Pusaudžu blēņas kara bāzē. Seriāla "We Are Who We Are" recenzija
Klajā nācis seriāls, kas iekļauts Kannu kinofestivāla programmā un kuru veidojis daudzu iemīļotais sajūtu un atmosfēras kinomeistars Luka Gvadanjīno. Kinoautors, kurš 2017. gadā saņēma nomināciju «Oskara» balvai, nav atkāpies no sava mākslinieciskā rokraksta, arī debitējot lielbudžeta seriālu frontē ar pieaugšanas stāstu «Mēs esam tie, kas esam».
Arvien biežāk seriālu producenti iespēju izpausties sniedz ne tikai kino veidotājiem, kuri ir izcili sižeta vērpšanas meistari, bet arī autorkino jeb neatkarīgā kino autoriem. Spilgts un ļoti veiksmīgs piemērs bija itāļu režisora Paolo Sorentino veidotais stāsts «Jaunais pāvests», kuru slavēja gan kritiķi, gan pat tie skatītāji, kurus saista tikai atraktīvs sižets.
Tagad savu roku lielajā seriālu pasaulē ir izmēģinājis arī viņa tautietis Luka Gvadanjīno. Viņš pasaules slavu nostiprināja ar savu 2017. gada filmu «Sauc mani savā vārdā». Šis kinodarbs, tāpat kā daudzas citas viņa filmas, izceļas ar fascinējošu vizuālo stilu un krāsainību. Viņa kinostāstiem raksturīgs izteikts uzsvars uz mazām sajūtu niansēm, kuras bieži vien pat nav nosaucamas konkrētos īpašības vārdos. Drīzāk tās sajūtamas un apjaušamas emocionāli un intuitīvi. Viņa filmu stāstu centrā parasti ir jaunieši vai sievietes, kuri kaut kādā veidā nejūtas iederīgi vidē, kurā viņi dzīvo. Piemēram, «Sauc mani savā vārdā» vēsta par pusaugu puisi, kurš karstā Itālijas vasarā sāk apzināties savu seksualitāti, iemīloties skaistā amerikāņu jauneklī. Gvadanjīno filmas paceļas pāri homoseksualitātes skaidrošanai faktu vai saukļu līmenī. Viņš spēj savu stāstu varoņu emocijas padarīt universālas un tuvas ikvienam neatkarīgi no tā, kāda orientācija ir skatītājam. Interesanti, ka bieži viņa filmas ir daudz iemīļotākas tieši sieviešu auditorijas vidū.
Jaunā seriāla «Mēs esam tie, kas esam» stāsta uzstādījumam ir zināmas paralēles ar viņa panākumiem bagātāko filmu. Seriāla darbība norisinās Amerikas armijas karabāzē Itālijā. Tā ir ļoti savāda – maza slēgta ASV saliņa vēsturiskās Itālijas vidū. Dzīve norit aiz žoga, un viss izskatās kā Savienotajās Valstīs – ir amerikāņu skolas, privātmājas ar labi koptajiem mauriņiem, ātrās ēdināšanas vietas, un naktīs cilvēki skatās tiešās translācijas no tēvzemes beisbola spēlēm. Stāstā ienākam ar dumpiniecisku, izlutinātu un gandrīz neciešamu amerikāņu tīni Freizeru. Viņš kopā ar savām abām mātēm, kuras dienē amerikāņu armijā, ierodas jaunajā dienesta vietā Itālijas bāzē. Freizers ir acīmredzami neiederīgs šajā disciplinētajā un sakārtotajā vidē. Viņa ģimene nāk no turīgām Ņujorkas aprindām, un var apjaust, ka viņa simpātijas vairāk saista savs dzimums.
Tomēr pirmajās divās sērijās šajā šķietami skaidrajā uzstādījumā parādās kāds noslēpums. Freizera uzmanību pat vairāk nekā spēcīgie apkārtesošie karavīri piesaista noslēpumainā vienaudze Keitlina. Seriāla otrajā sērijā izdzīvojam visus notikumus vēlreiz no viņas perspektīvas. Kļūst skaidrs, ka daudzsēriju filma būs stāsts par viņiem abiem, bet nebūt vēl nav skaidrs, vai tā būs draudzība, mīlestība vai kas cits. Otrajā sērijā pēkšņi šķietami vienkāršais uzstādījums savelkas pamatīgā intrigā, kas tomēr daudz vairāk sakņojas sajūtu līmenī, sižetiskajiem notikumiem kļūstot otršķirīgiem.
Pavisam citāds seriāls
Veiksmīgi vai neveiksmīgi režijas lielmeistaram izdevies debitēt seriālu frontē, tas ir jāvērtē katram pašam. Skaidrs gan, ka «Mēs esam tie, kas esam» unikalitāte slēpjas nevis kādā nebijušā stāstā, bet tieši tajā, kā stāsts ir izstāstīts. Protams, interesanti un šarmanti ir būt lieciniekiem pusaudžu blēņām kara bāzē un briestošām intrigām. Tomēr Gvadanjīno spēj ar neticamu rūpību un jūtīgumu lūkoties uz topošajiem pieaugušajiem un haosu, kas valda viņu domās, jūtās un hormonos. Jaunais seriāls ir pieteikums pavisam citam veidam, kā veidot seriālu un ko sagaidīt no tā. Tie var nebūt tikai uz priekšu dzenoši intrigām bagāti sižeti, bet, kā sola «Mēs esam tie, kas esam» ievads, seriāls var nesteidzīgi plūst, un vēl svarīgāka nekā notikumu gaita ir noskaņa un iespēja katram no mums iegrimt nostalģijā par pieaugšanas sarežģītību. Gvadanjīno neuzkrītoši signalizē, ka arī seriālu frontē ir iespējama daudz lielāka dažādība ne tikai žanros, bet arī stilos un pieejā. Respektīvi, tā nav akmenī cirsta patiesība, ka labs seriāls nozīmē tikai un vienīgi dinamisku sižetu. Ja vēl nesen revolūcija seriālu jomā bija tā, ka arī daudzsēriju filmas var būt ar kino filmu kvalitāti, tad tagad ir laiks iet tālāk un saprast, ka arī to stāsti, stilistika un plūdums var būt dažādi. Un ne vienmēr kaut kas elpu aizraujošs viennozīmīgi ir labāks.
No otras puses, ar bezkompromisa sajūsmu neuztversim visu jauno un atšķirīgo, bet palūkosimies arī kritiski. Jā, jaunais seriāls ir interesants pieteikums, tomēr brīžiem sajūsma, ar kādu tiek vērotas pusaudžu pieaugšanas nianses, kļūst nedaudz garlaicīga un monotona. Ievadā atsevišķos mirkļos zūd skaidrība, par ko ir viss šis stāsts un kāpēc mums tas jāskatās. Domāju, ka režisora filmu mīļotāji tiks pāri pirmo sēriju nelielajam haotiskumam un atradīs neapšaubāmās kvalitātes. To jau ir apliecinājušas daudzas pasaules kritiķu jūsmīgās recenzijas. Tomēr ir sajūta, ka Gvadanjīno ne gluži labi tiek galā ar seriāla stāsta mērogu un apjomu. No tā neglābj arī intriģējošais vizuālais stils un netradicionālie leņķi, kā mums veidotāji piedāvā palūkoties uz pasauli un seksuālās enerģijas pārlādētajiem pusaudžiem.
Seriāls mūžam jaunajiem
«Mēs esam tie, kas esam» mērķauditorija var būt gana plaša. Sākot no pusaudžiem, kas ir galveno varoņu vienaudži, līdz viņu vecākiem un tiem, kas vēl jūtas jauni un vēlas domās vai sajūtās būt jauni. Galvenais ir būt gatavam bez nospiedošas aizspriedumu nastas palūkoties uz jauniešu bariņu, par kuru mums stāsta autori. Šie varoņi nav kādi jocīgi amerikāņu jaunieši savādā vidē, kam nav sakara ar mums pazīstamo realitāti. Tieši šādi paši dumpinieciski un pieaugušajiem nesaprotami jaunekļi un jaunietes ir arī visapkārt mums. Tā ir viena no veiksmēm, ko sasniedz seriāla režisors. Visas mazās ainiņas un emociju sadursmes viņš spēj padarīt universālas tādā līmenī, ka nerodas šaubas, ka tikpat labi tas viss varētu būt noticis, piemēram, Rīgā vai Liepājā.
Nianses šoreiz ir svarīgas ne tikai emocijās vai pusaudžu fizioloģijā, kad izjūtam neziņu, ko darīt ar pirmajām ūsām uz augšlūpas vai arī kā tikt galā ar pirmajām mēnešreizēm, kuras negaidīti ir sākušās. Gribas vērst uzmanību uz skaņceliņu, kuru pēc tam gribēsies uzmeklēt internetā un dažas no dziesmām iekļaut savā ikdienas mūzikas izlasē. Tāpat arī tērpi, no vienas puses, ir pavisam ikdienišķi, tomēr pārdomāti un pozitīvā nozīmē jocīgi. Šīs visas mazās, skaistās nianses mums piedāvā ļauties nesteidzīgam sajūtu karuselim zem karstās Itālijas saules, dodoties pretim virknei pirmo pieredžu.
Materiāls tapis sadarbībā ar «Tet»
