Aija Andrejeva un Jānis Aišpurs mīļi bauda eksotiku Šrilankā

„Izvēloties ceļojuma virzienu, skatāmies, lai būtu izdevīgas cenas un interesants galamērķis. Un šoreiz trāpījās labs piedāvājums uz Šrilanku. Tas bija mūsu šā gada vienīgais atvaļinājums pirms lielā darba cēliena – albuma izdošanas un koncerta "Es eju tālāk" Siguldas pilsdrupās 6. jūnijā,” stāsta Aija Andrejeva, žurnālam "Kas Jauns" padaloties ar ceļojuma iespaidiem.

Tējas valstī bez kārtīgas tējas

Šrilankā viņi pabija divas nedēļas. Pirmajā nedēļā izceļota salas iekšzeme – uzkāpuši kalnos, izbaudījuši safari, apskatījuši tempļus, viesojušies tējas plantācijās un ražotnēs, bet otrajā – dzīvojušies pie okeāna, no salas dienvidiem pa pludmalēm dodoties uz galvaspilsētas Kolombo pusi.

„Salas iekšiene patiešām ir ļoti krāšņa. Tik zaļa, mežiem un smaržām bagāta! Manuprāt, Šrilanka ir zaļākā valsts no visām, kur esmu pabijusi. Uzkāpām kalnos – Mazā Ādama kalna virsotnē. Sākām kāpienu tumsā, domājām, ka virsotnē būsim vienīgie un varēsim mierīgi izbaudīt saullēktu, bet, nē – tur jau priekšā bija pilns ar tādiem kā mēs, cilvēku daudz kā skudrupūznī,” atceras Aija.

Un kā Šrilankā uz vietas garšo tēja? „Kā jau melnā tēja. Garšīga,” atbild dziedātāja un gardi nosmejas: „Tējas plantācijā bijām uzzinājuši visu par tējām, noskaidrojuši, kas ir augstākās šķiras tēja, kā tā top un kas ir trešās šķiras tēja... Un tad viesnīcā cerējām, ka mums pasniegs kvalitatīvu, svaigu šrilankiešu tēju, bet, nē – mums atnesa "Lipton" paciņas!!! Tas gan bija mērens šoks – tu esi vienā no galvenajām tējas ražošanas valstīm pasaulē, bet tev pienes paciņu tēju...”

Kas līdzinās dinozauriem?

Spilgtākos iespaidus šajā ceļojumā Aija guva, sastopoties ar jūras bruņurupučiem. „Nekad nebiju tos redzējusi dabā. Nekad nebiju redzējusi tik milzīgus. Un nekad nebiju piedzīvojusi skatu, kā mazie bruņurupucēni dodas uz okeānu. Vienu pēcpusdienu peldējāmies okeānā un pamanījām, kā kāds klaiņojošs suns (un to tur ir ļoti daudz) sāka rakāties pludmalē, kaut ko meklēt. Tas suns arī kaut ko atrada un apēda, līdz kāda sieviete viņu padzina. Izrādās, tur bija sadētas bruņurupuču olas. Un tad vakarā sēdējām viesnīcā, ēdām vakariņas, līdz pēkšņi viesmīlis sāka kaut ko saukt, un viss bars vakariņotāju nesās uz pludmali.

Bija izšķīlušies bruņurupucēni, un viņi devās uz okeānu. Tas bija maģisks skats – simtiem mazu bruņurupuču un visi klumpačo uz okeāna pusi. Tikmēr viņu mammas peld gar krastu un gaida mazuļus. Iespaidīgi!” sajūsminās Aija un piebilst: „Bruņurupucis ir kaut kas fascinējošs. Tik neglīts un vienlaikus mīlīgs radījums. Tas man atgādināja dinozauru.”

Sērfošanas profesionāļi

2004. gadā Šrilanku pamatīgi papostīja cunami – bojā gāja 35 000 iedzīvotāju. Aija teic, ka šīs dabas katastrofas sekas vairs nav redzamas, taču ceļotāji arī pabijuši vienā no cunami piemiņas muzejiem, ko izveidojuši brīvprātīgie, kuri joprojām uzturas salā, lai palīdzētu šajā nelaimē cietušajiem. „Baisi. Patiešām baisi. Redzot, ka ūdens bijis viesnīcā līdz jumtam... Nereāli! Guļot pie okeāna, arī pati iedomājos, ko darīt, kur mukt gadījumā, ja nāktu cunami. Ik pa laikam uznāca tādas domas, bet sevi mierināju, ka okeāns nav atkāpies, kā tas parasti notiek pirms cunami,” atzīstas Aija.

Šrilankā ir vienas no labākajām sērfošanas pludmalēm pasaulē, bet sērfošanu Aija ar draugiem izmēģināja tikai ceļojuma pēdējās divās dienās. „Ar Janci sapratām – ja mēs to neizdarīsim, nožēlosim. Nekad mūžā nebijām sērfojuši – Jānis ir braucis ar vējdēli, bet es ar ūdensslēpēm un veikbordu. Bet, kad izmēģinājām sērfot, – uh, āķis lūpā! Tas ir patiešām kaut kas aizraujošs,” atzīstas mūziķe, kura sērfošanas māku apguva ar instruktora palīdzību. „Tad vismaz nejutāmies kā enkuri. Viņš izstāstīja, kas jādara, kā jānoķer vilnis, kā jānostājas uz sērfa dēļa. Pēc tam instruktors mums ar Jāni vaicāja, vai neesam jau kādreiz sērfojuši, jo mums esot ļoti labi sanācis,” piebilst Aija Andrejeva.

„Ar Jāni ceļot kopā ir ļoti forši! Patiešām mums kopā ir neizsakāmi labi. Jo mums sakrīt gan intereses, gan vēlmes, gan vajadzības. Man patīk piedzīvojumi, un arī Jānis nav nekāds uz vietas sēdētājs. Mēs varam maksimums divas dienas mierīgi nogulēt pludmalē, līdz mums atkal vajag kaut kādus piedzīvojumus. Zvilnot tikai viesnīcā pie baseina, nav iespējams izjust tās zemes garšu!” uzsver Aija, kas ar Jāni izbraukuši arī ar laivu pa ezeru cauri mangrovju audzēm. „Vērojām putnus un divmetrīgas iguānas, kuras peldēja pa ezeru, man no tām bija ārprātīgi bail,” atceras ceļotāja.

Aija un Jānis kopā ir jau vairāk nekā gadu, šis bija viņu otrais kopīgais ceļojums. Ja neskaita ceļojumu pasaules apceļošanas un izzināšanas raidījumā "700 pasaules brīnumi. Malaizija" pirms trim gadiem. Uz Šrilanku Aija un Jānis devās kopā ar drauga mūziķa Kaspara Ansona ģimeni.

Viens no interesantākajiem piedzīvojumiem bija brauciens ar vietējo vilcienu. „Vilciens pārbāzts, pilns ar tūristiem un vietējiem! Logi, durvis vaļā, brauc, sēžot tamburā, kājas no vilciena izkāruši. Es arī tā braucu. Sajutu neizsakāmu brīvības un viegluma sajūtu! Vilciens brauca gar okeānu, cauri džungļiem, pāri akmens tiltiem. Skaisti!” Ceļojumā Aija bija paņēmusi līdzi arī ukuleli. Vai ceļojumā tapusi arī kāda dziesma? „Ne gluži. Bet Kasparam ar Jāni jauni dziesmu teksti gan!”