“Vēlamies cilvēkiem sniegt iespēju smieties un raudāt," - Rēzija Kalniņa kopā ar vīru rada jaunu kultūrtelpu

Ir sapņotāji, ir darītāji, un ir tie, kas gan sapņo, gan dara. To var teikt par aktrisi Rēziju Kalniņu un diriģentu Aināru Rubiķi – viņu lolojums mūzikas un mākslas telpa "Oratorio" ar izcilā Andreja Osokina koncertu durvis apmeklētājiem vērs jau šonedēļ - 29. augustā pulksten 18.

Pašlaik jaunajā kultūrtelpā vēl noris remontdarbi, taču Rēzija laipni izrāda vietu, par ko turpmāk stāvēs un kritīs, lai arī kādi pasaules plūdi pāri nāks. Koronavīrusa laikā, kas uz vairākiem mēnešiem apstādināja ne tikai Latvijas, bet faktiski visas pasaules kultūras dzīvi, māksliniecei ar laulāto draugu izdevās katra personīgo ideju un sapni apvienot vienā, un rezultātā kā jauda, tā gandarījums ir dubults, jo vienā projektā ir saplūdusi gan Rēzijas iecere par savu vietu, kur īstenot teatrālus uzvedumus par dzīves lielajiem jautājumiem, gan Aināra iepriekš skaļi nepaustā doma par vietu, kur dvēselei mieru un prieku rada dažāda žanra mūzika. “Esam nodibinājuši uzņēmumu, tagad esam uzņēmēji. Mums abiem šī ir pirmā pieredze. Bet, tā kā man ir tik gudrs vīrs, es varu vienkārši kalt savus mākslinieciskos plānus un darīt ģimeni laimīgu. Un es uzskatu, ka laimīga ģimene ir laimīga sieviete,” saka Rēzija Kalniņa.

Covid-19 pandēmija, kā rādās, arī jūsu ģimenei ir nevis panikošanas, bet gan iespēju, radīšanas un darīšanas laiks! Vai jau sen lolojāt sapni par savu kopīgo telpu, kur radoši izpausties?

Jā, tas ir stāsts tieši par mums. Pandēmija, kas arī Aināru uzlika uz pauzes un atveda mājās, bija katalizators tam, lai mēs nonāktu līdz šīs fantastiskās domas materializēšanās brīdim. Visi apstākļi sakrita. Šajā klusuma, miera laikā atkrita visa kņada, visi ārējie kairinājumi, ārējās vajadzības. Cilvēks nonāk līdz tam, ka sāk uzdot jautājumu – kādēļ es dzīvoju, kāda ir mana sajūta tajā dzīves periodā vai esībā, kādā esmu, vai tas mani apmierina; ja neapmierina, tad ko es gribētu mainīt? Un kas ir tas, ar kādu dzīves izjūtu, sajūtu un nākotnes perspektīvu es iesoļošu savos 50 gados?

Aināram savukārt tā sava sajūta par to, ka viņš gribētu šajā mūzikas telpā dot cilvēkiem iespēju intīmi un tuvi sadzirdēt vienam otru, saklausīt, lai šī telpa piedāvā tādu kamermūzikas intīmu stilu, kurā izcelt ne tikai mūziku un komponistu, bet kurā izcelt pašus mūziķus, māksliniekus. Dot viņiem iespēju izpausties īpašā tuvībā ar skatītāju un klausītāju. Tā sublimējās manas vēlmes kopā ar Aināra vēlmēm un redzējumu, un tā šī telpa top. Cilvēki, kas ir mums apkārt, kas mums palīdz, arī ir ar tādu vēlmi būt un nonākt vietā, kur pats vēlas nonākt. Nevis tāpēc, ka sabiedrība tā uzliek, vai tāpēc, ka tādas ir normas, bet tālab, ka tā ir brīva izvēle, kur un kā es vēlos piedzīvot un pavadīt savu brīvo laiku. Par nosaukumu runājot – "Oratorio" ir dzimis no orare, kas latīniski nozīmē ‘runāt, lūgt’ un no oratorijas, kas ir muzikāls termins.

Par mūziku būtu skaidrs, bet kāpēc "Oratorio" – mūzikas un drāmas telpa? Kādēļ nevis teātris, bet drāma?

Teātris man asociējas ar ēku. Mūzikas un drāmas telpa manā dzīvē no vietas, kas saucas par teātri, atšķiras.

Starp citu, drāma nav nekas traģisks vai dramatisks, bet tas ir kaut kas, kas notiek ar mums, kādā veidā mēs ar dzīvi, paši ar sevi, līdzcilvēkiem komunicējam vai nekomunicējam. Drāma ir apzināti izvēlēts nosaukums. Mūzikas stili arī ir dažādi – klasiskā, popmūzika, etnomūzika un kādi tik vēl nav, un tieši tāpat vārds drāma sevī ietver ne tikai teatrālu uzvedumu, tas ietver visu, ko apzīmē ar vārdu dzīve.

Ko es vēlos – runāt par vai līdzdalīt piedzīvojumu, kas ir gan lugas, gan stāsti, gan dzeja, gan poēzijas, kas skar mani un ko varu līdzdalīt ar saviem skatītājiem. Vietā, kur neesmu atkarīga no citu cilvēku viedokļiem un plāniem, lēmumiem un gaumes. Jā, kaut kādā ziņā te ir runa arī par neatkarību... (Lūkojas debesīs un smaida.)

Skat, debesīs deltaplāns! Uz to raugoties, saprotu, ka tas ļoti precīzi raksturo sajūtu, kādā šobrīd esmu, – ir spārni, un ir tas motors... Spārni ir tā ideja, motors ir Ainārs, un riteņi ir tie līdzcilvēki, mūsu komanda, kas tikpat aizrautīgi, atbalstoši un tāpat, bez atlīdzības, metas tajā idejā iekšā idejas dēļ, nevis sevis dēļ, nevis savu ambīciju vai naudas dēļ. Tas mani šajā periodā ārkārtīgi iepriecina. Manā dzīvē pandēmijas laiks ir atsijājis graudus no pelavām, atsijājis “jūzeristus” no “šērotājiem”.

Tas lielā mērā ir īpašs talants – spēt iedvesmot pavilkties līdzi!

Domāju, ka galvenais priekšnoteikums citu atvērtībai ir tas, ka esmu atklāts cilvēks, esmu mīloša sieviete un manī nekad nav bijuši nekādi slēpti nodomi par kaut kādu savu pašlabumu. Lielāko laimi man sagādā, ja cilvēki, kas ir man apkārt, jūtas laimīgi un priecīgi. Tas mazliet ir tāds klauna sindroms. Nevis āksta, bet klauna sindroms – klauns grib, lai cilvēki smejas, lai viņi priecājas.

Un tu esi sevī pieņēmusi šādu – klauna – īpašību?

Jā. Tas ir tas, ko saku, – mēs negribam pārdot kaut kādu produktu vai nopelnīt uz preci. Mēs vēlamies dot cilvēkiem iespēju smieties un raudāt. Nezinu, kā ar asarām, bet man liekas, ka tāds tīrs, patiess prieks un smiekli mūsdienās ir deficīts. Jo mēs, kā Juris Rubenis saka, skatāmies uz pasauli vērtējot. Mēs neieraugām pasauli, kāda tā ir. Jo uzreiz vērtējam. Šī ir tā vieta, kur varu izpausties kā māksliniece. Nevis kā aktrise, bet kā māksliniece, un kopā ar domubiedriem veidot, mūsuprāt, vajadzīgas, būtiskas performances, to skaitā arī izrādes, koncertus un dzejas uzvedumus, kas aizkustina mūs, par ko mums ir ko teikt, kas, cerams, iekustinās arī pārējos.

Gribu nocitēt vārdus, kas pie manis atnāca kā devīze: “Mākslai jāsniedz mierinājums tiem, kas sastopas ar izaicinājumiem, un jāizaicina tie, kas dzīvo pārāk mierīgi!” Autors ir Cēzars A. Krūzs. Šī absolūti ir tā sajūta, kāda pašlaik mājo manī un ar kādu veidojam šo kultūrtelpu. Un nevis snobiska vai intelektuāla bauda, bet mierinājums un izaicinājums!

Esi uzņēmusi daudzsološu kursu pretī jaunajam. Vai līdzšinējā mākslinieciskajā darbībā nekas nemainās?

Domāju, ka mēs neviens pēc pandēmijas neiziesim tādi paši kā bijām.

Respektīvi, atkarība un bailes iet roku rokā. Brīvība un prieks ir pretstats tām un arī iet roku rokā. Nav jau runa, ka tagad atkrīt problēmas. Nē, problēmu ir daudz, un tās būs, bet, kad redzi mērķi un ideju, arī saskati iespējas, kā šķēršļus pārvarēt.

Un man ļoti patīk teiciens – laime ir tad, kad ej uz darbu ar prieku un kad atgriezies mājās ar prieku. Nekas cits.

Un kas būs pirmais darbs, ko iestudēsi savā jaunajā mūzikas un drāmas telpā "Oratorio"?

Oficiāli startēsim oktobrī ar Šona Grenana lugu "Tad un tagad". Grenans ir autors arī manām iepriekš Dailes teātrī iestudētajām izrādēm "Liec Dievam pasmieties" un "Alvas sieviete". Brīnišķīgs stāsts par izvēlēm, kas ir ļoti tuvu manai pašreizējai iekšējai sajūtai. Arī nemitīgi esmu dažādu izvēļu priekšā; par izvēli, kāda būšu pēc desmit gadiem, un to, vai pēc desmit gadiem būs kādas izvēles, kuras neizdarot nožēlošu. Un to es negribētu piedzīvot.

Ir zināms arī aktieru sastāvs, ar ko sadarbosies, veidojot pirmo iestudējumu savā jaunajā kultūrtelpā?

Izrādē spēlēs absolūti brīnišķīgie Raimonds Celms vai Maksims Busels, Jana Herbsta, Esmeralda Ermale, Ilze Trukšāne, Juris Kalniņš vai Jānis Skanis. Man ir neizsakāmi liels prieks, ka visi šie aktieri, kuri tika uzrunāti, ļoti vēlas sadarboties. Un šis stāsts, kas, manuprāt, ir fascinējošs, izejot no šī pandēmijas tuneļa – no vecās pasaules uz jauno pasauli. Visi manis nosauktie aktieri ir tie, ar kuriem ļoti vēlos strādāt, un tie, kurus sajūtu kā savējos. Nedalot, kurš ir režisors, kurš aktieris, kopā mēs šo izrādi radām kā vienota komanda, kas tiecas uz vienu mērķi.

Vēl arī septembrī mūsu "Oratorio" sāks strādāt režisors Rolands Atkočūns ar Jakovu Rafalsonu. Repertuārs jau top.

Pie kāda repertuāra strādā pati šobrīd Dailes teātrī?

Es kā aktrise Dailes teātrī šobrīd atrodos bezalgas atvaļinājumā, jo strādāju pie diviem seriāliem – TV3 seriāla "Nemīlētie" un LTV seriāla "Projekts: Šķiršanās". Komandas ir brīnišķīgas, abās ir lieliski režisori. Ir kolosāli satikties un iepazīties, piemēram, ar Gati Gāgu, ar ko iepriekš radošie ceļi nebija krustojušies. Prieks sastrādāties arī ar Madaru Botmani, Ivo Martinsonu, Elīnu Vasku. Savukārt Nemīlētajos prieks kopā būt ar Egonu Dombrovski, un mans lielais atklājums ir Artūrs Dīcis, kurš ir ļoti silts un patīkams kolēģis. Šīs ir skaistas iespējas drusciņ attālināti paskatīties, ieraudzīt un sajust savas sirds vibrācijas – kur jūtos labi un priecīgi. Man ir svarīgi, lai jebkurš darbs, ikviena sadarbība noritētu profesionāli, cilvēcīgi, nepatērējoši, bet atbalstoši. Godīgi. Dailes teātrī nākamais iestudējums man ir pie Viestura Kairiša, kas rudenī sāks darbu pie Māras Zālītes lugas par Dailes teātra dibinātāju Eduardu Smiļģi. Un tad jau jāgatavojas jubilejai – gan Dailes teātra, gan manai.