"Man tik ļoti pietrūkst apskāvienu," - Dagmāra Legante-Celmiņa par pandēmiju, mājmācību un jaunajiem izaicinājumiem

Nu jau kādu laiku TV ekrānos atkal redzama pazīstamā raidījumu vadītāja un fotogrāfe Dagmāra Legante-Celmiņa­­­­­, kas ik nedēļu "STV Pirmā!" klajā nāk ar raidījumu "Kā Tev iet?", kurā sazvanās un uz sirsnīgu sarunu aicina ikreiz kādu sabiedrībā zināmu personību, lai izzinātu – kādas izmaiņas valstī ieviestā ārkārtas situācija radījusi viņu ikdienā? Bet žurnālam "Kas Jauns" Dagmāra ne tikai izstāstījusi, kā viņa nonāca līdz savam raidījumam, bet arī kā pati pārdzīvo šo laiku un kā ir strādāt mājās kopā ar bērniem.

Vai vispār atceries, kad debitēji televīzijā?

Protams! Tas bija pirms vairāk nekā 20 gadiem. Nesen kā reiz to paskatījos. Šķiet, tas bija 1997. gads, kad parādījās iepazīšanās spēle Viens no!, ko es vadīju. Pēc tam iesaistījos Igora Lingas veidotajā "Mūzikas stundā", un tikai pēc tam sākās humora šovs "Savādi gan". Lai gan patiesībā tas viss notika praktiski vienā laikā, ar dažu mēnešu starpību.

Tā brīža izjūtas atceries? Kā bija – jaunam skuķim mesties šajā TV padarīšanā? Kājas netrīcēja?

Toreiz, šķiet, televīzija bija citādāka. Mēs paši bijām jauni, telekanāls LNT bija jauns, bijām apņēmības pilni, ar entuziasmu. Jā, protams, pirms raidījumiem bija zināms satraukums, bet nobīties nebija laika, jo bija pašiem jautri. Tagad satraukums ir krietni lielāks. Piemēram, pirms "Supernovas" vadīšanas, jo raidījums pavisam citāds, tā ir tiešraide. Jā, pirms tiešraidēm kājas patiešām mazliet „trīc”, bet toreiz... Tā bija avantūra, par kuru neviens īsti nezināja, ar ko tā beigsies. Darījām darbu un priecājāmies.

Kopš tā laika pagājuši 20 gadi, un tikai tagad beidzot esi nonākusi pie sava raidījuma. Nav pārāk ilgs ceļš?

Nē. Domāju, ka ne. Katram ir savs laiks, lietām ir jānogatavojas. Tām jānāk īstajā brīdī – kad ir, ko teikt, ko vaicāt. Taisīt kaut ko samāksloti, tikai taisīšanas pēc, tikai tāpēc, ka tas ir manējais, man nepavisam neprasījās.

Kam pieder ideja par šādu raidījumu?

Godīgi būtu teikt, ka tā ir kopīga ideja ar producenti Zitu Lundi. Kad sākās Covid-19 krīze un Latvijā tika ieviesta ārkārtas situācija, redzēju, cik ļoti maniem draugiem, paziņām, māksliniekiem pietrūkst iespējas satikties klātienē, sarunāties, ka katrs ieraujas savā čaulā. Ienāca prātā, ka visiem vieglāk kļūtu, ja mēs visi par to parunātu, ja parādītu cilvēkiem, ka mums visiem ir pārdzīvojumi, ka mūs visus nomāc visdažādākās domas... Man šķita, ka par to vajadzētu runāt publiski. Un tieši tad arī mani uzrunāja producente, kurai bija tieši tāda pati ideja. Tad nu mēs abas ķērāmies pie tās īstenošanas raidījuma formātā.

Kā šī ārkārtas situācija tevi ir ietekmējusi personiski?

Darba ziņā izmaiņas ir ļoti, ļoti jūtamas. Tiklīdz pieņēma ierobežojumus, visai ātri tika atcelti visi pasākumi, kas man bija jāvada. Koncerti, sadarbība ar modes veikaliem. Tikai viens koncerts, kas bija paredzēts maijā, pārcelts uz oktobri, pārējie atcelti pavisam. Fotografēšana? Sarunātās fotosesijas arī lielākoties visas atceltas. Bet visiem jau ir problēmas. Māksliniekiem, kuri saistīti ar publiku, šī situācija nav tā patīkamākā. Man tas bija, maigi sakot, viegls šoks.

Kad parādījās pirmās ziņas par jauno vīrusu, cik nopietni tās uztvēri?

Protams, cerēju, ka mūs tas neskars. Cerēju, ka tā būs Ķīnas vietējā nelaime. Bet, jo tuvāk nāca Eiropai, jo vairāk sapratu, ka mēs no tā neizvairīsimies. Taču es nebiju no tiem, kas sapirkās tualetes papīru un griķus. Taču roku dezinfekcijas līdzekļus gan! Tie man ir gan rokassomiņā, gan automašīnā, gan mājās.

Esi starp tiem, kas šo vīrusu uzskata par safabricētu jezgu, vai tomēr ņem nopietni, domādama, ka būs pavisam slikti?

Esmu no tiem, kas neuzskata, ka šis vīruss ir izdomāts un sabiedrība tiek maldināta. Itālijā dzīvo draugi, un viņi pavisam noteikti var apliecināt, ka tā visa ir nopietna realitāte. Es neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, man paziņas ir izslimojuši šo vīrusu, tā ka tas nav izdomājums, tā ir reāla, jauna slimība. Jā, tajā ir daudz nesaprotamā, bet nedarīt neko arī nebūtu īsti pareizi. Protams, tagad visa līdzšinējā dzīve apstājusies, bet varbūt tas bija vienīgais pareizais risinājums? Tagad svarīgākais, kā atgūsies ekonomika un cilvēki pēc visiem ierobežojumiem.

Neesi domājusi, ka pati daba to inscenējusi, lai mazliet piebremzētu cilvēku mantrausību un alkatību?

Var redzēt, ka planēta jau attīrās. Virs rūpniecības pilsētām vairs nav smoga, upēs ir tīrāks ūdens... No vienas puses, pat gribētos nedaudz domāt, ka daba šādi parāda, ka spēj cilvēcei iecirst pļauku par tās nodarījumiem. Jo cilvēks ar savu materiālismu ir pārcenties visatļautībā un visvarenībā.

Bet, no otras puses, cilvēki šobrīd tiek nostādīti ļoti smagā ekonomiskajā situācijā, un smagas slimības, kas skar visu cilvēci, ir bijušas un pastāv arī joprojām – bez kovida. Taču, ja cilvēki pēc šī visa sāktu vairāk domāt par dabas aizsardzību, par mērenību, cilvēcību, tas patiešām būtu labi. Varbūt jau kaut kam tādam bija jānotiek, jo cilvēks citādi pie prāta nenāk.

Labi, pieņemsim, ka daba attīrīsies, cilvēki mainīsies, bet vai tevi nebaida, ka tikmēr esi viena no šīs dabas „loterijas” dalībniecēm – ka arī tevi personiski var ķert vīruss? Ka arī tu „spēlē” šo krievu ruleti – vai saslimsi un cik nopietni saslimsi?

Protams! Nedaudz jau baida, tāpēc arī cenšos uzmanīties. Izvairos no publiskiem kontaktiem, neapmeklēju vietas, kur pulcējas daudz cilvēku, dezinficēju rokas. Es piesargos. Taču nav tā, ka esmu no galvas līdz kājām ietinusies speciālā aizsargtērpā un izolējusies pazemes bunkurā. Tik traki ar mani arī nav. Visvairāk baidos ne tik daudz par sevi, kā par saviem vecākiem, par bērniem. Par viņiem uztraucos vairāk.

Teici, ka starp taviem draugiem ir tādi, kas jau izslimojuši šo vīrusu. Viņiem viss kārtībā?

Jā. Viena draudzene bija ārzemēs un tur arī inficējās. Viņa izslimoja mājās – paldies Dievam, tika cauri bez sarežģījumiem, bez nonākšanas slimnīcā un plaušu ventilēšanas. Un šis gadījums man bija īsta realitātes apzināšanās. Jo ir saslimis reāls cilvēks, kuru pazīstu. Viņai slimība nebija smagā formā – tikai drudzis, augsta temperatūra, taču arī ar to man kļuva skaidrs, ka ar šo vīrusu nevajag jokot, tas jāuztver nopietni. Es gribētu, lai to saprastu arī visi pārējie. Domāju, ka valstij vairāk pūļu jāvelta sabiedrības informēšanai un situācijas izskaidrošanai. Lai sabiedrība saprastu, ka ne jau bailēs no soda naudas ir jādistancējas, jādezinficē rokas, jābūt atbildīgiem, bet tāpēc, ka tas patiešām ir visu drošības dēļ!

Vai kādreiz jau esi piedzīvojusi šādu situāciju, ka visa dzīve, visas ieceres sabrūk, ka dzīvē iestājas totālākā krīze?

Šāda mēroga krīzi nē! Un ceru, ka tā ir pirmā un pēdējā reize. Vispār jau izjūtas ir diezgan dīvainas. Varētu pat teikt – interesantas. Piemēram, izeju dārzā – pavasaris, saulīte spīd, putniņi dzied, puķes drīz sāks ziedēt, bērni čalo. Nekas neliecina, ka dzīve ir pilnīgi mainījusies visā pasaulē, un neviens nezina, ar ko tā beigsies. Patiešam dīvainas izjūtas. Jo atliek tikai atgriezties realitātē, kad saproti, ka viss vairs nav tā, kā agrāk. Ka visiem ir ierobežojumi, daudziem nav darba, ka visiem, kuriem ir bērni, ir lielas pārmaiņas... Esi pavārs un skolotājs vienā personā, no rīta līdz vakaram...

Kā tev pašai ar bērnu mājmācību? Esi laba skolotāja?

(Smejas.) Noceļu cepuri visu skolotāju priekšā, jo redzu, kas tas ir par darbu, lai bērniem to visu iemācītu! Tas tiešām nav viegli, jo katram bērnam vajag savu pieeju. Vienam nepieciešams izskaidrot ar piemēriem, citam ar zīmēšanu... Bet nu jau esmu mazliet piešāvusies. Vecākais bērns pats tiek galā, tikai manai trešklasniecei ik pa laikam nepieciešama palīdzība.

Kurš priekšmets tev sagādā vislielākās grūtības?

Ar trešās klases uzdevumiem vēl tieku galā... Tagad jau uzdevumi ir nedaudz loģiskāki nekā tad, kad mācības vēl notika skolā. Dažbrīd pat nesapratu, kas tur jādara, jo tik sarežģīti bija uzrakstīts! Atceros vienu matemātikas uzdevumu, kas aptuveni bija šāds: „Maijai bija pieci āboli, Jurim – trīs. Risini!” Bet – kas īsti ir jārisina? Es tur saskatīju vismaz piecus variantus, ko var šādā situācijā risināt!

Tev mājās ir pulciņš bērnu. Kā bērni sadzīvo, ik dienas esot kopā? Kautiņu nav?

Es ar bērniem dzīvoju pa māju, vīrs ir darbā. Pirmās nedēļas bija visgrūtākās. Kad trešklasniece nesaprata, kas viņai mājmācībā jādara, kad bērndārzniece arī prasīja sev uzmanību. Katrs sēdēja savā istabā un visu laiku to tikvien dzirdēju, ka kāds sauca: „Mammu, mammu!”

Un ja vēl pašai jāstrādā...

Protams, arī man vajadzēja datoru – pašai bija jāpastrādā. Gan raidījumiem jāsagatavojas, gan fotogrāfijas no pēdējām fotosesijām jāatlasa. Es tiešām nesaprotu, kā ar to visu spēj tikt galā tie vecāki, kam ir vairāki skolas bērni un vēl pašiem abiem mājās jāstrādā?

Jūsu ģimenei vismaz paveicies, ka ir sava māja ar dārzu, kurā var izlaist bērnus svaigā gaisā.

Protams! Tas šajā situācijā ir ļoti liels pluss. Zinu, kā pilsētas dzīvoklī jutās mana draudzene, kurai, atgriežoties no ārzemēm, divas nedēļas bija jāpavada karantīnā... Viņa viena pati ar trim bērniem! Tas gan bija īsts izaicinājums! Vispār šis ir liels izaicinājumu laiks pilnīgi visiem. It sevišķi tiem, kas ir ar bērniem un strādā no mājām. Jo tad ir jāraujas uz visām pusēm, un, lai ko darītu, kāda puse cietīs. Un tad jūties vainīgs – ja vairāk esi darbā, jūties vainīgs bērna priekšā, ja vairāk laika velti bērnam, tad ir sirdsapziņas pārmetumi par nepaveiktajiem darbiem. Visu laiku ir sajūta, ka esi izdarījis par maz, ka kāds bijis apdalīts. Lai arī visu dienu esi ņēmies, rokas nenolaidis, beigās tomēr šķiet, ka nekas nav padarīts.

Pēc pirmajām nedēļām biju šokā – šādi tagad būs visu laiku? Tāpēc, manuprāt, ļoti svarīga ir plānošana. Pareizi saplānot dienas ritmu sev un bērniem, atvēlot konkrētu laiku konkrētiem darbiem. Un tas tiešām palīdz. Šī mums visiem ir nebijusi situācija, tāpēc galvenais ir nepieļaut haosu. Tiklīdz ir haoss, tā palielinās stress, bet stress rada vēl lielāku haosu. Un visam tam pa vidu vēl bailes no saslimšanas, panika... No tā gan vajadzētu izvairīties! Nedrīkst sevī ielaist bailes un haosu!

Kā šajā laikā tev visvairāk pietrūkst?

Gribētos aiziet ar draudzeni uz teātri, ar ģimeni kaut kur aizlidot. Man pietrūkst teātra izrāžu, pietrūkst, ka nav baudas acīm un ausīm. Labprāt aizietu uz kādu foršu koncertu vai padejotu. Bet visvairāk pietrūkst, ka nevaru aizbraukt pie mammas un tēta un viņus kārtīgi apskaut. Tā – bez bailēm – cieši apķert un nelaist vaļā. Man patiešām pietrūkst apskāvienu. Tā ir tik jocīga sajūta. Arī bērniem pietrūkst, ka nevar apķert omīti un opīti. Jaunākā meitiņa pārdzīvo, saka, kas būs, ja viņa iekleposies? Tas man tik ļoti „iesita” pa smadzenēm – ārprāts, kas šis ir tāds par dīvainu laiku, ka mazbērni pat nevar droši satikties ar vecvecākiem?! Eh, kaut ātrāk tas beigtos! Tas tiešām ir skumji, ka nevar apskaut citus cilvēkus. Esmu pieradusi, satiekoties ar sirdsdraugiem, viņus cieši apskaut, sabučot, apvaicāties, kā iet. Mūsdienu pasaulē, kur tā jau pietrūkst mīlestības un apskāvienu, tagad pat tas ir liegts! Dīvains laiks, ļoti dīvains...

Jā, tie patiešām ir mīnusi, bet kādi, tavuprāt, ir šā laika plusi?

Ja atmetam visas ekonomiskās nebūšanas, tad noteikti jānovērtē tas, ka cilvēki ir vairāk mājās, vairāk kopā ar bērniem, kopā viens ar otru. Patiesībā šī ir iespēja vairāk vienam otru iepazīt.

Citas ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!