“Es nestrādāju pateicību dēļ!” - Roberts Fūrmanis par darbu, skatīšanos nāvei acīs un politiku

Anesteziologs, reanimatologs, Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents un pirmās palīdzības ārsts Roberts Fūrmanis ir plaši pazīstams – viņš vada seminārus, apmācot cilvēkus pirmās palīdzības sniegšanā, aktīvi komunicē sociālajos tīklos, daloties pieredzē un aicinot sabiedrību saudzēt savu veselību. Viņš atklāti runā par vecāku nolaidības dēļ mirušiem bērniem, nebaidās kritizēt veselības ministri Ilzi Viņķeli un šī konflikta dēļ pat iemantojis skandālista slavu.

Bet patiesībā Roberts Fūrmanis ir ne tikai labs ārsts, bet arī ļoti interesants sarunu biedrs un lielisks cilvēks – paraugs citiem. Tiekamies kādā tirdzniecības centrā Pārdaugavā. Viņš savā brīvdienā spējis izbrīvēt stundiņu laika. Uzsākot sarunu, Roberts izvelk no sporta somas tenisa raketes un atvainojas, ka pēc stundas paredzēta tenisa spēle, bet cita laika, kad ar pretslīdes lenti pārtīt raketes kātu, viņam neesot. Roberta hobijs esot teniss, ar to nodarbojas arī viņa sieva un abi dēli. Un arī mūsu sarunu iesākam ar tenisu.

Kā mediķim pabarot ģimeni ar pieciem eiro

Jums, ārstiem, tas kaut kā obligāti – visiem spēlēt tenisu?

Nē taču! Es tenisam pievērsos bērnībā. Pāris gadu paspēlēju un metu mieru, jo vecākiem nebija intereses par manām gaitām tenisā. Bet pirms pusotra gada draugs piedāvāja aiziet uzspēlēt, un man āķis bija tik dziļi lūpā, ka teniss nu jau man ir nepieciešamība.

Un tavā iespaidā tenisam pievērsās arī sieva un bērni...

Patiesībā arī sieva bērnībā spēlēja. Viņa reiz atzinās, ka gribējusi atsākt, bet neesot bijis, ar ko uzspēlēt.

Ko tad neuzspēlējāt viens pret otru? Nezinājāt, ka abi esat trenējušies tenisā?

Zinājām, bet... Taču tagad visi esam tenisā. Raketes, bumbiņas, starts amatieru līgā... Tur ir dažādi līmeņi, es pagaidām tajā zemākajā dzīvojos.

Kā izdomāji kļūt par mediķi?

Ģimene! Jau trešajā paaudzē visi ir saistīti ar medicīnu. No mammas puses vecaistēvs bija zobu tehniķis, vecaimammai māsa bija medicīnas māsa, mammai abi brāļi ir dakteri, mamma ir vecmāte, tētis bija ātrās palīdzības dakteris, tētim māsa – daktere... Un nu es esmu dakteris, mana māsa ir ārsta palīgs, un mans vecākais dēls jau divas reizes ir paziņojis, ka kļūs pa dakteri.

Kad izlēmi pievērsties medicīnai, taču zināji, ka studijas ir smagas un prasa daudzus gadus, turklāt medicīna nav tā finansiāli stabilākā nozare. Tevi tas neatbaidīja?

Kad mācījos, par to pat nedomāju. Turklāt, pateicoties tēvam (lai viņam vieglas smiltis), man studiju laikos nenācās satraukties par iztikšanu. Protams, es strādāju, daudz strādāju, lai mācītos, bet finansiālu grūtību man nebija. Līdz brīdim, kad pašam nācās rūpēties par savu dzīvi. Tētis bija vienīgais ģimenes apgādnieks, bet pirms 13 gadiem viņš nomira. Tad arī nokļuvu realitātē, ar kuru saskaras liela daļa medicīnas darbinieku.

Tajā pašā laikā daudzi ārsti pelna vairākus tūkstošus, atver privātprakses...

Tur jau tā lieta, ka esmu izvēlējies visai specifisku medicīnisko specialitāti, kur nav iespējams veidot privātprakses. Diemžēl Latvijā neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķu darbs ir viens no zemāk atalgotajiem medicīnas sistēmā, lai gan citur pasaulē šī specialitāte ir viena no visaugstāk atalgotajām. Kaut arī bez mums sabiedrība nevar iztikt, ar mūsu algu dzīvot ir grūti. Taču esmu atradis citus veidus, kā parūpēties par savu ģimeni un izdzīvot.

Interesanti zināt, kādus?

Nekā nelegāla! Rīkoju kursus un seminārus, izglītoju sabiedrību pirmās palīdzības sniegšanā. Tā ir mana sirdslieta. Tas ir ne tikai naudas darbs, bet arī mans pienākums sabiedrības labā. Pat teikšu tā: izglītot sabiedrību pirmās palīdzības sniegšanā – tā man ir atkarība! Šovasar, kad biju aizņemts citos darbos un lekcijām neatlika laika, secināju, cik ļoti man gribas komunicēt ar cilvēkiem, mācīt viņus, sajust viņu emocijas, stāstot par reālām dzīves situācijām un kā tādās rīkoties. Man šīs lekcijas ir tikpat nepieciešamas kā teniss. Bet patiesībā tās pat nav lekcijas, tās drīzāk ir tādas kā manas stāvizrādes par pirmo palīdzību un cilvēku dzīvības glābšanu, kad ar reāliem piemēriem un dzīvesstāstiem izglītoju cilvēkus. Bet vēl pirms dažiem gadiem bija tā, ka nācās skaitīt pēdējos centus, lai spētu uzturēt ģimeni.

Tiešām tik traki bija?

2014. gadā gāju uz veikalu ar kalkulatoru rokās. Man makā bija pieci eiro un 74 centi. Tā bija mana pēdējā nauda, un vajadzēja izrēķināt, ko varu atļauties nopirkt, lai paēdinātu sievu un bērnu. Bija grūti. Ļoti grūti... Lai arī es tad strādāju vadošā amatā – vadīju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zemgales reģionālo centru Jelgavā. Es nebiju tas, kas šmaucās, pierakstot sev papildu slodzes. Es vienmēr esmu bijis godīgs. Kāda alga man bija, ar to arī mēģināju izdzīvot. Jā, tas bija ļoti grūts periods dzīvē.

Tāpēc 2018. gadā no šī darba aizgāji?

Nē. Bet gan tāpēc, ka darbs kabinetā man nesniedza gandarījumu. Es tomēr pēc sava aicinājuma esmu ārsts. Es gribu strādāt ar cilvēkiem, nevis ar papīriem un intrigām. Toreiz pārdomāju savu dzīvi, izdarīju dažus secinājumus. Atteicos no visiem vadošajiem amatiem, tagad esmu pats par sevi, strādāju par ārstu un esmu laimīgs. Jā, tas bija labākais lēmums manā dzīvē.

Skatīties nāvei acīs

Jums ikdienā nākas saskarties ar gadījumiem un situācijām, par kurām filmās raksta “cilvēkiem ar vājiem nerviem neiesakām”. Kur ir tava psiholoģiskā sagatavotība? To var iemācīties, vai tas ir dabas dots? Jūs taču tik bieži redzat nāvi. Kā ar to var tikt galā psiholoģiski?

Varbūt atbilde skanēs pārāk skarbi, bet, piemēram, ja nopērc jaunu datoru, nomet to zemē un redzi, ka to nekādi nevar saremontēt, tad to nevar, un viss. Jā, ir žēl, ka tā notika, bet neko vairs nevar darīt. Ja redzu nāves iemeslu un tas bijis nenovēršams, tad tas BIJA nenovēršams. Ja nāve bija novēršama un esam izdarījuši visu, lai to panāktu, tad tas ir labi. Es cenšos savas zināšanas izmantot, savu prātu noturēt tādā stāvoklī, lai viss būtu labi, lai varētu pievērsties darbam un izdarīt maksimālo, kas ir manos spēkos. Grūtāk ir, ja tiek pieļautas kļūdas, no kurām varēja izvairīties. Tas ir nežēlīgs teiciens, bet – katram ārstam ir savi kapi... Es gan neatceros situācijas, kur manas nolaidības dēļ kādam būtu iestājusies nāve, bet esmu pieļāvis kādu tā saukto medicīnisko kļūdu. Kaut vai par milimetru, par sekundi. Un tad tu analizē sevi, apdomā, lai vairs nekad neko tādu nepieļautu.

Vai citu nāves var aizmirst?

Beidzot maiņu, tiklīdz esmu parakstījis atskaites, “nolieku” to visu malā, aizmirstu. Protams, ir gadījumi, kad pieredzētā emocijas vajag izlikt ārā, tad to pārrunājam ar kolēģiem, sievai mājās izstāstu, un viss – tas ir aizmirsts, es eju tālāk.

Bieži vien dzirdēts, ka aktieri pēc izrādēm nevar iziet no lomas, kā ar tevi – mediķi?

Esmu ārsts visu laiku! Visas 24 stundas diennaktī! Es no šīs savas lomas iziet nevaru! Ja redzu kādu nejēdzību, kas var apdraudēt veselību, tad pret to vēršos, es nestāvu malā, bet attiecīgi reaģēju. Ja redzu, ka kāds dzīvojamā zonā neievēro ātruma ierobežojumu, es viņam to aizrādu. Es savā rajonā ilgi cīnījos ar šiem dragātājiem. Par spīti tam, ka man draudēja, es tik un tā aizrādīju. Jo esmu ārsts, es lieliski zinu, kādas var būt sekas, ja kāds pārgalvīgs autovadītājs dzīvojamā zonā notrieks gājēju. Un tagad mums ir autovadītāji, kas beidzot brauc lēnām, jo apzinās, ka tur dzīvo “tas trakais”, kurš tūlīt iznāks ārā, apturēs pārkāpēju, uzsāks diskusiju...

Tiešām tev ir draudēts tikai tāpēc, ka iestājies par drošību?

Protams! Ir uzbrukts ar laužņiem... Cilvēki ir ļoti agresīvi, un tas atspoguļojas arī viņu braukšanas stilā, uzvedībā.

Pateicība par padarīto

Neuznāk dusmas, redzot, ka mazi bērni mirst pieaugušo muļķības dēļ?

Protams, ka esmu dusmīgs! Pavisam nesen bija izsaukums uz kādu Pierīgas atpūtas vietu – četrgadīgs bērniņš no katamarāna iekrita ezerā. Bērnam nebija drošības vestes... Un tad pateicu visu, ko domāju par šādu bezatbildīgu rīcību – sēdināt uz ūdensvelosipēda bērnu bez drošības vestes. Protams, bija asa pretreakcija un diskusija augstos toņos. Pēc šī notikuma guvu vērtīgu atziņu, ka pirmās palīdzības uzdevums nav nosodīt. Un ir patiesība, ka tos cilvēkus nav jēgas tajā brīdī nosodīt. Lielāka jēga ir par šīm situācijām runāt publiski, informēt sabiedrību, lai pārējie nepieļautu tādas kļūdas, kā tie vecāki. Nav jānosoda viņi, bet ir skaļi jāstāsta, lai citi aizdomātos, kādas sekas var būt. Šogad izsaukumos bija ļoti daudz noslīkušo bērnu...

Tev pašam ir divi bērni. Kā tēvs tu to neuztver saasinātāk?

Pirms dažām nedēļām noslīka bērniņš, mēs 46 minūtes viņu mēģinājām atdzīvināt... Neveiksmīgi... Pabeidzot šo izsaukumu, mēs steidzāmies jau uz nākamo, par šo notikumu vairs nebija laika domāt. Bet tas tik un tā iespiežas atmiņā. Jā, tas ir fakts, ka tad, kad man piedzima bērns, par šādām situācijām sāku vairāk aizdomāties, personalizēt. Tagad ir tā, ka pēc smagajiem gadījumiem man vienkārši gribas ātrāk satikt savējos, samīļot, vienkārši pateikt sveiki, redzēt, ka viņiem viss ir kārtībā.

Vai ir kāds, kuram esi izglābis dzīvību, tevi uzmeklējis un pateicis paldies?

Jā! No Tukuma uz Rīgas slimnīcu vedām jaunu motociklistu, kurš bija cietis avārijā. Viņa dzīvība balansēja uz naža asmens. Viņš varēja jebkurā brīdī pa ceļam uz slimnīcu nomirt. Sākotnējais plāns bija vest viņu uz Gaiļezeru, bet es teicu – ja situācija būs pavisam kritiska, tad no Rīgas apvedceļa raujam iekšā vai nu uz Jūrmalu, vai Stradiņiem. Paspējām uz Stradiņiem. Viņa stāvoklis bija ļoti smags... Un tad, pēc divām nedēļām, kādu dienu manā darbavietā pa durvīm ienāca kolēģis, bet aiz viņa – šis puisis! Pats uz savām kājām!!! Tas bija tāds moments... To pat nevar izstāstīt (acīs iezogas saviļņojuma asaras). Tagad ar viņu esam "Facebook" draugi, un katru reizi, kad satiekamies, atceros to skatu, kāds viņš bija neatliekamās palīdzības automašīnā, kādas tad bija manas izjūtas.

Ir, ir cilvēki, kuri nākuši pateikties. Bet es nestrādāju pateicību dēļ! Man ļoti nepatīk, patiesībā mani pat aizvaino, ja kāds pateicībā iedod kādu dāvanu, aploksni. Es tad mūku prom! Reiz rezidentūrā bija gadījums, kad, izmeklējot pacientu, jutu, ka kaut kas ieslīd kabatā. Izrādās – “pateicība”.

Teicu – nē, man to nevajag! Jums pašiem vairāk vajadzēs – zālēm, bērniem, mazbērniem... Tas nav tas, kā dēļ es daru šo darbu.

Tajā pašā laikā šis cilvēks taču gribēja tikai labu...

Bet tas nav tas pareizākais veids, kā pateikt paldies! Valstij vairāk vajadzētu domāt, kā mums, mediķiem, pateikt paldies. Novērtēt, ka Latvijā vēl ir pietiekami daudz ārstu un visi nav aizbraukuši prom uz labākām darba vietām.

Vai esi uzskaitījis, cik cilvēkiem esi izglābis dzīvību?

Nē. Es neesmu pierakstījis, cik daudz man izdevies atgriezt “šaipus Urāliem”. Varbūt pašam tas būtu interesanti, taču šādu uzskaiti neesmu veicis.

Starp krāsām un asins peļķēm

Kas ir visbiežākie izsaukuma cēloņi? Noteikti ceļu satiksmes negadījumi.

Man personīgi šajā ziņā šis gads bijis salīdzinoši mierīgs. Toties ir ļoti daudz slīkuši un diemžēl arī noslīkuši bērni.

Lielākais izsaukumu skaits vienā dežūrā?

Speciālās brigādes sastāvā 12! Bet, kad strādāju līnijbrigādē, tad 23 stundās man reiz bija 22 izsaukumi. Speciālai brigādei izsaukumu ir mazāk tāpēc, ka braucam tikai uz vissmagākajiem gadījumiem. Šie 12 izsaukumi bija 31. augustā, un tas vienā diennaktī ir ļoti daudz – nogurums bija tāds, ka no rīta meklēju virzienu, kur ir mājas. Turklāt puikam todien bija pats pirmais 1. septembris, un es tāds apdullis aizgāju viņam līdzi uz skolu. Visa diena pagāja kā murgā. Bet nekas – vakarā aizgāju laicīgi gulēt, un no rīta jau bija nākamā dežūra.

Kā 24 stundas izdodas uzturēt možu prātu? Cik kafijas pa dežūru izdzer?

Labi, ja divas trīs pa dienu, un pietiek. Bet man ļoti patīk pārtīt raketes.

Vai ir tā, ka pilnmēnesī ir vistrakāk ar izsaukumiem?

Brītiņu pirms. Dažas dienas pirms un dažas dienas pēc pilnmēness patiešām ir jūtami vairāk darba. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tā, bet esmu novērojis šādu sakritību.

Kādi bijuši visdīvainākie izsaukumi?

Nesen dežūrā pēdējais izsaukums bija no vietas Ķekavas novadā ar nosaukumu "Dzērumi". Braucot turp, jau pieļāvām, ka būs darīšana ar alkoholu. Un tā arī bija – dāma bija totāli piedzērusies, izlikās par mirušu. Ģimenes skandāls.

Un ko jūs, aizbraucot un redzot, ka tur ir alkoholiķu razborkas bez cietušajiem?

Piestādām rēķinu par nepamatotu izsaukumu.

Bet ir taču bijuši gadījumi, kad šādos ģimenes skandālos naži iet pa gaisu! Labi, esi sportisks vīrs, bet vai ir bijušas situācijas, kad tev pašam nācies aizstāvēties vai lietot fizisku spēku?

Mūsu brigādei neviens īpaši nekasās virsū, jo tiešām esam divi vīri spēka gados – normāli latviešu puikas. Mans pārinieks, lai arī puisis augumā mazāks, savā laikā strādājis ļoti nopietnā militārā institūcijā un ir labi sagatavots visiem gadījumiem. Arī tādam, kas mums bija nesen. Tas bija kārtējais ģimenes konflikts, kur visi bija sastrīdējušies. Tracis notika nepabeigtā jaunbūvē, kurā ģimene jau bija ievākusies uz dzīvošanu. Un visa ģimene bija kāvusies ar krāsu pilnām bundžām. Visnopietnāk bija saķērušies znots ar sievastēvu. Abi pamatīga auguma tēvaiņi virs 120 kilogramiem.

Ātros izsauca kāds kaimiņš, kurš bija tikpat piedzēries kā visi pārējie.

Kad mēs tur ieradāmies, skats bija sirreāls – visa māja notašķīta ar dažāda spektra krāsu, pa vidu asinis. Tas bija pirmdienā, trijos naktī, policija ieradās drusciņ vēlāk. Vistrakākais, ka znots pretojās mūsu palīdzībai, turklāt viņam palika slikti un viņš iekrita spraugā, no kuras mēs nekādi nevarējām viņu izvilkt laukā – tomēr pamatīgs tēvainis. Un pats viņš arī nelīda ārā. Nu tad es viņam teicu – tu vari man iedot pa muti vai tomēr nevari? Padzirdējis šādu izaicinājumu, viņš stutējās augšā, bet mēs jau bijām sagatavojuši nestuves – kā šis piecēlās, nāca man virsū, tā mēs viņu uz nestuvēm, piesējām, lai nomierinās, un sniedzām neatliekamo palīdzību.

Garlaicīgi jums tiešām nav...

Nekas traks jau tur nebija, nevienam dzīvība nebija nopietni apdraudēta, dūrieni nebija dzīvībai bīstami. Vienīgi mēs atgriezāmies, notašķījušies ar krāsām. Lai kā tīrījām formu, man vēl tagad apavi ar krāsu. Kā paskatos uz tiem, tā atceros to nakti.

Neklusēs un malā nestāvēs

Esi sabiedriski aktīvs, atklāti runā par nejēdzībām medicīnas sistēmā. No kurienes esi tik pareizs?

Neuzskatu, ka es būtu tas pareizais. Bet zinu, kā tiek veidota politika. Mans tēvs tajā vidē bija dziļi iekšā, viņš bija pazīstams ar daudziem politiķiem, es redzēju politiku no ķēķa puses. Diemžēl politika nekalpo sabiedrībai, bet atsevišķām interešu grupām. Un tas man nepatīk. Piemēram, šobrīd man ļoti nepatīk, ka valsts nevis meklē veidus, kā nopelnīt vai ietaupīt, bet kā vēl vairāk atņemt iedzīvotājiem. Klausoties visu šo balagānu, man nav labs iespaids par politiķiem. Ir tikai daži politiķi, kas manī raisa cieņu. Agrāk cienīju arī Valsts prezidentu, bet, kad viņš pateica, ka jaunajiem ārstiem algu lielāku nevajag, jo viņi jau tāpat aploksnēs saņem, tad…

Tiešām tā pateica?

Jā, tieši tā viņš teica jaunajiem ārstiem. Un pat neatvainojās. Kopš tās reizes, ja redzu, ka prezidents saka kādu uzrunu, uzreiz izslēdzu televizoru. Jo vairs nespēju viņā klausīties.

Tāpat kā veselības ministrē?

Vakar viens kolēģis atsūtīja ekrānuzņēmumu, kurā Viņķele uzstājās "Rīta panorāmā". Vaicāju, ko tad viņa tādu teica, un kolēģis atbildēja: “Es neklausījos. Izslēdzu televizoram skaņu.”

Nojaušams, ka mediķu vidū viņa nav tā populārākā ministre.

Noteikti! Ļoti reti esmu dzirdējis, ka kāds mediķis būtu labi izteicies par Viņķeli. Jau Saeimas vēlēšanās sabiedrība parādīja savu attieksmi pret viņu – Viņķele bija visvairāk svītrotā deputātu kandidāte. Nesaprotu, kā var cilvēku, kurš ir visvairāk izsvītrots, ielikt par ministru. Kur ir loģika?! Un savas darbības laikā viņa sevi tā arī nav pierādījusi. Piemēram, tagad iztaisās par lielo un veiksmīgo Covid-19 apkarotāju. Lai gan pirmā, kas brīdināja par draudošajām briesmām un Covid-19 pandēmiju, bija Cipule [Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule – Kas Jauns], tikmēr Viņķele viņu tad pat izsmēja! Tas bija janvārī.

Ar mērķi uz F1

Nesen sociālajos tīklos paziņoji, ka esi uzaicināts kā mediķis uz prestižajām rallijreida sacensībām "Abu Dhabi Desert Challenge" Arābu Emirātos, bet šogad biji galvenais ārsts trijos pasaules čempionāta posmos motokrosā. Kā līdz tam nonāci?

Es to sāku 2015. gadā. Labi sevi parādīju, izveidoju savu komandu, un tagad mūs aicina uz visādām sacensībām. Esmu arī mācījies speciālos kursos Spānijā un Vācijā, kur māca visu nepieciešamo menedžmentu šāda pasaules mēroga sacensībās – sākot no tā, kur trasē jāatrodas mediķiem, beidzot ar sadarbību ar medijiem.

Ja pareizi sapratu, šajās sacensībās esi ne tik daudz kā mediķis, cik ārstu menedžeris?

Jā. Esmu izveidojis lielu komandu, kurā ir vairāki ārsti, tostarp traumatologs, mums trasē līdzi ir mobilā klīnika ar rentgenu, ultrasonogrāfu. Šie ārsti ir tie, kas izdara visu darbu, bet mans uzdevums ir viņus koordinēt, sekot līdzi notikumiem trasē, lai uzreiz spētu noreaģēt un nosūtīt uz negadījuma vieta brīvo speciālistu. Tāpat es komunicēju ar sportistiem, viņu komandu pārstāvjiem, izrunājam visu sadarbību.

Rallijreidā būsi pirmo reizi?

Jā! Esmu nosūtījis visus dokumentus un gaidu apstiprinājumu, ka varu saņemt ārsta licenci, lai varētu praktizēt Apvienotajos Arābu Emirātos. Tās būs sešu dienu sacensības tuksnesī, un visu šo laiku pārvietošos ar helikopteru. Tas man būs liels izaicinājums un piedzīvojums. Nekad neesmu bijis tuksnesī. Septembra vidū būs zināms, vai tur braucu. Starp citu, lielāko daļu izdevumu kompensēju no personiskajiem līdzekļiem.

Kāpēc?

Tas ir voluntārs darbs. Izlēmu tur braukt tādēļ, lai gūtu pieredzi, lai mācītos, lai sevi parādītu. Es strādāšu komandā, kas apkalpo Pirmās formulas sacensības, un, ja man izdosies sevi pierādīt, tad iespējams, ka kādreiz varēšu strādāt arī F1.