Gunārs Meijers par 50 dienām karantīnā aiz polārā loka

Kompānija iestrēga Annejas salā, Zvertbergas ciemā, un tikai 30. aprīlī pulksten 6.30 beidzot nokļuva mājās, turklāt arī Latvijā līdz 14. maijam atradās karantīnā katrs savā dzīvesvietā.

Norvēģu kaimiņi nelaimē neatstāj

“Draugi nelika man neko daudz darīt, tikai vakariņu laikā gribēja, lai es kaut ko uzdziedu un paspēlēju uz ģitāras. Viņiem vismīļākā no manām dziesmām ir Es tev neko neesmu parādā – to draugi pieņēma kā sava veida himnu,” par ciemošanos "Kas Jauns Avīzei" stāsta Gunārs.

“Cik varēju, tik gan palīdzēju ēdiena gatavošanā. Man diabēta dēļ ir grūti nostāvēt uz kājām. Piedevām Latvijā pirms braukšanas biju nedaudz saaukstējies, taču norvēģu zemē šīs sajūtas pazuda. Galvenais bija parūpēties par diabētu. Diemžēl zāles izbeidzās nedēļu pirms atbraukšanas mājās.”

Makšķerēt uz salas gan nav tikuši, jo sniegs sasnidzis vairāk nekā divu metru biezumā, bijuši redzami tikai māju jumti. Taču norvēģu kaimiņi bija labvēlīgi pret latviešiem un šad tad uzdāvināja pa kādai zivij. Viens paltuss bija pat desmit kilogramus smags!

Viens no kaimiņiem, braucot uz tuvējo veikalu, regulāri atvedis pārtiku arī latviešiem. “Pārtikām no zivīm, dažādiem dārzeņiem un kartupeļiem. Man pat likās, ka acis spīd no uzņemtā fosfora daudzuma. Norvēģijā zivis ir ļoti garšīgas, pierakstīju pat desmit receptes, kā tās gardi pagatavot. Būtībā cilvēks var iztikt bez gaļas,” spriež ceļotājs.

Tā kā brīvā laika bija daudz, Gunārs draugiem par prieku arī daudz spēlēja ģitāru un dziedāja dažādās valodās – angļu, vācu, krievu, latviešu. Gan pie galda dzīvajā versijā, gan draugi viņam izveidojuši video tiltu starp dažādām valstīm, pat nezinot, cik cilvēku un kur viņu klausījās.

Ieputināti sniegā

“Uz salas, kur dzīvojām, ir neliela pilsētiņa Andenese, kur mīt apmēram 4000 iedzīvotāju. Neviens mūsu ciemošanās laikā tur nesaslima ar Covid-19. Norvēģijas varas iestādes nevienu nelaida ne ārā, ne iekšā, tāpēc arī esmu drošs, ka neesmu inficējies, kaut arī testu uz koronavīrusu man neveica,” teic Gunārs. Aizliegumi Norvēģijā bijuši tādi paši kā Latvijā.

No namiņa, kur vīri mitinājās, līdz salas galvenajam ceļam bija tikai 400 metru, bet sniegs visu aizputinājis tā, ka bez tehnikas palīdzības nav varējuši tikt ārā. Pēc pāris nedēļām sarunājuši traktoru, kas iztīrījis ceļu no mājas līdz šosejai, bet tas bijis īss prieks, jo nākamajā dienā tas atkal aizputināts. “Es pirmoreiz dzīvē redzēju tik dziļu sniegu. Izmērījām – divi metri un trīsdesmit centimetri!”

Par spīti stihijai, ziemeļu skaistums Gunāram patīk labāk nekā dienvidi. “Es braucu uz Norvēģiju kā uz kaut ko labu, interesantu, bet šādos braucienos vīri arī cits citu pārbauda. Mēs pa šīm dienām, kuras kopā pavadījām vienā namiņā, nevienu reizi nesastrīdējāmies, jo apzinājāmies, ka ir jādzīvo un jāgaida atļauja prombraukšanai. Piecdesmit dienas četri vīri kopā – tas ir diezgan traki. Dienu pavadījām galvenokārt galvenajā viesistabā. Galvenais – nebija riska saslimt,” priecājas muzikants.

Piedzīvo lielāko vētru mūžā

Meijers arī novērojis, ka Norvēģijā dažās vietās ar veselības aprūpi ir sliktāk nekā pie mums. Uz salas ir tikai viens feldšeris, ja gadās kas ļoti nopietns, ar desmitvietīgu lidmašīnu pacientu ved uz slimnīcu kādā no lielajām pilsētām.

“Varbūt norvēģiem ir ziemeļu rūdījums, bet neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas uz ceļa neredzēju. Uz salas bija tikai viena. Labi, ka tur nepārtraukti no sniega tīrīja galveno ceļu. Pat tad, kad sniega biezums bija divi metri, tas bija notīrīts kā vasarā. Nepārtraukti ziņoja laika prognozes – ik pa divām stundām internetā parādīja, kur lavīnas, kur ceļi ciet. Mēs piedzīvojām lielāko vētru, kas oficiāli fiksēta – 53,7 metrus sekundē! Nevarējām pat mājas durvis attaisīt, lai paelpotu svaigu gaisu. Par laimi, norvēģu mājas ir gudri celtas tā, ka no ēkas sniegs sagulst divu metru attālumā. Tāda vētra taču ir orkāns! Sarkanais brīdinājums!” nošausminās Gunārs.

Katrā valstī reaģē citādi

Citādi dzīve uz salas ritējusi mierīgi, iestādes nestrādāja, tikai veikali un viens autoserviss. Kad Norvēģijas valdība nedaudz mīkstināja ierobežojumus, latvieši dabūja atļaujas, lai tiktu pāri robežām uz mājām. Nevienā robežpunktā temperatūru nemērīja, norvēģu robežsargi tikai prasīja uzrādīt pases.

"Mājupceļš bija grūts tādā ziņā, ka no mašīnas kāpt laukā nevarēja un dabiskās vajadzības mēs nokārtojām tikai mežmalās tam paredzētajās vietās, kur netuvojāmies cilvēkiem. 2000 kilometru mašīnā – tāpēc man ir drošības sajūta, ka neesmu inficējies. Norvēģijā nevienu ar masku neredzēju, un visi ievēroja divu metru distanci. Savukārt Zviedrijā vispār neviens neko neievēroja – staigāja baros kopā ar bērniem tuvu cits citam, stāvēja vienkopus. Šosejas gan bija diezgan tukšas, un es par to priecājos,” stāsta ceļotājs.

Somijā uz robežas jau bija pamatīga kontrole, katram braucējam jāaizpilda anketa, ka nav slims un atbild pats par sevi, jāparāda prāmja biļete, kas mūsējiem bijusi saskaņota ar konsulāro dienestu. Te no 100 cilvēkiem apmēram vienam bija maska.

Latviešiem bija tikai šalles, un, kur vajadzēja, tās aptina ap muti un degunu. Prāmis no Helsinkiem uz Tallinu bija pustukšs, braukuši tikai tālbraucēji šoferi, tuvākā distance starp pasažieriem 10 līdz 15 metru, visi dezinficēja rokas.

Arī igauņi bijuši stingri – vajadzēja aizpildīt anketu, ka brauks tikai tranzītā, ne pa labi, ne pa kreisi. Ainažos jau mūsu robežsargi uzņēma ļoti laipni, atkal vajadzēja aizpildīt nelielu anketu par ierašanos Latvijā, obligāti norādot adresi, kur uzturēsies pēc atgriešanās.

Karantīnā saraksta jaunas dziesmas

“No 30. aprīļa līdz 14. maijam biju karantīnā savā Pārogres mājā,” teic Gunārs, kurš šīs divas nedēļas rakstījis dziesmām vārdus. “Saprotu, ka šogad plaši kultūras pasākumi nenotiks. Tiem māksliniekiem, kuri pelna naudu ar koncertiem, līdz gada beigām jākar zobi vadzī vai valstij jālūdz pabalsti. Arī man darba nebūs, bet ir vismaz 300 sacerētas dziesmas. Ja nebankrotēs autortiesību organizācijas AKKA/LAA un LaIPA, kaut ko saņemšu. Man ir arī 2. grupas invaliditātes pensija,” atklāts ir Gunārs un paslavē sievu Dzintru – ja viņa nepalīdzētu, vīram klātos gaužām plāni ar iztikšanu.

Tagad abi Meijeri dzīvojas pa māju, Gunārs teju visu laiku pavada gultā, jo no diabēta slimas kājas. Mākslinieks ir samierinājies ar bezdarbību, taču nesūdzas, jo citiem varbūt klājas vēl sliktāk.

“Protams, karantīnas laikā arī man gribējās iziet laukā, jo psiholoģiskais spiediens uz smadzenēm bija milzīgs. Mēs praktizējām tādu sistēmu –sievas meita piebrauc ar auto pie mājas vārtiņiem, noliek maisiņus ar pārtiku un aizbrauc,” mūziķis notiekošo uztver ļoti nopietni, pats galu galā ir riska grupā, jo ir hroniskas kaites un jau 62 gadi.

Brauks uz upi makšķerēt

Gunārs uzskata, ka noteikumi, protams, jāmīkstina, bet vismaz divu metru distance jāievēro: “Ja to neievēros vai neapsies kaut šallīti ap seju sabiedriskās vietās, nedezinficēs rokas – var gadīties visādi.”

Viņa pirmais pēckarantīnas gājiens būs pie ģimenes ārsta un citiem mediķiem. “Vēl man ir plāns palūgt sievas meitai, lai nopērk makšķernieku veikalā tārpus – aizbraukšu ar mašīnu līdz Ogrei, vakaros sēdēšu viens pats pie upes un ķeršu zivis. Mēģināšu ar cilvēkiem nekontaktēties visu gadu. Jāņus arī ar sievu pavadīsim mājās,” tuvākos plānus ieskicē Meijers, cerot, ka viss šis trakums drīz beigsies.

Iekšējs smaids un pozitīvisms viņā vienmēr bijis, turklāt Gunāra mūža mīlestība Dzintra vienmēr blakus – sargā un rūpējas par vīru. Citiem viņš iesaka saglabāt mieru, ievērot distanci un bez vajadzības nestaigāt apkārt arī tad, kad ierobežojumus atceļ: “Galvenais – turēt stipru garu!” 

Gunāra Meijera receptes Ziemeļnorvēģijas gaumē

Cepta "Premium" mencas fileja Annejas gaumē

Sastāvdaļas: svaiga Premium mencas fileja, kartupeļu ciete, sāls, citronpipari, ķiploks, dilles, pētersīļi.

Pagatavošana: mencas fileju sagriež 2–3 cm biezos gabalos, apvārta kartupeļu cietē, liek uz pannas, uzlejot nedaudz olīveļļas, uzkarsē, uzber šķipsniņu sāls, citronpiparus. Cep 10 minūtes vienu pusi, tad apgriež otrādi, cep, kamēr mencas gabaliņi iegūst brūnu garoziņu. Pēc apgriešanas pannai uzliek vāku. Samaltus pētersīļus un dilles, kā arī smalki sakapātus ķiplokus uzber mencai cepšanas procesa beigās. Liek bļodā, uzliek vāku, lai garšvielas ievelkas un zivs nedaudz atdziest. Ēdiens garšīgs gan siltā, gan aukstā veidā.

Piedevas: vārīti kartupeļi ar visu mizu, dārzeņu salāti ar olīvu eļļu, izspiestu citronu, nedaudz cukura un sāls.

Zivju zupa Zvertbergas gaumē

Sastāvdaļas: mencu galvas, astes, galvenā asaka, burkāni, kartupeļi, sīpoli, ķiploki, nemalti pipari, lauru lapas.

Pagatavošana: zivju materiālu vāra 40 minūtes, nokāš caur sietu, tādējādi iegūstot buljonu. Vārītās zivs materiālu ieliek bļodā, bet buljonu ielej atpakaļ vārāmajā katlā. Šo procesu atkārto trīs reizes, lai buljons būtu koncentrēts. Vārīšanas laikā pieliek sāli pēc garšas, veselus sīpolus.

Pie trešās vārīšanas reizes katlā ieber burkānu un kartupeļu kubiņus, var arī kāļu kubiņus. Kad vārīšanas process beidzies, pieliek smalki sakapātus ķiplokus, pētersīļus, dilles, nemaltus citronpiparus, lauru lapas, pielej 50 gramu degvīna. Zupa ir tik garšīga, ka nevajag krējumu. Pasniedz karstu.

Mencu kotletes makšķernieku gaumē

Sastāvs: mencas fileja, svaigs cūkgaļas speķis, nedaudz saldā krējuma, pāris baltmaizes šķēles, sīpoli, ķiploki, sāls, pipari, svaiga ola.

Pagatavošana: mencu samaļ kopā ar speķi, pieliek smalki sagrieztus sīpolus, ķiplokus, pieliek masai svaigu olu, pieber sāli, piparus, izmērcētas baltmaizes šķēlītes, pielej nedaudz saldā krējuma. Masu kārtīgi samīca, lai tā nepieliptu pie bļodas malām. Veido kotletes apmēram 80 gramu svarā. Cep pannā olīveļļā, apvārtītas kartupeļu cietē. Vēlams – nepārcept, saglabājot vieglu brūnumu. Pasniedz ar vārītiem kartupeļiem, dārzeņiem, zaļumiem.

“Ēdieni ir reāli gatavoti kopā ar maniem draugiem. Labu apetīti!” novēl Gunārs Meijers.