"Cenšos nepārspīlēt savu nozīmību," - Jānis Šipkēvics par "Instrumentiem", līdzsvaru dzīvē un Džemmu Skulmi

Četras balvas no deviņām nominācijām! Cik runu ceremonijai nācās sagatavot?

Gluži otrādi – iespējams, māņticības dēļ bija pārliecība, ka nav jābūt gataviem verbāli reflektēt par notiekošo, tieši tāpēc nebija neviena paša gatava teikuma. Izņemot to, ka zinām cilvēkus, kuriem esam pateicīgi par darbu, vienalga – balva būtu vai nē.

Ceremonija bija patīkama iespēja atskatīties un no sirds nopriecāties par to, cik ļoti krāsains un svētīgs bijis 2019. gads. Gan ar albumu un sadarbību ar Džemmu Skulmi, gan lielo koncertu Daugavas stadionā un, jā – arī iespēju iepazīt tēva lomu un satikt savu mazo dēliņu. Saņemtie «Zelta mikrofoni» aizvadīto gadu ļāva kā tādu skaisti iesaiņotu dāvanu palikt zem eglītes un pašam par to priecāties.  

Var teikt, ka aizvadītais gads bijis veiksmīgākais jūsu līdzšinējā karjerā?

Grūti izvērtēt. Katrā reizē – veiksmīgā projektā, izrāvienā, laimes brīdī – izjūtas ir pavisam īpašas un autentiskas. Pagājušais gads ir bijis tas, kas nesis mūs augšup – gan kā draugu savienību un radošu kolektīvu, gan tīri personīgi, par ko esmu ļoti pateicīgs.

Vai «Instrumentus» var saukt par duetu?

Ja vien nepaplašinām vārda duets semantisko nozīmi. (Smejas.) «Instrumenti» ir radošā apvienība, kuras kodols ir Reinis Sējāns, Gatis Zaķis un es.

Kas stiprinājis jūsu radošo savienību ar Reini? Atceries, kā pirmo reizi satikāties?

Katrā ziņā tas bija saistībā ar vokālo grupu «Cosmos», kurā muzicējām sākotnēji piecatā. Viens no grupas bija Andris Sējāns, kurš ir Reiņa brālēns. Tā kā mūsu radošās nometnes un ierakstu sesijas notika Jūrmalā – tā saucamajā Sējānu kvartālā –, tad Reinis vienmēr bija kaut kur blakus. Zinot viņa muzikālo talantu, nolēmām Reini pieaicināt uz vienu koncertprogrammu, tad jau uz koncerttūri, tad albumu... Un tad Reinis jau bija daļa no «Cosmos». Dzīve ir ļoti interesanta, jo tieši ar Reini mana radošā savienība un ideju pingpongs izrādījās īpaši ražīgs un produktīvs. Tā nonācām pie mūzikas, kurā ir ne tikai balsis, bet arī instrumenti. Un esam kopā nu jau vairāk nekā 10 gadus.

Strādāt kopā ar Reini ir viegli?

Viegli? Tas ir tāds viegls vārds – par vieglu. Drīzāk – strādāt ar Reini ir ārkārtīgi interesanti, izaicinoši un attīstoši. Tas vienmēr provocē uz jaunu teritoriju izzināšanu – personisku vai ģeogrāfisku. Reinis ar savu piemēru un vēlmi strādāt maksimāli tuvu iespēju robežai visus, kas viņam apkārt, padara par stiprākiem un spēcīgākiem. Būšana blakus man devusi ticību un pārliecību, ka lielas lietas ir iespējamas, par ko esmu ļoti laimīgs.

Vai jūsu apvienībā ir sadalīti pienākumi? Par to iedomāju ikreiz, skatoties, kā statueti atkal paņem Reinis, kamēr Jānis domā, ko teikt.

Reinis ar Gati ir ļoti spēcīgi tehniskajā domāšanā. Es varbūt esmu abstraktāk domājošs, ja tā salīdzina. Mēs katrs vairāk vai mazāk varam darīt visu, bet pienākumi atrod īsto adresātu tikai tad, kad tie rodas, un tas notiek diezgan dabiski, ņemot vērā tā brīža specifiku. Nekonkrēti atbildot, varu teikt, ka lomu sadalījums pastāv, bet tas ir mainīgs un plūstošs. Darbojoties 10 gadus, esam atraduši modeli, kurā jūtamies atbildīgi par procesu, bet tomēr brīvi un izbaudām kopā būšanu. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka bez viņiem mana dzīve būtu pilnīgi savādāka, tagad tā ir daudz labāka un interesantāka.

Šķiet, tikpat redzami dažāds, cik radošajā dzīvē – no «Cosmos» caur «Pandām» pie «Instrumentiem» –, esi veidojies arī kā cilvēks. No savā ziņā spuraina jaunieša līdz nobriedušai personībai, kura viedoklī ir interesanti ieklausīties. Kas ir tas, kas šajā ceļā palīdzējis?

Domāju, pamatā tie ir cilvēki, kas bijuši man apkārt, un laiks, kas jebkuru kā tādu oli pamazām formē veidā, kādā viņš mijiedarbojas ar šo pasauli. Katram tās reakcijas ir citādākas – vienu tas process padara mierīgāku, citu – aizvien asāku un spuraināku. Ceru, ka esmu kļuvis daudz līdzsvarotāks tajā, kā uzlūkoju notiekošo.

Ja redzu jomas, kuras varu ietekmēt ar kaut ko labu, tad vienkārši daru, nepārdzīvojot, ka ne visiem tas šķitīs pareizi. Ne visiem tam, ko radu, ir jāpatīk – tā ir svarīga atklāsme… Principā – sākotnēji tā ir skaudra atziņa, bet, kļūstot par atklāsmi, tā tevi atbrīvo no pienākuma patikt visiem, kas ir briesmīgs un nevajadzīgs uzdevums, milzīga nasta.

Kuru cilvēku piemērs tevi ir iedvesmojis?

Piemēram, Džemma Skulme, Renārs Kaupers un Alvis Hermanis – tie ir trīs ļoti dažādi cilvēki, kas brīnišķīgi iemācījušies sekot savai sirdsbalsij, spējot pieņemt lēmumus, kas ir viņu pašu, nevis situācijas diktēti. Par to es viņus ļoti cienu.

Māksliniecei Džemmai Skulmei aizejot, veltīji viņai aizkustinošus atvadu vārdus. Kā jūs – tik atšķirīgu paaudžu mākslinieki – kļuvāt par draugiem? Kas jūs satuvināja?

Jau pirmajās tikšanās reizēs – veidojot Latvijas Radio 3 «Klasika» raidījumu «Tīrkultūra» – sapratu, ka viņa ļoti labi zina, kā man klājas un kas man prātā. Biju par to ārkārtīgi pārsteigts. Sajutos, ka esam viens otru zinājuši, pirms iepazināmies. Kad «Instrumenti» bija ceļā uz jauno dubultalbumu «Atkala» un «Cilvēks», uzdrošinājos Džemmai pajautāt, vai viņa būtu ar mieru izveidot albuma vizuālo pusi. Viņa teica, ka neko neapsola, bet apsola, ka klausīsies mūziku un, ja vien kāds «zvaniņš» iezvanīsies, dos iespēju. Šī sadarbība izrādījās ļoti auglīga – tā radīja ne tikai mums daudz jaudīgas mākslas albuma sakarā, bet arī divas izstādes Džemmai un simtiem jaunu darbu kvadrāta formātā, domājot par albuma vāku.

Kontakts ar Džemmu izveidojās arī cilvēciski?

Es zināju, ka viņa ir cilvēks, kam varu pilnībā uzticēties, un ticu, ka tas bija abpusēji. Mēs varējām runāt kā tuvi draugi un tādus tematus, par kādiem ar citiem tas nešķistu tik viegli. Savā ziņā tāpēc, ka katrs esam no savas jomas un paaudzes. Skatījums no citas perspektīvas dod brīvību, ir stiprinošs un bagātinošs. Izrunājāmies gan par topošiem skaņdarbiem un dziesmu vārdiem, gan citām dzīves norisēm, kas mani skāra, vienalga – tā būtu vecmāmiņas aiziešana vai dēliņa ienākšana.

Tas bija kā sajust vecmāmiņas mierinošu roku uz pleca?

Domas, ar ko Džemma dalījās, bija argumentētas un pārdomātas, tas nebija tikai tā – Jānīt, viss būs kārtībā, nesatraucies… Viņa tiešām arī atzīmēja, kur esmu kļūdījies, kur, viņasprāt, vajadzēja darīt citādāk. Tās sarunas vienmēr bija pārlaicīgas un atstāja spēcīgu iespaidu, liekot aizdomāties, kas ir tas vērtīgais un pārejošais.

Zinot, ka tavs tēvs agri zaudējis vecākus, Džemmas kontekstā gribas jautāt, vai pašam ir bijusi tā laime vispār pieredzēt vecvecāku rūpes?

Tēta audžumammu vienmēr esmu uzskatījis par savu Liepājas vecmāmiņu. Un viņa aizgāja 2017. gadā – tad pat, kad aizgāja mana otra vecmāmiņa no mammas puses, kas man bija viens no tuvākajiem cilvēkiem visu bērnību. Un Džemma bijusi vēl viena vecmāmiņa… to arvien vairāk saprotu. Kad pagājušajā gadā Andra Eglīte, koklētāja, kas novembrī visus Latvijas koklētājus savienoja vienā lielā koncertā, aicināja mani uzrakstīt tam skaņdarbu, radās trīsdaļīgs cikls «Vēstules no sākuma». Sapratu, ka pirmās divas daļas veltu savām abām vecmāmiņām. Bet tapa arī trešā daļa, un es nebiju radis to skaidrojumu, kam par godu ir tā. Tikai pēc tam sapratu – tā ir Džemmas daļa, un šis skaņdarbs arī bija tas, kas izskanēja Doma baznīcā Džemmas atvadu notikumā.

Gada lielums un reizē būtiskas atvadas... Kā viena laikmeta noslēgums un jauna sākums. Bet, kā saka, lai uzaustu saule, saulei ir jānoriet, citādi jauna diena nevar pienāk. Tā to arī uzlūkoju – šī ir jauna diena un jauna lappuse.

«Sākums» ir arī pēdējā jautājuma atslēgvārds. Ar kādiem mērķiem un darbiem tev sācies šis gads?

Pēc ļoti ražīga darba radošajā ziņā izjūtas varu raksturot visai tēlaini – šogad gribas veltīt laiku tam, lai atkal uzartu lauku un saprastu, kādas sēkliņas kur jāsēj un kas ir tas, ko tiešām ļoti gribas. Gribētos «uz tīras lapas», tīrā laukā kaut ko no jauna izaudzēt.

Mums ir diezgan skaidri nosprausti plāni, ko vēlamies paveikt ar «Instrumentiem», tas uzmundrina un dod perspektīvu. Gribētos arī vairāk būt kopā ar dēliņu Kristapu. Lasīt grāmatas, pastrādāt dārzā. Šis gads ir, lai dabūtu svaigu gaisu, lai būtu mājās gan savā studijā, gan mājās ar sievu un bērnu, gan pats ar sevi – pabūt savā kompānijā, meditācijā, pastaigās mežā, peldēs un tā tālāk.

JĀNIS ŠIPKĒVICS

• Dzimis 1982. gada 27. augustā.
• Līdzās tēvam, leģendārajam žurnālistam Jānim Šipkēvicam lielākoties uzrunāts kā juniors.
• Izglītība: Rīgas Doma kora skola, Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas klase, Attersee Barock Akademie baroka dziedāšanas meistarklases, Štutgartes Baha akadēmija.
• Bijis iesildītājs Bjorkai, Whale Watching Tour, grupai «Depeche Mode».
• Ar grupu uzstājies festivālos ASV, Eiropā un Japānā. Kā solists koncertējis ASV, Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Skandināvijā, Vācijā.