Agnese Vīksniņa Ēģiptē
Agnese Vīksniņa Ēģiptē 2020. gada pavasarī.
Agnese Vīksniņa pandēmiju pārlaiž Ēģiptē
Amala Agnese Vīksniņa janvārī devās ceļojumā uz Āfriku. Sapratusi, ka koronavīrusa pandēmijas dēļ mājupceļš apgrūtināts, Agnese nolēma palikt Ēģiptē. Kad izdosies atgriezties Latvijā, viņai nav ne jausmas, raksta žurnāls "Kas Jauns".
Deju studijas "Fandango" vadītāja, psiholoģe, jogas praktiķe Agnese Vīksniņa uz Ēģipti aizbrauca janvāra vidū kopā ar mammu. Pēc trim nedēļām mamma devās mājup, bet Agnese nolēma vēl uz mēnesi palikt kūrortpilsētiņā Dahabā. Viņa tad pat nenojauta, ka šī daiveru un bohēmistu meka pie Akabas līča Sarkanās jūras ziemeļos piespiedu kārtā kļūs par dzīvesvietu uz nenoteiktu laiku. „Interesanti dzīvot laikā, kad saproti – doma, ka kaut ko kontrolējam, ir tik iluzora. Man ir pārliecība, ka nekas nenotiek tāpat vien,” žurnālam "Kas Jauns" par šo situāciju filozofiski izsakās Agnese.
Meklē, kur pārziemot
Agnese žurnālam "Kas Jauns" atzīst, ka jau kopš pagājušā gada daudz laika pavada dažādās Vidusjūras zemēs, jo lūko iespējas izveidot tādu kā pārziemošanas bāzi un ne tikai. „Tā varētu būt vieta, kur cilvēki varētu atbraukt un palikt uz laiciņu citā vidē pie dabas – atpūsties, nodarboties ar jogu, gatavot vegāniskas maltītes un vienkārši būt kopā. Varbūt pat varētu uzrīkot Fandango studijas bērnu radošo nometni, kas zina?” domā Agnese, šogad izvēloties mērot ceļu uz Ēģipti.
Tur viņa ar mammu vispirms apmeklēja Gizas piramīdas, muzejus un Kairas operu, jo, kā pati teic: „Beidzot sakaunējāmies, ka tik daudz reižu būts Ēģiptē, bet pa pludmalēm un kūrortiem vien dzīvots! Tāpēc šoreiz paplašinājām redzesloku.” Bet pēc tam abas devās uz Dahabu – jauku pilsētiņu Sīnāja pussalā, pasaulslavenu ar izcilajām niršanas vietām. „Dahaba ir ūdenssporta veidu meka. Šeit sabrauc vindsērferi, kaitotāji, daiveri un frīdaiveri, jo te ir ideāla vieta ūdens aktivitātēm. Arī pati ķēros klāt vindsērfingam, ko apguvu trenera vadībā,” pastāsta Agnese, kas bērnībā nodarbojās ar ūdenssporta veidiem un arī burāšanu.
Iesprūst Ēģiptē
Pēc Ēģiptē pavadītajām trim nedēļām Agneses mamma devās mājās uz Latviju, bet Agnese nolēma vēl vienu mēnesi pakavēties tur. „Patiesībā es jau gadu kā ceļoju ar vienvirziena biļetēm. Tā ir pavisam cita lieta un kaifs! Šoreiz mani ievilka Dahabas atmosfēra, aizrāvos ar vindsērfingu. Dahabā ir savs ārzemnieku pulciņš, kuri dzīvo šeit pastāvīgi vai sezonāli – vasarā brauc atpakaļ uz Angliju, Ukrainu vai Krieviju, bet pārējā laikā bauda dzīvi Dahabā. Šeit sabraukuši sportisti, mākslinieki, jogi un vēl visādi jocīgie, kuriem patīk dzīve ārpus ierastajiem standartiem. Arī Horens Stalbe savulaik šeit dzīvoja gadus piecus, vietējie viņu zina un joprojām atceras. Mums pat sanāca satikties janvārī Dahabā, taču Horenam bija atpakaļceļa biļete un viņš pēc nedēļas aizbrauca.”
Kad kļuva skaidrs, ka situācija ar koronavīrusu jau kļūst pavisam nopietna, Agnesei bija jāpieņem lēmums – braukt uz Eiropu vai palikt uz nenoteiktu laiku Dahabā. „Uzzināju, ka Latvijā sakarā ar pieņemtajiem piesardzības mēriem Interešu izglītības centri un skolas bija pirmās, ko aiztaisīja ciet. Līdz ar to Rīgā mani gaidīja trīs tukšas deju zāles manās studijās, divu nedēļu pašizolēšanās un vispār dzīve ne pārāk priecīgā atmosfērā. Tāpēc lēmumu palikt Ēģiptē pieņēmu ļoti ātri un viegli. Turklāt pagājušajā gadā pārdevu vienu īpašumu, tā ka par finansēm nav jāuztraucas, turklāt dzīve Dahabā nav dārga salīdzinājumā ar Eiropu,” paskaidro Agnese.
Bet viesnīcu slēdz…
Tiesa gan, jau visai drīz viņa saskārās ar kādu problēmu. „Dzīvoju labā viesnīcā pie jūras, blakus savam ūdens sporta centram, arī vegānisko ēdienu izvēle tur bija liela un garšīga. Biju sarunājusi labu atlaidi, jo uzturējos šajā viesnīcā jau krietnu laiku un pagarināju palikšanu vēl uz mēnesi, taču tad viss mainījās. Tūristi sāka braukt projām, Ēģiptes lidostas slēdza vismaz uz divām nedēļām, visas viesnīcas vērās ciet. Tā nu viesnīcas menedžeris ar nožēlu atvainojās, atdeva man naudu par trim nedēļām. Man pāris dienu laikā līdz viesnīcas slēgšanai bija jāsameklē dzīvoklis, taču viss izdevās ļoti gludi – pateicoties vietējai krievu paziņai, kura ieteica tikko atjaunotu apartamentu kompleksu. Īrēt dzīvokli, protams, ir izdevīgāk, it īpaši situācijā, kad nezini, cik ilgi vēl dzīvosi šeit,” teic Agnese Vīksniņa.
Ar dzīvi piespiedu „emigrācijā” Ēģiptē viņa vismaz pagaidām ir apmierināta: „Noīrēju dzīvokli, sāku mājās gatavot, pieteicos arābu valodas kursos... Protams, arī šeit pandēmijas dēļ ievieš zināmus ierobežojumus, taču esmu labā klimatā, varu turpināt burāt Sarkanajā jūrā, ir vietējais paziņu loks – ukraiņi un krievi, arī ēģiptieši, kuri ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi. Man līdzi ir grāmatas – gan Peļēvins, gan Bukovskis, gan Šrī Aurobindo un citi meistari. Turklāt tagad var lasīt arī internetā. Ar sev tuvajiem cilvēkiem Latvijā regulāri sazinos. Šeit ir skaista jumta terase ar skatu uz jūru un kalniem, kur varu nodarboties ar jogu vai vienkārši laiskoties. Interesanti dzīvot laikā, kad saproti – doma, ka kaut ko kontrolējam, ir tik iluzora. Man ir pārliecība, ka nekas nenotiek tāpat vien.”