Pēc kara nav miera. Seriāla "Miesassargs" recenzija

Sešu sēriju stāsts un tā aktieri izpelnījušies neskaitāmi daudz balvu Eiropā un ārpus tās. Interesanti palūkoties, kas ir «Miesassarga» panākumu atslēga un vai tas savu aktualitāti nav zaudējis arī patlaban.

Spriedze ar jēgu

Pirmajā acu uzmetienā «Miesassargs» varētu nešķist sensācijas vārda cienīgs. Vizuālā pasaule ir diezgan piezemēta, un nebūt nav tā, ka pēdējos gados mēs nebūtu redzējuši trilleru un drāmu sajaukumus par terorismu mūsdienu pasaulē vai karavīru nespēju atgriezties reālajā dzīvē pēc smagām misijām.

Tomēr katra sērija atklāj arvien vairāk un vairāk ne tikai intrigās un stāsta notikumos, bet arī emocionālā galvenā varoņa Deivida un viņa traumētās psihes iepazīšanā. «Miesassargam» patiešām piemīt spēcīga «ievelkoša» spēja, un vēl vairākas dienas pēc tā noskatīšanās jāsecina, ka tas viss ir, ne tikai pateicoties spriedzei.

Seriāla nosaukums uzreiz atgādina par brīnišķīgo deviņdesmito gadu romantisko kulta filmu «Miesassargs» ar Vitniju Hjūstoni un Kevinu Kostneru. Tomēr kopīgais tā arī paliek tikai centrālā varoņa profesija un paša darba nosaukums, lai gan britu otrās sērijas finālā būs iemesls atcerēties  deviņdesmito gadu mīlasstāstu. Kāpēc? Labāk atrodiet atbildi paši! Protams, vislabāk šo TV darbu ir skatīties, par to nezinot neko, jo, pastāstot kaut ko par sižetu, ir sajūta, ka laupu mazliet no tā meistarīgi būvētās intrigas.

Britu miniseriāla stāsta centrālais varonis, kā jau vēsta nosaukums, ir augstas klases miesassargs Deivids. Viss sākas ar satraucošu sižetu vilcienā, kas traucas Londonas virzienā. Protams, Deivids savā brīvdienā kopā ar bērniem gadījies tieši tajā reisā, kuru grasās uzspridzināt teroristi - pašnāvnieki. Izglābjot šo situāciju neticami humānā veidā, Deivids šķietami mietpilsoniski dodas mājās pie sievas. Tomēr pēkšņi uzzinām, ka viņš jau labu laiku dzīvo šķirti un ir gandrīz nespējīgs vadīt privāto dzīvi. Viņu paaugstina amatā apsargāt vadošu, populistisku politiķi Džūliju Montegjū. Viņa ir aktīva militāro konfliktu atbalstītāja. Montegjū kādreizējie politiskie lēmumi pavisam tieši ir sagrāvuši Deivida privāto dzīvi. Šādā veidā stāsts ir ne tikai par cilvēku, kas cietis no kara šausmām, bet tajā tiek personificēta arī politiskā elite, kas kareivi ir sūtījusi kara iznīcībā Afganistānā. Uzstādījums intriģējošam konfliktam ir gatavs.

Lai gan darbā Deivids ir adrenalīna nesatricināma kaujas mašīna, tomēr ārpus oficiālajām darba stundām viņu pārņem tā dēvētais posttraumatiskais sindroms, kuru viņš atsakās jebkādā veidā ārstēt vai vērsties pēc palīdzības. Kāpēc? Lai gan izjūtu līmenī tas filmas gaitā kļūst saprotams, tomēr stāstā tā īsti netiek izskaidrots, bet to nāksies britiem piedot.

Kur slēpjas panākumu atslēga?

Vēl viena nianse, kas būs jāpiedod britiem, ir pārāk salkanās pēdējās seriāla minūtes, kas uz mirkli sabojā pēcgaršu. Tomēr tas arī viss. «Miesassargam», galvenokārt pateicoties izcilam pirmā plāna aktieru ansamblim, izdodas Deivida noklusēto sāpi parādīt mums saprotamu un pazīstamu. Īpaši jāizceļ skotu aktieris Ričards Madens, kurš par šo lomu izpelnījās prestižāko  TV seriāla aktieru apbalvojumu «Zelta globuss». Vizuāli viņš ir stiprs, skaists vīrišķības etalons. Darbs liek viņam saglabāt akmens seju gandrīz jebkurā situācijā.

Loma Madenam, iespējams, ir vizuāli komplimentējoša, tomēr ļoti sarežģīta jebkādu emociju nodošanai, lai gan no sērijas uz sēriju skatītājs gandrīz fiziski satuvinās ar viņu. Aiz nemainīgās mīmikas ieraugām viņa komplicēto un brīžiem visai haotisko iekšējo pasauli. Tiešām sarežģīts aktierisks uzdevums, ar kuru angļu aktieris eleganti tiek galā.

Latvijas televīzijas skatītājiem noteikti būs pazīstama aktrise Kīlija Houza, kura «Miesassargā» atveido skandalozo, aukstasinīgo politiķi. Houzu mūsu TV ekrānos ir bijusi iespēja iepazīt kolorītajā un humora pilnajā seriālā par Darelu ģimeni Korfu salā. Interesanti salīdzināt šīs divas lomas, lai ieraudzītu, cik dažāda viņa spēj būt. Tāpat jāatzīst, ka ļoti trāpīgs ir viss aktieru ansamblis līdz pat mazākajām lomiņām, jo visu varoņu sejas ir atmiņā paliekošas un katrā no viņiem ir kāda aizraujoša un īsti cilvēciska šķautne.

Britu TV meistari jau labu laiku ir lieliski tieši īsās formas seriālos, un «Miesassargs» ir viens no spilgtākajiem tā apliecinājumiem. Politisku intrigu stāstu ar neticami sarežģītiem notikumu labirintiem ir daudz, bet meistarība slēpjas tieši visa atrisināšanā. Ļoti bieži pēc kino un TV darbu noskatīšanās, kuros ir spilgtas spriedzes ainas, kuru ir gana arī «Miesassargā», esam atbrīvoti no domāšanas par to. Šoreiz ir citādi. Tās vairāk mums palīdz saprast miesassargu Deividu, jo spraigās ainas  nav tikai primitīva izklaide, bet tām piemīt dziļums. Šis seriāls sniedz pārdomas par politiku, karu un vardarbību, meklējot cēloņus un sekas tam, ka terorisms neradās no zila gaisa un Rietumeiropas valstis to izprovocēšanā arī nav bez vainas, Deivida tēls zināmā mērā kalpo kā šo procesu personificējums. Galvenais varonis ir sapratis kara bezjēdzību, līdzīgi, kā to aprakstīja slavenais amerikāņu autors Ernests Hemingvejs, sakot, ka, jo tuvāk dodies frontes pirmajām līnijām, jo sirsnīgākus un cilvēcīgākus puišus satiec. Deivids Afganistānā ir bijis tas puisis ugunslīnijā, bet viņam karš jāturpina arī Londonā. Pēc spriedzes ainām, nonākot Deivida tumšajā un bezpersoniskajā dzīvoklī, skatītājs apjauš, cik daudz karš atņem indivīdam pat tad, ja viņš fiziski puslīdz sveiks un vesels ir atgriezies mājās.

Manuprāt, daudzpusībā un dziļumā arī slēpjas plašā skatītāju mīlestība pret seriālu «Miesassargs». Mums to ir iespēja noskatīties kā atraktīvu trilleri ar attiecību intrigām, bet tajā pašā laikā autori dod iespēju domāt daudz dziļāk par norisēm, kurās nekas nav viennozīmīgs.