Dalība protestos, smags mājupceļš, bet beigās laimīga - Latvijā no ASV atgriezusies dejotāja Ieva Biteniece
Ar lielām grūtībām Latvijā pēc četru mēnešu prombūtnes atgriezusies deju studijas "PRO/X" vadītāja Ieva Biteniece, kas pandēmijas dēļ bija „iestrēgusi” ASV. Viņa tālajās zemēs piedalījusies arī protestā pret rasismu un žurnālam "Kas Jauns" pastāstījusi par piedzīvoto.
Ievai šis ceļojums uz Ameriku nebūt nebija pirmais. Viņa ik pēc pāris gadiem dodas uz Losandželosu – lai atpūstos, satiktu draugus, iedvesmotos un dotos trenēties uz pasaules populārākajām deju studijām. Šī reize izvērtās pavisam citāda...
Negaidītais pavērsiens
„Šie mēneši ASV mani pamatīgi mainīja. Sākumā viss izdevās labi – trenējos pie labākajiem horeogrāfiem, tikos ar iedvesmojošiem cilvēkiem. Tad pēkšņi nāca pandēmija, kas man iemācīja, kā strādāt citādi... Divus mēnešus pavadīju vienatnē – svešā vidē, tikai pāris reižu satiekot kādu draugu. Šis laiks man atklāja daudzas lietas pašai par sevi – kā es reaģēju dažādās situācijās, kā pielāgojos un kas es īsti esmu.
Tad nāca tāds pacilājošs laiks, jo vīrusa draudi kļuva mazāki. Man bija iespēja vairāk paceļot pa apkārtni,” stāsta dejotāja, kuru pirms ilgi gaidītās atgriešanās dzimtenē pārsteidza vēl kāds notikums, kas nespējis viņu atstāt vienaldzīgu. „Un beigās – protesti. Sākumā biju pārbijusies no šā visa un nesapratu, kāpēc protestanti visu demolē, bet pēc tam, kad pati izlēmu piedalīties protestā, manas domas un uzskati mainījās,” bilst Ieva.
Nokļūst protestu centrā
„Būt klāt tik nozīmīgā mirklī ir ļoti pacilājoši un reizē sāpīgi. Sāpīgi dzirdēt visus tos stāstus un apzināties, cik ļauna ir pasaule. Pacilājoši redzēt cilvēkus sanākam kopā, lai cīnītos par vienu mērķi. Sirreāli bija izkliegt: „Hands up – don’t shoot, No justice – no peace”, kā arī netaisnīgi nogalināto vārdus. Tāds kā reality check. Man nekad nav bijušas bailes no policijas – pat atrodoties protestā, es jutu, ka viņi man neko nedarīs,” atklāj Ieva un pauž savus novērojumus: „Šī ir cīņa par to, ka arī melnādainie vēlas ikdienā nebaidīties no policijas. Skaidrs arī, ka protestētāji un vandalisms ir divas dažādas lietas, kuras diemžēl pārklājas. Kamēr piecas ielas tālāk protestējām, tikmēr pilsētas centrā jau sākās demolēšana un zagšana. Devāmies tajā virzienā, un drausmīgi bija redzēt šos zagļus, kas izmantoja situāciju. Stikli plīsa, cilvēki skrēja pilnām rokām zagto lietu, mašīnas taurēja – praktiski haoss. Bet tie nebija protestētāji – to ir svarīgi saprast.”
Ieva atzīst, ka sajūtas, pieredzot šādus notikumus, ir neaizmirstamas: „Dzīvojot ikdienā, kurā jāievēro komandantstunda, apkārt nepārtraukti ir policija un helikopteri, veikalu un māju sienas aizsistas ar koka plāksnēm, bija sajūta kā kara zonā. Bet es jutos drošībā. Mana pilsētiņa – Santamonika – bija drošākā pilsēta apkaimē.”
Emocionāli grūtais mājupceļš
Ar piedalīšanos protestos Ievas piedzīvojumiem bagātais ceļojums nebeidzās. Vajadzēja taču tikt līdz dzimtenei. „Mans lidojuma plāns bija šāds: Losandželosa–Dalasa–Londona–Helsinki un prāmis uz Tallinu, kur mani sagaida mans auto, ar kuru dodos uz Rīgu. Uz papīra šis plāns izskatījās ļoti labs, taču realitāte bija pavisam cita,” stāsta Ieva.
„Vispirms mani neielaida lidmašīnā, jo sistēmā bija ziņojums, ka man ir aizliegts ielidot Helsinkos. Man bija sagatavota prāmja biļete, ar ko pierādīt, ka negrasos tur palikt. Diemžēl tas viņus nepārliecināja, jo man būtu jāpamet lidosta, lai nokļūtu līdz ostai, un tas man neesot atļauts. Pēc divu stundu skaidrošanās pēkšņi apstiprināja, ka varu lidot, bet lidmašīna jau bija prom. Bez maksas tika sarunāts lidojums nākamajā dienā septiņos no rīta. Nu nekas – papildu diena, vien izmesta nauda par taksi un prāmi,” skumīgi nosaka Biteniece, kuras izdevumi, lai nokļūtu Latvijā, auga pa stundām.
„Nākamajā rītā jau četros mēģināju izsaukt taksometru, bet, tā kā pilsētā ir komandantstunda, neviens neuzdrošinājās braukt. Pirms tam lidostā man bija iedots dokuments, lai es varu izbraukt no apsargājamās zonas, bet nebija jau, kam uzrādīt, ja neviens nebrauca. Man sākās panika, pilnībā nolaidās rokas. Tikai ap pieciem ienāca prātā izsaukt cita veida transportu – "Uber Black" –, kas piedāvā tādu kā limuzīna servisu, taču izmaksātu trīsreiz dārgāk – 90 eiro... Tā kā nebija citas iespējas, riskēju! Un trīs minūšu laikā šis auto ieradās. Bija sāpīgi par atkal zaudētu naudu, bet vismaz braucām uz lidostu,” tā dārgo braucienu atminas Ieva.
Tālāk ceļš turpinājies tikpat saspringti, un atslābt nevarēja ne mirkli. „Nonākot lidostā, atkal tieši tā pati problēma – mani nelaiž, jo man ir aizliegums. Šoreiz visu atrisināju ātri, jo ar ģimenes palīdzību sazinājos ar Somijas vēstniecību, kura pāris minūtēs sagatavoja dokumentu, kurš norāda, ka man ir atļauts iebraukt valstī. Bet to atsacījās pieņemt. Izjutu milzīgu bezpalīdzības sajūtu – asarām acīs sēdēju uz saviem koferiem, skatoties, kā vairāki cilvēki mēģināja risināt šo pašu jautājumu. Divdesmit minūtes pirms geita slēgšanas man vienkārši pasaka: „Dota zaļā gaisma – skrien!” Un es kā filmās – skrēju visiem garām, lūdzos, lai mani palaiž pa priekšu… Tā ieskrējos, ka paskrēju garām savam geitam. Un beigās vēl piecpadsmit minūtes stāvēju, lai tiktu lidmašīnā,” spraigos momentus atminas Biteniece.
Jā, ceļš bijis grūts, bet cerības nokļūt mājās to atvieglojušas: „Ceļā uz Helsinkiem mans ķermenis padevās un sajutos ļoti slikti – knapi kustējos, slikta dūša. Gandrīz netiku līdz prāmim. Taču pēc tam biju ļoti priecīga, ieraugot auto, ar kuru varu braukt, jo beidzot pati varēšu kontrolēt situāciju. Un pēc četrdesmit stundu ceļojuma biju mājās!”
Mājās ievēro 14 dienu pašizolāciju
„Tagad esmu distancējusies atsevišķā mājas daļā. Ar ģimeni runāju no attāluma. Man ir viss nepieciešamais – arī virtuve, vannas istaba un pat pirts! Varu izkarināt kājas ārā pa logu un būt nedaudz dārzā. Būs grūti 14 dienas šādi dzīvot, bet tas ir nepieciešams. Nevar zināt, kas pa ceļam ir saķerts. Jūtos gan beidzot labi un vesela,” priecīga ir Ieva.
„Tagad arī es vēlos izglītot cilvēkus par to, kas un kāpēc šobrīd notiek ASV. Man tas ir svarīgi, jo tie ir cilvēki – tādi paši kā mēs. Mani draugi ir melnādainie, es strādāju kultūrā, kas ir saistīta ar melnādainajiem. Un cilvēkiem ir tiesības netikt novērtētiem tikai pēc ādas krāsas. Katrā rasē, tautībā un kultūrā ir labie un sliktie. Pēc šī visa, kas piedzīvots Amerikā, es jūtos daudz viedāka un atvērtāka jaunai informācijai,” saka Ieva.
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!
