu un ne ar vienu nesaskartos, neapdraudot ne sevi, ne apkārtējos, devos ārā paskriet mazus gabaliņus. Un atkal izbaudīju skriešanu,” atceras Džaviza.
Savukārt 21. martā Austrijā bija iecerēts ikgadējais sešu stundu labdarības skrējiens, kurā bija ieplānojusi piedalīties arī latviete. Karantīnas dēļ sacensības tika atceltas, taču Diāna tik un tā nolēma skriet sešas stundas, tikai savā dzīvoklī pa aptuveni 20 metrus garu taciņu, katru apli apzīmējot ar spēļu kauliņu un meitai pienesot pankūkas! “Tas bija ļoti spontāns lēmums. Tā kā pasākumu organizators pats nolēma skriet dzīvoklī un aicināja citus skrējiena dalībniekus sacensībās piedalīties virtuāli, skrienot vai nu kādā parkā, vai citur, es izlēmu to izdarīt mājās. Viņš riņķoja ap virtuves galdu, bet man vismaz dzīvoklī bija iespējams izskriet tādu aplīti. Man pat prātā neienāca, ka šādi spēšu noriņķot sešas stundas, noskrienot teju 40 kilometru. Pati biju par to šokā!” tagad smejas Diāna, nosakot: “Es nezinu, kā maigāk to pateikt, bet... “skrūvītes” galvā mums tiešām nav. Taču arī šis skrējiens radīja neaizmirstamu kopības sajūtu, jo organizators savu skrējienu translēja tiešraidē, mēs dzirdējām cits cita soļus, čatojām. Tas padarīja visu tikai vēl interesantāku.”
Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
