Var arī tā! Folkloriste Julgī Stalte nomā paņem kazas un vistas, lai kopā baudītu dzīvi

Visiem Košragā ir skaidrs, ka Stalti tikuši pie kazām. Pirmajā dienā, kad lielā aizmukusi, meklējuši visi cieminieki. Viņu kazas varētu apskaust ikviens suns, jo ar Staltu meitenēm, pieliktas pie saitītes, tās tiek vadātas pa kāpām, gar jūru, pa ciemu un pat uz veikalu. Tās tiek laistas istabā un ņemtas gultā. „Ir tik daudz mīļuma, prieka un pigoru!” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklājusi Julgī.

Vienas vietā dabū divas

Jau daudzus gadus Latvijā slavenākajai folkloristu dinastijai Staltiem ir sava vasaras māja lībiešu krastā Košragā. Savulaik par to intervijās viņi atklāja: lai sajustu jūras smaržu un savas saknes, to savā īpašumā ģimene iegādājās, pārdodot Melngalvju namam dzimtas kokgriezuma mēbeles, ko visa mūža garumā bija vācis Julgī tēvs Dainis. „Kad martā sākās tas trakums, Zolitūdē, kur dzīvojam pa ziemu, negribējās palikt. Nebija tur, ko darīt. Sāka kļūt smagnēji, teicu meitenēm – viss, dodamies uz Laimeszemi!” dzīvespriecīgā tonī, kādam nav iespējams nesekot kaut vai uz visām četrām debess pusēm, iesāk Julgī.

Kad vaicājusi meitām, par ko viņas sapņo – kā piepildīt šo pašizolēšanās laiku –, Lelū (14) un Anna Kī (7) bijušas vienisprātis, ka gribētu kazu un vistas. Un kāpēc gan ne? „Turklāt Košragā mums ir arī kūtiņa. Tā vērsos pie brīnišķīgiem saimniekiem, kas dzīvo netālu no Dundagas, un vaicāju, vai es varētu dabūt īrēt kazu un vistas. Viņi nedēļu smējās par manu ģeniālo ideju. Bet, kad nelikos mierā, nekas cits neatlika, kā šai trakajai idejai piekrist un dzīvniekus mums atvest. Saimniece bija ļoti gudra, sakot, ka kaza ir bara dzīvnieks un ka tā bļaustīsies, ja būs viena, tāpēc iedeva mums kazu Līzu ar trīs dienu vecu visskaistāko kazlēniņu pasaulē Tikā (tulkojumā no līvu valodas tas nozīmē ‘kaziņa’), kā arī četras vistas un gaili.”

Stalti jaunajiem draugiem sadevuši arī vārdus. „Lai būtu jautrāk un justos, ka klāt ir arī mūsu ģimenes locekļi, nosaucām gaili par Agnesi (manas māsīcas vārdā), bet vistas par Ojāru, Viesturu, Osi un Ričardu.” Mammas Helmī vārds gan neesot nevienam dots, jo ar mammu lielākoties kopā dzīvo ikdienā. Cik liela ir „īres maksa”, Julgī nekonkretizē, vien atkārto saimnieces sacīto: „Ja jūs dzīvus mums viņus atdosies atpakaļ, tad tā īrēšana būs izdevusies.” Staltes Lietuvas draugi smejot – viņi ir ar mieru tēlot āžus, ja tikai Julgī tos turēšot pie sevis un barošot.

Savs piens un olas

Iepriekš darīšana ar mājdzīvniekiem Staltiem tik vien bijusi, cik ar Rīgā pieklīdušu kaķi. „Viņš šoreiz palika Zolitūdē, rādīdams piemēru, kā nevajadzētu Covid-19 apstākļos uzvesties, jo viņš mums lielākoties ir āra kaķītis – ar visiem komunicē. Mamma viņu tur baro, kā arī viņš skatās uz ikvienu cilvēku ar izteiksmi „es nekad mūžā neesmu ēdis”… Tāpēc zinām, ka kaķis nepazudīs, kamēr būsim šeit,” stāsta Julgī, pieļaujot: kolīdz kazlēns paaugsies un vistas kļūs drošākas, vedīs arī viņu uz laukiem.

Tas, ka nevienam nav bijis iemaņu slaukšanā, Julgī nebiedēja. Kā nekā – ko nevarēs izslaukt, to izzīdīs kazlēns. „Kazu var slaukt reizi dienā. Un šis ir dzīvnieks, kas pielāgojas saimniekiem. Esam tādi, kas dažreiz ilgi aizsēžas naktī un no rītiem ilgi guļ. Un ir smieklīgi, ka arī dzīvnieki to tā pieņem. Ja pēkšņi pamosties agri un steidz uz kūti, lai būtu tas labais un izlaistu lopiņu ārā, viņa uz tevi samiegojusies neizpratnē skatās: ko tu dari, es gribu vēl gulēt!”

Pienu, ko neizdzer kazlēns, ar lielu prieku patērējot arī paši. Īpaši Staltu jaunākā meita, kurai ir alerģija pret govs pienu, bet šo var lietot droši. „Pirmais jautājums, ko viņa prasīja, pagaršojot pienu, bija: kurš piebēra cukuriņu? Pasakaini maigs un garšīgs, bez „āža” piegaršas,” zina teikt Julgī. Ik dienu katra vista „atnes” pa olai, viendien kādai bijušas pat dubultā. Arī ar tām esot iztikšana. „Bērni ar šo visu mācās rūpes, kontaktu, sapratni, saņem emocijas. Arī mazā mācās slaukt kaziņu. Rūpējas, lai būtu vienmēr ieliets ūdens, padoti graudi, siens, zāle, lai iztīrīta kūts. Skatās uz oliņām, spriež – rīt uzcepsim maizīti, tad kūku… Kad dzīvniekam pievērš daudz uzmanības, viņš sāk komunicēt ar tevi. Apgūsti elementāras saskarsmes formas. Atver durvis, un tur stāv gailis, kas nozīmē, ka viņam ir kāda bēda. Ej skatīties, kas un kā,” par saimniecības nozīmi bērnu audzināšanā priecājas Julgī.

Pigori lieli

Spriežot pēc Julgī atrādītajām bildēm soctīklos, kūts ir tā vieta, kur četrkājainās radības uzturas vismazāk – pārsvarā tās redzamas istabā, pastaigā pa mežu, ciemu, kāpām un jūras krastu. Socializēšanās notiekot pat gājienā uz veikalu. „Reizi nedēļā šeit atbrauc autoveikals. Ejam uz to visi kopā. Izkāpj šoferis: nu visu ko esmu redzējis, bet, ka ar kazām uz veikalu nāktu… to nu gan ne! Taisa bildes trijos līkumos, smejas.” Citu dienu devušies ar kazām iepirkties uz blakusciemu, gar jūras krastu noejot līdz Mazirbei. „Tur zvejnieki stāv krastā. Acīs liela pauze, skatās. Saku: „Sveiciens Mazirbē, mēs te ar Košraga suņiem atnācām pastaigāties!” Šie: „Nu ja, mēs jau zinām, ka Košragā nav riktīg’ cilvēk’!” Pie veikala brauc sieviete garām un uzsauc: „O! Jūs ar sav’ pien’ kann’ nāk!”,” par apkārtējo reakciju, kas raisa daudz smieklu un apsaukšanās, stāsta Julgī. Ieiet veikalā gan pakautrējušies, kas zin’, ko kaza no plauktiem iekārotu paķert.

Smaidot par fonu, kādu sarūpējušas kazas, Julgī atmet ar roku arī jautājumam par šo laiku grūtsirdību un bezcerību. „Kāda bezcerība, ja šorīt kazlēns iet modināt meitenes, bet pirms tam nomūrējies kamīnā melns?! Pilnīgi melns, nu kā velnaģīmis, un skatās uz tevi, ielēcis gultā! Un tad saprot, ka nav kaut kas kārtībā, trinas pret meitenēm, lai dabūtu sodrējus nost. Tad smiekli un tīrīšanās, bija, ko ņemties,” smejas Julgī.

„Mīļojam, ņurcām un bučojam”

Julgī piekrīt, ka savus lopiņus būs izlutinājuši. Jau kaimiņi smejas: Anna Kī sēž un dzied kazai dziesmiņu, ar vienu roku paštaisīto suši liek mutē sev, ar otru – Līziņam. Kāposti un burkāni pat vairs neinteresē. Un ko tad, kad rudenī, visticamāk, nāksies atvadīties? Julgī uz to atbilde gatava: „Tāpēc ir brīnišķīgi zināt tādus saimniekus. Kāpēc tie dzīvnieciņi mums ir tik mīļi? Tāpēc, ka saimnieki ir tādi, kas pret katru, arī viens pret otru, attiecas ar sirds mīļumu. Un tas parādās arī zvēriņos, pienā un sierā. It visā. Un tādiem atdot atpakaļ kaziņas viņu mīlestības burvīgajā telpā nebūs grūti. Taču varēsim arī braukt ciemā un apraudzīt.”

Julgī zina teikt, ka, viņu piemēra iedrošināti, vistas un kazas paņēmuši arī vairāki paziņas. „Lielākajai daļai ir sarežģījumi, ka ziemā nav, kur lopus likt, un nav arī siena. Bet, ja varētu īrēt uz vasaru, tad diezgan daudzi gribētu. Re, viens solis uz priekšu, un ir diezgan daudz sekotāju! Šādi dzīvojot savā Laimeszemē, varam ieraudzīt lietas pilnīgi citā gaismā. Katrs mirklis nes patiesu prieku. Un, ja vēl spēj iedvesmot kādu, tas ir dubultprieks!”

Ikdiena, kā jau daudzām mammām, Julgī paiet, palīdzot meitām skoloties. Kā zināms, Staltu ģimene arī uzņēmusies lībiešu valodas mācībstundas projektā Tava klase. „Esam uz visām pusēm. Paspējam arī muzikāli saspēlēties, palasīt dzeju, mainīties ar grāmatām – ir tik daudz darīšanu, kas ļauj uzturēt cilvēciski brīnišķo pusi!” Vairāki vietējie beidzot iegūto brīvo laiku izmanto, lai īstenotu savu sapni – pie Julgī mācītos spēlēt kokli. „Galvenais ir darīt un smaidīt. Jo smaids vairo smaidu, bet skumjas vairo skumjas. Un tikai tu vari izvēlēties, ko savā dzīvē gribi vairot,” optimistiska ir folkloriste Julgī.

Citas interesantākās ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!