Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Šī vēl nav nekāda krīze!” - Olga Rajecka savā mūžā ne to vien ir pārdzīvojusi
"Es negrasos pazemoties un lūgt pabalstus, gan izdzīvosim. Ja vajadzēs, kaut zemi grauzīšu!" saka Olga Rajecka. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

"Šī vēl nav nekāda krīze!” - Olga Rajecka savā mūžā ne to vien ir pārdzīvojusi

Slavenības
23. aprīlī 12:19 2020. gada 23. aprīlī 12:19
  Inta Mengiša | Žurnāls "Kas Jauns"
Dziedātāja Olga Rajecka, kas savā skatuves mūžā pieredzējusi un izturējusi kā muzikālās dzīves apstāšanos Atmodas laikā, tā treknajiem gadiem sekojošo ekonomisko krīzi, kas ilga vairākus gadus, uz šā brīža situāciju raugās bez bažām.

Olga Rajecka ar ģimeni dzīvo Saulkrastos un bez sevis apgrūtināšanas ar bailēm par nākotni pilnvērtīgi izbauda pavasari. Dziedātāja negaida pabalstus un it nemaz neraud par iztikšanu, jo zina – ja pienāks brīdis, kad nebūs, par ko dzīvot, viņa ies un darīs. Izdomās! Jebko! „Bet es ticu, ka viss šis līdz ar vasaras atnākšanu beigsies un būs labi!” optimismu pauž skatuves māksliniece.

Aizritējis vairāk nekā mēnesis bez koncertiem. Droši vien neierasta situācija dziedātājai, kura radusi ik nedēļu uzstāties, būt publikas priekšā... Kā jūties un kā pavadi šo laiku? Vai noskaņojums nenoplok?

Man viss ir kārtībā, es protu dzīvot! Es esmu saimniece, un man nav 15 vai 18 gadu. Un tiem, kam ir 18, ļoti ceru, ir vecāki, kas var atbalstīt savus bērnus grūtā brīdī.

Kopumā jūtos ļoti labi, garastāvoklis man ir labs, nekāda satraukuma nav. Jā, nenoliedzami, pietrūkst, ka nav nekādu koncertu. Bija jau pierasts pie zināmas rutīnas, ka regulāri kaut kas notiek – koncerti, privātas ballītes, labdarības pasākumi. Mums, skatuves cilvēkiem, jau ir svarīga tā iespēja izpausties, satikt savu publiku. Sapucēties, sataisīties. Jā, pietrūkst iespējas sevi apliecināt. Mēs esam pie tā pieraduši, un mums tas ir svarīgi.

Bet neko nevar darīt – kā ir, tā ir. Žēlošanās situāciju nemainīs. Novērtēju, ka tagad varu sevi apliecināt ģimenē. Mēs kopā esam pieci, mums ir arī trīs dzīvnieki. Dzīvojam laukos, elektrību netērējam – visu gatavojam uz malkas plīts; kurinām visu laiku, lai ir silti. Tā vienkārši un ekonomiski dzīvojam.

Man laukos ir mamma, kas iedevusi kartupeļus, bietes, kāpostus – skābētus un svaigus –, olas draugi saved. Man nekā nepietrūkst.

Laukos ir lieliska iespēja daudz laika pavadīt pie dabas, svaigā gaisā.

Protams! Es ar bērniem izbraucu tepat Saulkrastos uz mežiem, skatos, ka arī citi atbrauc ar mašīnām un velosipēdiem. Nekāda drūzma neveidojas, vietas visiem ir gana. Un šie cilvēki nevazājas pa veikaliem! Latvija ir liela, mūsu meži ir plaši. Šis ir īstais laiks, lai ieraudzītu un atklātu Latviju plašāk un dziļāk, nevis kā aitu baram skriet kolektīvi uz visiem zināmajām tūrisma takām.

"Eolikai" šogad ir 40. pastāvēšanas gadadiena; kā zināms, tu koncertē arī citos projektos. Daudz koncertu ir nācies atcelt valstī izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ?

Šis ir pārdomu laiks. Protams, man ir žēl, ka Uģa Rozes jubilejas koncertus nācās pārcelt. Taču labā ziņa ir tā, ka koncerti nav atcelti pavisam – tie notiks! Maijā mums bija ieplānoti Māra Čaklā jubilejas desmit koncerti kopā ar Martu Kristianu Kalniņu, Daini Skuteli, Antru Stafecku, protams, arī ar Jāni Miltiņu un citiem mūziķiem. Nu redzēsim, kas būs vasarā; tad jau redzēs...

Šogad "Eolikai" ir 40. jubileja, un tas mums ir ļoti svarīgs notikums. Jubilejas turneju jau labi aizsākām, 25. augustā ir paredzēts pirmais lielais koncerts Dzintaru koncertzālē. Domāju un ceru, ka šis koncerts notiks.

Soctīklos ik pa laikam redzami dažādu ar mākslu un kultūru saistītu ļaužu ieraksti par problēmām saņemt dīkstāves pabalstu. Grūtāk droši vien ir jaunajiem mūziķiem un dziedātājiem, kam nav tādas dzīves pieredzes, dažam šī ir pirmā saskarsme ar pēkšņu ienākumu plūsmas apstāšanos. Kā tu domā?

Mēs, mūziķi, cenšamies regulāri sazvanīties, sarakstīties, sūtīt cits citam fotogrāfijas, lai viens otru uzmundrinātu. Saprotams, viegli nav – kā emocionāli, tā finansiāli.

Ļoti patīkami, ka cilvēki raksta vēstules soctīklos, piedāvā palīdzēt, saka labus vārdus. Kāds pagājušajā nedēļā uz mājām piegādāja ziedus, cits atsūtīja kūpinātas zivis no Ragaciema... Mums, mūziķiem, protams, nav vienalga, kādam ir arī finansiāli pavisam švaki, taču visi apzināmies, ka galvenais ir veselība.

Es negrasos pazemoties un lūgt pabalstus, gan izdzīvosim. Ja vajadzēs, kaut zemi grauzīšu!

Galvenais ir neielaist sevī drūmumu un bezcerību, neļauties krist panikā. Man nozīmīgs spēka avots ir deju kolektīva mēģinājumi, kuros ar vīru divreiz nedēļā piedalāmies attālinātā režīmā. Abi dejojam Garkalnes novada deju kolektīvā "Madara", kura vadītājs ir brīnišķīgais Viesturs Virza.

Ļoti labi atceros, kas notika pēc 2007. gada, kad bija tie treknie gadi, kuros gandrīz visi, tostarp muzikanti un mākslinieki, bija saņēmušies milzu kredītus. Un tad, bladāc, uznāca krīze, un vairums nezināja, ko iesākt, kā tos kredītus atdot. Jo nekas jau nenotika. Bet mani šīs problēmas neskāra, jo vienmēr esmu bijusi pieticīga, kredītus neņemu, un, tā kā parādsaistību nav, man galva par tādām lietām nesāpēja.

Bet tajā laikā, kad koncertdarbība bija krasi pierimusi, tu atradi citu iztikas veidu?

Tieši tā! Es strādāju krogā "Čau, Rasma"! Darīju visu, ko lika. Tā ka mēs, mūziķi, esam diezgan atraktīva „tauta” un bez biksēm nepaliksim.

Cik ilgi nostrādāji krodziņā?

Četrus gadus! Man bija darba grāmatiņa. Ko darīju? Organizēju pasākumus no ceturtdienas līdz svētdienai. Bija mūziķi, aktieri, ko aicināju uzstāties. Sēdināju apmeklētājus pie galdiņiem, sagaidīju viesus, piedāvāju visu ko. Faktiski biju arī viesmīle. Pasākumu organizēšanu un vadīšanu savulaik esmu mācījusies Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.

Starp citu, kādreiz, deviņdesmito gadu sākumā, strādāju arī mūzikas klubā "Ola" kādus divus vai trīs gadus. Tas bija laikā, kad bija rekets, kad bija īsts bandītu laiks. Esmu strādājusi arī tūrisma aģentūrā "Balttour" četrus vai piecus gadus. Vēl arī "Radio Skonto" esmu vadījusi bērnu raidījumus. Nav tā, ka uzskatu sevi par „baigo” dziedātāju. Daru to, kas ir jādara, jebkurā brīdī, kad vien vajag.

Daudziem, tostarp skatuves cilvēkiem, viegli negāja arī Atmodas laikā un īsi pirms tam. Šo krīzi, domājams, daudzi jau sen ir piemirsuši.

Tā izskatās, ka cilvēkiem atmiņa ir īsa. 1989., 1990. gadā arī bija krīze, tas bija Atmodas laiks, koncerti bija neiespējami, un arī es, protams, paliku bez darba. Tas tiešām bija tāds īsts apstāšanās laiks, un divus, ja ne visus četrus gadus kultūras dzīve bija apstājusies vispār. Un tie bija gadi, nevis divi mēneši kā tagad! Kas ir divi mēneši no mūsu dzīves? Smieklīgi!

Pastāsti, kā iztiku pelnīji, cepot kotletes!

Jā, man sarunāja darbu – es cepu kotletes kafejnīcai "Možums". Cepu mājās – tad varēja tā darīt – un ar savu žigulīti katru otro dienu vedu lielu bļodu ar simt kotletēm. Tās bija tādas garas kotletes – daļa ar ķimenēm, daļa garenas kā desiņas –, un visi ēda. Pati biju saorganizējusi, kur iegādāties visas nepieciešamās izejvielas – gaļu, olas un pārējo. Tad jau nebija kā tagad, kad ar gatavošanu sabiedriskajā ēdināšanā var piedalīties tikai profesionāli izglītots pavārs vai tas, kam ir kafejnīca ar attiecīgi nokārtotām Pārtikas un veterinārā dienesta atļaujām. Es ļoti daudzus ēdienus protu gatavot, bet tagad ar to pelnīt nevaru, jo man nav nepieciešamo sertifikātu un kafejnīcas. Ja man kas tāds būtu, es brauktu, darītu, vestu un pārdotu. Kāpēc ne?

Un kur vēl 1991. gads, kad bija barikādes, vispār viss bija apstājies! Es arī gāju un stāvēju barikādēs divas nedēļas. Beigās, kad nevarēju vairs padziedāt, piedalījos atkal ar pašas ceptajām kotletēm, nesu arī cepelīnus, ar vienas draudzenes mammu vārījām zupas un vedām un tā tālāk. Ooo, tagad tiešām mums būtu grēks sūdzēties, jo šīs nav grūtības, ko pieredzam. Ko darīja mūsu senči, kurus izveda uz Sibīriju, kurus mēnesi veda vilcienā? Lūk, tās bija grūtības. Kas tad tagad ir? Tagad mums ir vairāk nekā labi! Pasēžam vienkārši mājās bišķiņ.

Rosini cilvēkus izkāpt no baiļu kastēm un vienkārši, mazliet ciešāk savelkot jostu, bez panikas pagaidīt, kad viss beigsies?

Uzskatu, ka nevajag krist panikā. Protams, ir stulbi, ja bērni, precizēšu – jaunieši, kam labi gājis, kam iepriekš ir bijuši labi atalgojumi, tagad ir palikuši bez ienākumiem, taču ir saņēmušies kredītus. Arī daudzi mūziķi ir pelnījuši labu naudu, un saprotams, ka cilvēki ņēmuši kredītus, lai iegādātos sev dzīvesvietu – vai tas būtu dzīvoklis vai māja. Tas ir loģiski un nav nevienam pārmetams. Tagad, kad vairs nevar samaksāt tos 700, pat līdz 1000 eiro, kā zinu par dažiem mūziķiem, viņi vācas ārā no Vecrīgas, no Rīgas centra, iet prom kaut kur. Ko darīt, ka nevar „pavilkt”, turklāt vēl kredīts jāmaksā. Bija forši, viss gāja ļoti labi, apsveicami, un es vienmēr esmu priecājusies, ka mūsdienās mūziķi prot nopelnīt un prot paprasīt. Nevis tā, kā mums jaunībā bija, kad par koncertu saņēmām piecus rubļus.

Abi ar vīru Ivo esat saistīti ar kultūras, pasākumu jomu. Skaņu inženieriem pašlaik arī dīkstāve. Esat apsvēruši variantus, ja pulcēšanās aizliegumi, līdz ar to arī aktīva pasākumu un koncertu rīkošana ievilksies?

Nevar saprast... Tas laiks tāds jocīgs. Tad sniegs uzsnieg, tad atkal saule spīd, kļūst siltāks, patīkamāks. Līdz ar to pagaidām vēl gribas tā mierīgāk padzīvot, kārtīgi izgulēties... Ja vajadzēs, gan izdomāsim, ko darīt.

Man tiešām ir sajūta, ka šis viss nebūs ilgi, ka maijā beigsies. Vasarā, visticamāk, vēl pāri robežām iebraukt un izbraukt nevarēs, bet vietējie pasākumi noteikti notiks. Rēķinos, ka pašvaldības naudu nedos un pilsētas svētkus nerīkos, bet domāju, ka tādi vienkāršie koncertiņi, ballītes, privātie pasākumi, kā jubilejas un kāzas, noteikti būs jau šovasar.

Kā šo laiku esi pavadījusi?

Nu ķeramies pie dārza darbiem, kāds gabaliņš jau ir uzrakts. Līdz šim esam kādas egles iestādījuši, bet mainīgo laikapstākļu, aukstuma un sniega dēļ vēl tādi vērā ņemami darbi nav sākušies. Jāgaida, kad būs jauns Mēness, tad arī varēs stādīt. Nekāda milzīgā dārza ierīkošana mūsu ģimenes plānos nav.

Mēs ar vīru jau esam tādi mājās sēdētāji, mums nav bijis tā, ka pēc koncertiem gasējam pa restorāniem. Latvijā restorānos vispār faktiski neēdam, to darām ļoti reti, tikai tad, kad ir kādi īpaši pasākumi vai dzimšanas dienas. Es pati ļoti labi gatavoju. Tā varu uzskatīt, jo visi vienmēr visu noēd un apgalvo, ka garšo. Esmu vairāk tāds mājas cilvēks, tāpēc šajā pašizolēšanās laikā no mājās būšanas absolūti neizjūtu nekādu diskomfortu.

Ņemot vērā, ka esi praktiska sieviete, uz kādām pozitīvām pārmaiņām ceri kā ieguvumu no šīs pandēmijas izraisītās krīzes?

Ceru, ka šī pāris mēnešu pauzīte ieviesīs kādas sakarīgas korekcijas tirgū vispār. Varbūt beigsies tās nenormālās cenas, kas visur ir uzskrūvētas. Piemēram, celtniecības jomā. Reiz vajadzēja vēja norautu jumtu uzlikt. Pilnīgi negribas par to runāt... Celtnieki jau bija pagalam „aizēdušies”. Cilvēki vispār bija kļuvuši tik rijīgi, ka brīžiem bija kauns viņu vietā. Par katru sīkumu prasīja tādu naudu, ka es dažbrīd nosarku viņu vietā. Nopietni! Tas varbūt beidzot beigsies.

Citas ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!

Citi šobrīd lasa

Viņa kā embrijs tika sasaldēta 1992.gadā: piedzimis pasaulē "vecākais" mazulis
Cipule norāda, ka šodien vairs nevaram apturēt to bumbu, kas ir sākusi velties attiecībā uz hospitalizāciju 5
Covid-19 inficēto un kontaktpersonu izvietošana viesnīcās varētu sākties ap Ziemassvētkiem 4

Мать мужа Леры Кудрявцевой произвела фурор

Бари Алибасова госпитализировали из-за передозировки виагры