Demences vajātais gangsteris. Filmas "Kapone" recenzija
«Kapone» ir stāsts par paša pazīstamākā pagājušā gadsimta amerikāņu gangstera Ala Kapones dzīvi. Iznācis no cietuma pēc ieslodzījumā pavadītiem vairākiem gadiem, Kapone cieš no demences, sirgst ar neirosifilisu un neatminas, kur nebaltām dienām noslēpis 10 miljonus dolāru.
Filmas režisors un scenārists Džošs Tranks leģendārā gangstera vētraino dzīvi centies aplūkot no cita skata punkta - «Kapone» stāsta par viņa mūža pēdējiem gadiem. Kad kriminālās autoritātes ērai pienāca gals, kad vajāja murgi, māca veselības likstas un finansiālas problēmas. Savukārt likumsargi neticēja, ka varenā Kapones ķermenī tagad ir nevarīgs večuks ar bērna IQ, un domāja – viņš tikai izliekas, ka neatceras, kur tad paslēpis savus miljonus.
Mazliet traka, asiņainu skatu bagāta un neomulīga - «Kapone» ir diezgan neparasta filma, kas skatītāja uzmanību spēj saglabāt un pēc tās noskatīšanās ir atmiņā paliekoša. Mārtina Skorsēzes «Īrs», ko pēc sava prāta pārtaisījis Deivids Linčs, vai «Seja ar rētu», kas apvienota ar Stenlija Kubrika šausmu klasiku «Mirdzumu» - tā kritiķi dēvē Tranka trako veikumu, kas īsti neiekļaujas gangsterkino līdz šim pieredzētajos rāmjos. Turklāt vēsturiski precīzas vai neprecīzas detaļas arī nav tas, kas te skatītāju visvairāk satrauc. Lielākoties klasiskās mūzikas grandu Vivaldi, Mocarta un Pučīni skaņdarbu pavadībā var kopā ar Kaponi klīst pa viņa savrupmāju, konfrontējot pagātni un dzīves skarbo realitāti.
Pamperā un ar zelta automātu
Cik filmās un seriālos īsti Kapone jau ir atrādīts, saskaitīt grūti. Viņu atveidojis arī Roberts de Niro, un tēlu, kas balstīts uz Kaponi, komiksu ekranizējumā «Diks Treisijs» spēlēja Als Pačino. Bet jaunākajā filmā Kapones lomā iejuties viens no mūsdienu talantīgākajiem aktieriem Toms Hārdijs, kuram materiāla, lai godam izspēlētos, ir gana. Jātiek galā ar pagātnes rēgiem, jāsaprot, ko no viņa īsti grib apkārtējie, un galu galā, ar pilnu pamperu jāšaudās ar zelta automātu. Hārdijs tēlā ir pārliecinošs, savu iespēju izmanto, arī citu aktieru meistarība vilties neliek. Taču režisora un scenārija autora Džoša Tranka sarūpētās sižeta līnijas gan – brīžiem šķiet, ka esi nonācis pārlieku samežģīta haosa varā, un piņķerēt Tranka safantazēto nav ne vēlmes, ne arī lielas jēgas.
Līdz īstai krimināldrāmai arī pietrūkst maķenīt intrigas – ja režisors kaut nedaudz ļauj skatītājam paprātot, kur tad ir tie paslēptie miljoni, tad par to, vai Kapone tiešām ir vecuma demences nomocīts, vai tikai izliekas, šaubu nerodas ne mirkli. Vienīgie, kas vēl nedaudz šaubās, ir uzcītīgie likumsargi. Bet skatītājs vien var šaubīties par Hārdiju – vai viņš tiešām savai lomai nodevies ar pilnu sparu vai tēlo tik slikti, ka šajā gadījumā tas jau šķiet izcili. Grima meistaru pārvērsts līdz nepazīšanai, Hārdijs jeb Kapone klīst pa sava nama gaiteņiem – vecs vīrs, ko moka halucinācijas, bet smadzenes, kādreizējo upuru gaudu un asaru piepildītas, dzīvo pašas savu dzīvi. Un katrs var pats minēt, kāds izmisums, šausmas vai tomēr cerība ik reizi lūkojama Kapones acu skatienā.
Pandēmijas upuris
«Kapone», protams, ir viena no filmām, kam nācās ciest kovidkrīzes rezultātā. Tās iznākšana bija paredzēta uz lielajiem ekrāniem, taču pandēmijas dēļ nācās to piedāvāt straumēšanas servisos. «iTunes» servisā pirmajās dienās tā bija otra iznomātākā filma, desmit dienu laikā lejuplādēs sapelnīja 2,5 miljonus, taču par «digitālu kases grāvēju» nekļuva. Filmas budžets gan ir bijis mūsdienu Holivudas mērogiem samērā neliels – vien kripatiņa virs 20 miljoniem, tāpēc par milzu zaudējumiem runas nevar būt. Atšķirībā no režisora Tranka iepriekšējā veikuma – viņa supervaroņu filma «Fantastiskais četrinieks» pirms pieciem gadiem krietni izgāzās, sarūpējot tās veidotājiem 100 miljonus mīnusā un tika pie trim «Zelta avenēm». «Kaponem» šāds negods, šķiet nedraud, taču Hārdijam, jau nu viņš un viņa fani pēkšņi uz to cerēja, «Oskara» nominācija gan, visticamāk, ies secen.
