“Tas bija tā vērts!” - Ainārs Rubiķis veiksmīgi iestrēdzis Latvijā

Pēc divām spraigām un piesātinātām sezonām mākslinieciskā vadītāja amatā Berlīnes Komiskajā operā latviešu diriģents Ainārs Rubiķis, tāpat kā daudzi ar kultūru un mākslu saistīti ļaudis, koronavīrusa pandēmijas dēļ piedzīvoja darbu piespiedu apstāšanos. “Nu nekas,” nodomāja Ainārs un iegūto laiku izmantoja, lai beidzot īstenotu to, kam iepriekš ilgstošās prombūtnes un gana ievērojamās slodzes dēļ nebija izdevies izbrīvēt laiku. Jauns opuss, iekopts piemājas dārzs, nodibināts uzņēmums un kopā ar sievu aktrisi Rēziju Kalniņu piepildīts sapnis par savu kultūrtelpu Rīgā – "Oratorio" –, kas jau svinīgi ieskandināta ar pirmajiem koncertiem.

Septembrī apritēja pusgads, kopš Covid-19 dēļ Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Visu šo laiku – līdz pat šim brīdim – “nosēdēji” dzimtenē?

Esmu veiksmīgi iestrēdzis Latvijā, bet, ja situācija nemainīsies, drīz atkal sākšu kursēt starp abām valstīm. No 12. marta, kad atgriezos Latvijā, pavadīju divas jaukas nedēļas pašizolācijā, un sanāca pat vairāk, jo nebija nepieciešamības iet laukā. Arī pēc tam visu atlikušo laiku pavadīju Latvijā, izņemot Līgo svētkus, kad kopā ar Rēziju aizbraucām uz Vāciju, kur man bija jānoslēdz sezona. Mums ir tradīcija sezonas beigās kolektīvam satikties, lai izrunātu lietas, kas ir notikušas, kā reaģēsim tālāk, vārdu sakot, visu rezumējam. Arī 18. augustā aizbraucu uz Berlīni, burtiski uz 24 stundām, lai piedalītos jaunās sezonas atklāšanā.

Tagad esmu Latvijā. Protams, nedaudz ir sarežģīti, jo Vācija ir ielikta dzeltenajā vai sarkanajā sarakstā – kā nu kuru brīdi... Bet, ja tā skrupulozi skatās, tad zinām, ka vācu zeme ir sadalīta vairākās bundeszemēs, un katrā no tām situācija ar vīrusa epidēmiju ir citāda. Berlīnē situācija ir ļoti mierīga, un tas vieš cerību, ka darbus būs iespēja atsākt.

Vai pirmā pirmizrāde šajā sezonā ir jau notikusi?

Pirmā pirmizrāde gaidāma septembra beigās. Arnolda Šoenberga "Mēness Pjēro", kas, starp citu, nav novirze no plānotā repertuāra – tā bija iecerēta kā sezonu ieskandinošā izrāde arī pirms kovidkrīzes. Tā nav speciāli piemeklēta tāpēc, ka ir iestājies tā sauktais lokdauns. Pārējais repertuārs gan ir krietni pamainīts. Atšķirībā no mūsu kaimiņu operteātriem – Stadt un Deutche operas – mums plāns B ārkārtējā situācijā ir sastādīts līdz pat decembrim. Kaimiņi tādu ir izveidojuši tikai līdz septembra beigām un tad skatīsies, kā rīkoties turpmāk. Mēs izvēlējāmies šo ceļu, lai cilvēkiem nav lieki jāpērk biļetes, atkal jānodod – tas veido nevajadzīgu putru.

Drīzumā došos uz Berlīni, jo 1. oktobrī man sākas pirmie mēģinājumi. Mums taps tāda “attīrītā”, pilnīgi jauna "Burvju flauta", kurā scenogrāfija un režija paliek tieši tāda, kāda ir, bet kora izvietojums ir balkonā, solistu izvietojums – skatītāju ložās, un orķestra bedre būs pārklāta, lai solisti mūziķus neapspļaudītu. Orķestra mūziķu un dziedātāju vietā, kas parasti paši bija uz skatuves, būs dejotāji, jo tagad noteikto deviņu un sešu kvadrātmetru distances likumu mēs stingri ievērojam.

Kā ar skatītāju zāli? Arī tā tiek īpaši pielāgota?

Tieši tāpat kā risinājumu radis Berlīnes Ansambel teātris, arī mums tādā pašā veidā ir žogi. No pusotra tūkstoša vietām tagad publikai pieejamas ir 358 vai 359 vietas. Biļetes ir nopērkamas kopš brīža, kad tika izsludināta jaunā sezona. Biļetes cilvēki pērk, viss notiek, jo, kā jau minēju, Berlīnē situācija ir mierīga. Protams, pilsētā veikalos un sabiedriskajā transportā ir jānēsā maska, bet Berlīne ir cilvēku pilna un viss notiek. Patiesībā situācija ir ļoti līdzīga kā pie mums Latvijā.

Izklausies mierīgs, it kā ar interesi izdzīvo šo laikaposmu. Tā ir?

Jā! Šo situāciju izdzīvoju patiešām visai mierīgi. Man bija diezgan daudz laika nodarboties ar mājas lietām un arī pieķerties pie darāmā, kas gadiem ir atlikts, jo nekad nepietika laika. Pienākot rudenim, gan dažbrīd vēl ienāk prātā domas, ka to vēl nepaguvu izdarīt un tas vēl palika nedarīts. (Smejas.)

Kas ir tas, ko paguvi?

Man ir gandarījums, ka izdevās pieķerties pie viena pilnīgi jauna, liela opusa, kurš, iespējams, nākamgad tiks atskaņots. Tad vēl mājas darbi, dārzs, tomātu dobes. Daudz sanāca apdarīt tādus tīri praktiskus mājas darbus, un par to ļoti patīkams gandarījums. Kopš ikdienā ir pamatīga noslodze darbā ar cilvēkiem, atvaļinājuma laiku tiešām gribas pavadīt mājās, iebraucot ar desmit pirkstiem zemē. Tā no sirds sazemēties.

Turklāt paguvāt arī pievērsties uzņēmējdarbībai, radot jaunu kultūras telpu Rīgai – "Oratorio"?

Jā, neapšaubāmi. Tas patiesi nekad nebūtu realizējams, ja nebūtu uzradies brīvs laiks. Šāds projekts prasa ļoti daudz laika un uzmanības. Vēl jaunas iemaņas jāapgūst. Taču šī ideja mums ar Rēziju radās jau aptuveni pirms gada. Un te pēkšņi parādījās laiks. Un kāpēc gan nerīkoties?!

Kad notika pirmais koncerts mūsu jaunizveidotajā vietā, tas bija ļoti īpašs notikums. Bija absolūti citāda sajūta. Salīdzinot ar citām pirmizrādēm, esot kādā teātrī vai koncertzālē, kur ir tā sauktais stafs, kas strādā pie tā, lai izrāde vai koncerts notiktu, mums ir citādi – esam pulciņš lielu entuziastu, un tiešām visu radījām paši. Pirms pirmā koncerta, kurā muzicēja izcilais pianists Andrejs Osokins, kad pulksten 17.30 vajadzēja sagaidīt viesus, es tikai 17.25 darba drēbes nomainīju pret svētku tērpu!

Sajūta patiešām bija tāda dikti dvēseliska. Emocionāli ir pilnīgi citādi. Tajā pašā laikā nevaru sacīt, ka šo koncertu spēju tā mierīgi no malas noskatīties, jo satraukums – vai viss labi notiek, vai viss labi notiks, burtiski sekojot līdzi katrai ritošajai sekundei, – nepazuda. To varētu salīdzināt ar tikko palaistu bērnu, kad viņam ir paši pirmie soļi. Bet tie pirmie solīši taču ir jāvaktē, lai bērns nepakrīt.

Taču, neapšaubāmi, šis viss bija tā vērts, lai šādas izjūtas piedzīvotu un izbaudītu.

Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!