Zārks virtuvē un nošauta māte sniegā: pēdējais matriarhāts Eiropā 130 km no Rīgas
Virtuvē uz grīdas vaļējā zārkā gulēja Koksi Leidas mirušais ķermenis. Norvēģu fotogrāfi Anni Helēnu Gīlstadu ietērpa zilās drēbēs un uzaicināja pievienoties atvadu ceremonijā. Pirms zārku iznes ārā, Igaunijas Kihnu salas iedzīvotājas sāka skaitīt lūgšanas un dziedāt.
“Šis bija viens no emocionālākajiem brīžiem, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Tas bija, kā doties atpakaļ laikā,” saka Anne, kura izdevusi vairākas grāmatas par tā saukto “Sieviešu salu”. Viņas grāmatas ļauj ielūkoties slēgtā sabiedrībā, kas tiek uzskatīta par Eiropas pēdējo matriarhātu.
Pieraduši pie smaga darba
Igaunijas sala Kihnu ir 7 kilometrus gara un 3,3 kilometrus plata ar augstāko punktu - 8,9 metri virs jūras līmeņa. Sala atrodas austrumos no Baltijas jūras. Taisnā līnijā vien 130 kilometru attālumā no Rīgas. Iedzīvotāju skaits – 300. Un lielākoties tās ir tikai sievietes.
Kihnu un blakus esošās Manija salas sievietes pārvalda visu, kas notiek uz sauszemes, kamēr vīrieši vēsturiski strādā tālu prom no mājām – jūrā zvejojot vai uz sauszemes Igaunijā. Viņi ir pieraduši pie smaga darba un grūtiem laikiem, kas pārciesti okupācijas laikā, raksta "The Guardian".
Nošķirtība no pārējās pasaules
Savas pēdās atstāj arī bargās ziemas, kas salu atdala no pārējās pasaules. Šī nošķirtība nav saudzējusi salas muitas darbību. Laulības un mātes loma tiek uzskatīta par augstāko dāvanu – tikai sievietes, kuras ir precējušās drīkst nēsāt tradicionālo tērpu.
Bērni bieži dzimst pirtī un visur dodas kopā ar māti. Cilvēki runā “Kinhu kiel” dialektā. Sala ir iecienīts tūrisma objekts vasarā, kad cilvēki dodas apskatīt košos brunčos tērpto vietējo sieviešu tradicionālās dejas. Tomēr vietējie pret iebraucējiem izturas ar piesardzību.
Mantotais alkoholisms
Igauņu filmu autors Marks Sūsārs ir izveidojis dokumentālu filmu par salas iedzīvotājiem, fokusējot uzmanību uz sociāla rakstura problēmām, piemēram, alkoholisma mantojumu no Padomju Savienības laikiem. Tas savukārt pabojājis salas reputāciju. Norvēģu fotogrāfei Annei izdevies atrast kontaktu ar salas sievietēm. Iespējams, tāpēc, ka pratusi nedaudz igauņu valodu un komunikācijā daudz izmantojusi žestus un apskāvienus. Tas ļāvis vairāk uzzināt par sieviešu ikdienu un tradīcijām.
“Tērpusies sēru drēbēs, Tilli Alma parādīja man Kihnu kultūras esenci. Zili svītrainie tautas kostīmu svārki ar sarkano auklu. Priekšauts, kas nozīmē, ka viņa ir precējusies, taču kļuvusi par atraitni,” stāsta fotogrāfe. Rilkas Annas sejā ir sāpju izteiksme, sēžot savā necilajā virtuvē, pagriezusi seju pret fotoaparātu. Sieviešu stāsti ir drūmi: nāve, grūtības un šausmas.
"Mēs dzirdējām trīs šāvienus"
Kāda sieviete pastāsta, ka bijusi spiesta atvadīties no mātes, kura aizvesta nošaušanai: “Mēs dzirdējām trīs šāvienus. Mēs kādu laiku gaidījām istabā, pirms izgājām ārā apskatīties.” Viņas atrada māti mirušu sniegā – “tik bālu”. Vēl kāda cita iedzīvotāja zaudējusi dēlu, kuru nositis koks pēc tam, kad padomju armijas karavīri pavēlējuši viņam strādāt mežā.
“Kāpēc jūs mani fotografējat? Es esmu veca un neglīta,” sieviešu teikto atminas fotogrāfe, kurai vienmēr interesējuši vecāki cilvēki un viņu stāsti. “Man liekas, es piedzimu veca. Es mācījos rokdarbus un zīmēšanu. Es biju vientuļš bērns. Lai gan man bija māsa un brālis, un ģimene apkārt. Es jutos nedaudz citāda,” stāsta salas iedzīvotāja. Tekstils šeit uz salas ir savā ziņā stāsts par kultūru.
Gatavošanās bērēm - sasniedzot 60
Sieviešu apģērba krāsai ir dziļi simboliska nozīme: sarkanā ir jaunība, laime un jautrība; zilā – sēras. Kad sala atradās Padomju Savienības kontrolē, sievietes sāka valkāt sporta jaku ar tradicionālajiem svārkiem, bet galvā vilka lakatu. “Sievietēm, kuras neatrada vīrieti, neapprecējās un nedzemdēja bērnus, bija ļoti smagi. Viņas netika uzskatītas par vērtīgām.”
Kāzas parasti svin trīs dienas, un tajās piedalās viss ciems. Pamazām gan šī paraža izzūd. Jaunākās salas iedzīvotājas izvēlas pamest salu, lai dotos studēt un savu privāto dzīvi kārtot citur. 2019. gadā uz salas dzīvoja 300 cilvēku. Kad sieviete sasniedz 60 gadu vecumu, viņa sāk gatavoties savām bērēm, darinot skaistas drēbes un adot cimdus jaunākajiem vīriešiem, kurus viņa izraudzījusies par kapračiem.
Solījums
Viena no sievietēm, kuru norvēģu fotogrāfe bija fotografējusi, nomira pagājušajā vasarā. Portretā, kas uzņemts 2017. gadā, viņa skumji pasmaida. Viņa bija kļuvusi par vecāko cilvēku uz Kihnu salas un baidījās, ka sala drīz vien paliks pavisam tukša. Kundze lika fotogrāfei apsolīt, ka savas grāmatas kopiju viņa pasniegs viņas mazbērniem, lai tie atceras savu vecmāmiņu, senčus saknes un paražas šajā unikālajā sieviešu salā.
