«Drive-in» skatītāja pieredze jeb kā es braucu pandēmijas kino lūkoties
Kamēr pulcēšanās telpās vēl tiek ierobežota, daži teātri un kinoteātri atsākuši seansus, iekšā laižot vien saujiņu cilvēku, lielāks ļaužu kopums filmas var doties vērot «drive-in» seansos. Jeb sēsties auto un traukties lūkot filmas brīvā dabā. Kā nu tas te Latvijā tagad notiek, lūkojis arī žurnāls "Rīgas Viļņi".
«Drive-in» princips ir ļoti vienkāršs – sasēdini ģimeni vai savu otro pusīti automašīnā, aizbrauc uz lielu laukumu, pie kura uzstādīts milzu ekrāns, sēdi savā transporta līdzeklī un baudi Holivudas zvaigžņu sniegumu. Šāda veida kino baudīšana pirmoreiz notikusi jau 1915. gadā Meksikā, uzplaukumu tā piedzīvoja piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, bet pēc tam gan bizness pabruka – jo parādījās iespēja filmas vērot mājās.
Bet pēc Otrā pasaules kara ASV «drive-in» kino plaucis un zēlis – autorūpniecība darbojās ar joni, strauji pieauga cilvēku daudzums priekšpilsētās, un ik gadus tika atvērti simtiem jaunu šāda veida kinoteātru. Lēš, ka 1951. gadā ASV bija jau vairāk nekā četri tūkstoši šādu kino skatīšanās vietu. Kāpēc «drive-in» kino kļuva tik populārs? Izrādās, ka biļetes uz šiem seansiem bijušas krietni lētākas – rādīt kino ārā bijis izdevīgāk nekā uzturēt īstu kinoteātri. Jaunieši šādu izklaidi bieži izvēlējās kā vietu pirmajam randiņam, bet jaunie vecāki mierīgi varēja doties kādu filmu skatīties kopā ar zīdaini – autiņus mazulim tak mašīnā pārmainīt ir krietni vieglāk nekā kinoteātra astotajā rindā sēdot. Un pat jāģērbjas svētku drānās nebija – savā auto tak var sēdēt kaut pidžamā.
Tāpat «drive-in» īpašnieki nesēdēja, rokas klēpī salikuši. Pie autostāvvietām bija gan bērnu rotaļu laukumi, gan restorāni, pat baseini. Un netrūka tādu uzņēmīgo, kas pie autostāvvietas uzcēla viesnīcu – lai kāds īpaši romantisks pārītis kino var vērot, nemaz no gultas neizkāpjot. «Drive-in» kino popularitāte bija pat tik liela, ka dažreiz pirms seansiem uz skatuves runu teikt kāpa kāda no filmas zvaigznēm, tika pat pirms tam rīkoti koncerti. Bet puritāniskie amerikāņu mediji gan palēnām šo izklaides veidu sāka gānīt – sak, pārāk daudzi jaunieši to izmanto par randiņu vietu, lai pavadītu laiku divatā, un nez vai tajās mašīnās bučojas vien…
Varu pārņem video
Septiņdesmitajos gados «drive-in» pienāca grūti laiki – parādījās krāsu televizori, kabeļtelevīzija, popularitāti iekaroja videokasetes. Tā nu, lai lūkotu kādu filmu, vairs pat pidžama mugurā nebija jāvelk… Nu, tik vien, kā kāds laiku pa laikam jāaizsūta uz nomas punktu izvēlēties kādu komēdiju, drāmu vai bojeviku, ko nu tagad ģimenei skatīties. Beidzamajos gados gan varenu uzplaukumu atkal piedzīvoja kinoteātru industrija – filmu skatīšanās mājās tomēr reti iespējama tādā kvalitātē, kādu to piedāvā profesionāļi. Turklāt jaunākās filmas gribas noskatīties pirmajam, un tas iespējams tikai kinoteātros. Tā nu kases ieņēmumu skaitļi pēdējā laikā bijuši tiešām graujoši – ir filmas, kas to veidotājiem par biļetēm vien ienes vairāk nekā miljardu ASV dolāru…
Taču nu ļaužu pūļi, kas nedēļas nogalēs un darbdienu vakaros straumēm plūda uz kinoteātriem, lai lūkotu Holivudas zvaigznes uz lielā ekrāna, tagad pandēmijas dēļ sēž mājās. Uzvaras gājienu sākušas straumēšanas platformas, un nu, kad pulcēšanās ierobežojumi un pavēles neiziet no mājas tiek palēnām atcelti vai vismaz mīkstināti, ļaudīm atkal ir iespēja lūkot lielo kino uz lielā ekrāna - «drive-in» kinoteātros.
Romantiski vai apgrūtinoši?
Lai skatītu, kā tad tas notiek Latvijā, uz vienu šādu pasākumu devās arī "Rīgas Viļņi". Izvēle krita uz «Drive in Kino», kas sarūpēts Ķīpsalas izstāžu centra stāvlaukumā. Tā kā šo piedzīvojumu gribējās atrādīt arī bērniem, arī par filmas izvēli daudz nebija jādomā – pagājušā gada nogalē kinoteātros jau demonstrētā «Moslija slepenais spēks» atvasēm būs gana laba. Nodrošinoties ar uzkodām, našķiem un atspirdzinājumiem, droši var mesties ceļā. Iebraukšana notiek gana raiti – jāatzīmē, protams, ka te lieti noder sakāmvārds – kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ jeb tiek pie vietas tuvāk lielajam ekrānam. Bet nu gluži stundu ātrāk ierasties arī nevajag, ar pārdesmit minūtēm pirms seansa sākšanās būs gana. Iebraukšana notiek itin raiti, biļeti noskanē caur logu, personāls laipni ierāda vietu, kur novietot auto, fiziska kontaktēšanās izpaliek pavisam. Mašīnu tiešām nav maz, vairāki desmiti spēkratu sabraukuši ir pavisam noteikti.
Skaņa tiek nodrošināta ar auto radio palīdzību – atrodi vien īsto frekvenci un piedzīvojums var sākties! Par kvalitāti, kādā būs vērojams uz ekrāna notiekošais, nekādu ilūziju nebija jau pirms tam. Un bažas apstiprinājās – skatīties krietni traucē saule, tāpēc ieteicams padomāt, ar ko varētu aizklāt sānu logus. Vai arī jādodas uz seansiem, kas demonstrēti vēlākā vakara stundā. Īstiem kino gurmāniem, kas pieraduši baudīt katru niansi, ko viņiem sarūpējuši filmas veidotāji, protams, nāksies vilties.
Skaidrs, ka tādu vizuālo un skaņas kvalitāti, kādu piedāvā augstākās raudzes kinoteātri, «drive-in» pasākumā vēlēties nevar. Tāpat jau pirms seansa uzskatāmi tiek demonstrēts, ka nāksies rēķināties ar dažādiem ierobežojumiem – nedrīkst vaļā vērt ne durvis, ne logus, arī tualetes nekur tuvumā neesot. Ja nu gluži savajagas, varot izbraukt ārā un tad atgriezties savā vietā. Šādi gan neviens nerīkojās, toties noteikumu pārkāpējus novērot varēja – filmas vidū kāds puisītis droši izlēca no mašīnas un metās, šķiet, nokārtot dabiskās vajadzības turpat aiz lielā ekrāna. Bet ko var zināt – ja esi ieradies šajā rajonā pirmo reizi, tad nav nekādas nojausmas, kurp tad te tuvumā ātri aizbraukt tualeti apmeklēt.
Tā kā skaidrs, ka kino lielākajai daļai asociējas ar našķu baudīšanu, visticamāk, ne viens vien atvasēm būs sapircies čipsus vai ko līdzīgu graužamu. Nu, un, protams, dzeramos, ar ko tad, kā noskaidrojās, jābūt uzmanīgam – uz tualeti žigli aizjozt neizdosies. Protams, ikviens vecāks zina, kādu šmuci spēj sarīkot bērni, kas mašīnā ēd smalkmaizītes, cepumus vai saldējumu. Nu tad spējiet vien iedomāties, kāds varētu būt mašīnas salons pēc pusotras stundas aizrautīgas kino vērošanas ar kolu vienā rokā un čipsu paku otrā…
Tas gan skaidrs, ka našķu iegāde veikalā ir krietni lētāka, nekā vajadzība tos pirkt kinoteātrī. Un arī biļešu cenas kinoteātrī ir dārgākas – šeit nākas šķirties no nepilniem 17 eiro, par kuriem automašīnā var sasēdināt taču kaut piecus cilvēkus. Bet uz kino par šādu cenu aizies vien divi.
Rezumējot redzēto un piedzīvoto – iespējams, ka romantiskam randiņam, lūkojot kādu filmu, kuras fonā redzams saulriets, «drive-in» nebūt nav tas sliktākais galamērķis. Aizbraukt, lai tas «būtu redzēts un piedzīvots», protams, arī nav tā sliktākā izvēle brīva brīža pavadīšanai. Un brīvu brīžu, kā zināms, daudziem no mums tagad netrūkst.
