Svešais starp savējiem. Seriāla "Homeland" recenzija

«Homeland» sāga pasaulē sākās 2011. gadā, un tās pēdējā sezona skatītājiem bija jāgaida divus gadus, līdz 9. februārī miljoniem fanu visā pasaulē beidzot varēja turpināt sekot iemīļotajiem varoņiem, apmierinot interesi, cik pienācīgi seriāla veidotāji šo vairāku gadu ilgušo stāstu noslēgs.

7. sezona beidzās ar CIP aģentes Kerijas Metisones atgriešanos no gūsta, pēc kā Kerija nevienu neatpazīst. Uzturoties rehabilitācijas klīnikā, Kerija strauji atgūst spēkus, bet atmiņā joprojām ir spēcīgi robi, neatceroties, kas ar viņu Krievijā noticis triju mēnešu gaitā. Vēl jo vairāk nav zināms, vai viņa nav izdevusi slepenu informāciju. Vienīgais, kurš joprojām pilnībā uzticas Kerijai un viņas spējām, ir Sols Berensons, prezidenta nacionālās drošības padomnieks un patlaban arī Kerijas vienīgais draugs.

Solam Berensonam radušās grūtības Afganistānas miera sarunās, un pretēji veselajam saprātam un ārstu ieteikumiem Sols uzaicina Keriju vēl pēdējo reizi palīdzēt atrisināt situāciju konflikta zonā, Afganistānā. Te jāatgādina viena specifiska īpatnība – Kerija sirgst ar bipolāriem traucējumiem, un šī slimība viņai ir gan traucējusi, gan arī palīdzējusi atrisināt vissarežģītākās situācijas, atklājot un atmaskojot ar terorismu saistītos cilvēkus gan noziedzības pasaulē, gan starp valstu vadītājiem.

Interesanti, ka seriāla veidotāji Aleksis Ganza un Hovards Gordons Kerijai slimību «izdomājuši» nevis ar nolūku, lai vienkārši veidotu viņas varoni pēc iespējas daudzpusīgāku, bet tamdēļ, ka krīzes mirkļos nebūtu tik vienkārši uzticēties Kerijas spriedumiem un rīcībām ne vien viņas kolēģiem un mums, skatītājiem, bet arī pašai sev. Pēdējās sezonas ideja – likt šaubīties par Kerijas tēla patiesajiem nolūkiem, kas tik ļoti līdzinās sāgas sākumam, kur Kerijas uzdevums bija pārliecināties, vai pēc vairākiem gadiem gūstā amerikāņu karavīrs Nikolass Broudijs ir pārgājis teroristu pusē vai nav, – ir zināmā mērā poētiska, vieda un profesionāli kvalitatīva noslēguma iecere.

«Homeland» sākums

2010. gadā Izraēlas televīzijā Kanāls 2 tika prezentēts izraēliešu režisora un rakstnieka Gideona Rafa (seriāli «Tirāns», «Spiegs») radītais seriāls «Hatufim» («Kara gūstekņi»). Vēl, pirms seriāls, kas vēlāk tapa par nacionālo hitu, vispār nokļuva līdz TV ekrāniem, tiesības uz scenārija adaptēšanu nekavējoties iegādājās «Showtime» (vēlāk tapa Krievijas versija «Rodina»). Par vadošajiem seriāla veidotājiem uzaicināti Aleksis Ganza un Hovards Gordons, kuri pasaules atpazīstamību guva ar izcilo seriālu «24» ar Kīferu Sazerlendu galvenajā lomā. «Homeland» jau ar pirmo sezonu kļuva par vienu no apspriestākajiem un gaidāmākajiem seriāliem pasaulē.

Oriģinālais stāsts «Hatifum» ir par triju izraēliešu karavīru adaptēšanos normālai dzīvei pēc 17 pavadītajiem gadiem gūstā Lībijā. Divi atgriežas savās ģimenēs, un viens, citiem domājot, ka viņš ir miris, paliek ienaidnieka pusē. Būtiskākā atšķirība no amerikāņu versijas ir tā, ka dramaturģija tiek veidota tieši saistībā ar bijušo gūstekņu psiholoģisko atlabšanu, adaptēšanos ģimenē, sabiedrībā. Arī viņus, līdzīgi kā «Homeland» sākumā – karavīru Broudiju, uzmana un pārbauda, vai šo ilgo gadu gūsts nav licis mainīt savu lojalitāti dzimtenei, tomēr «Homeland» kā savu galveno varoni ir izvēlējies Keriju – CIP aģenti, kas sezonu pēc sezonas sastopas ar jaunām grūtībām, izaicinājumiem un uzvarām, kas grūtā darba dēļ ne vienmēr izskatās kā salds auglis, mijoties ar personīgām krīzēm un atteikšanos no savas dzīves, ģimenes.

Krīze un sadarbība

Sāga ceturtajā sezonā piedzīvoja savu kritiskāko punktu. Tas bija laiks, ka skatītāji bija spiesti pierast pie jauna stāstīšanas ritma un noteikumiem. Pirmo sezonu vadlīnija bija Broudija atmaskošana, kas pārauga par Kerijas profesionālo un personīgo apsēstību. Abu attiecības soli pa solim pārauga reibinošās un reizē destruktīvās jūtās, kas nepakļāvās nekādiem loģikas likumiem, un pēc Broudija nāves Kerijai, kura zem sirds nēsāja bērniņu, dzīve bija jāsāk no jauna. Seriāla veidotājiem pārmet, ka tie atteikušies no Broudija tēla vai nu par agru, vai arī tieši par vēlu. Spēcīgā jūtu ķīmija, ko abi aktieri spējuši nodot ekrānam, draudēja ar tālāko iespējamo sižetisko līniju maiņu. Klērai Deinsai ar saviem kolēģiem un seriāla veidotājiem bija ārkārtīgi smags uzdevums pārliecināt «Homeland» fanus palikt būt uzticīgiem, jo, atsakoties no Broudija tēla, vēl intensīvāk «dūrās acīs» Kerijas slimības izraisītās garastāvokļa maiņas, kas zināmā mērā novērsa uzmanību no aktuālākā.

Ar laiku aģentes Kerijas kolēģi, īpaši Sols Berensons, aizpildīja Broudija atstāto tukšumu, un seriāls it kā atdzima no jauna. Gādība pār Keriju, uzticēšanās viņas profesionalitātei, dažkārt pat pārlieku, iezīmē, ka Solam Kerija ir kļuvusi teju kā meita vai jaunākā māsa, kuras jebkāda iegriba ir jārespektē. Tas reizē personificēja trillera cienīgos notikumus, bet reizē arī lika apšaubīt paša Sola pieņemtos lēmumus. Tā, piemēram, pēc nule kā jaunās sērijas noskatīšanās radās patiešām vienkāršs jautājums – vai tiešām vienīgais iespējamais cilvēks, ko sūtīt palīdzēt risināt samilzušās problēmas konfliktu pārņemtajos Tuvajos Austrumos, ir rehabilitācijas klīnikā esošā bijusī CIP aģente, kura, iespējams, kļuvusi par dubultspiedzi un top mentāli nestabila, ja laikus un pienācīgi nedzer medikamentus, turklāt šāds drakonisks lēmums tiek pieņemts vienas dienas laikā!

Beigu sākums

Aizrautīgā sižeta, kas vairāk vai mazāk vienmērīgi ir izsijāts cauri visām sezonām, veidošanā lielu ieguldījumu devuši arī profesionāli konsultanti – bijušie militāristi, CIP aģenti, žurnālisti, kas stāstam piešķir lielāku ticamību, izvairoties no «pasaku stāstīšanas» par izlūkiem, terorisma draudiem un atmaskošanas instrumentiem. Tāpat seriāla veiksmes pamatā ir mūsdienīgs kinematogrāfiskais vizuālais risinājums, kas veidots kombinācijā ar augstas raudzes scenāriju un producentu finansiālajām iespējām. Pēdējā sezona ir sākusies, un tā apliecina – seriāla veidotāji ir īpaši padomājuši, kā «Homeland» pienācīgi noslēgt. Intervijās ir sniegta informācija, cik skrupulozi ir domāts par katra varoņa stāsta beigām un tādējādi zināmā mērā arī nākotni.

Sākums sezonai ir reizē aizraujošs, tomēr maķenīt, šķiet, lēnīgāks, kā šūpojoties, kurā virzienā tam tālāk iet. Mazliet nepatīkami pārsteidza kinematogrāfiskā nevērība – kadri, atšķirībā no jau ierastā, ir vienkāršoti, krāsas tuvāk televīzijas formātam, nevis kino kā iepriekš, un nav vēl īsti sižetiski skaidrs, kas ir šīssezonas aktuālākā problēma, ko mums, skatītājiem, risināt kopā ar iemīļotajiem varoņiem. Tomēr ir ārkārtīga interese par noslēgumu, un reizē ar bažām jāskatās nākotnē, kas spēs aizpildīt «Homeland» vietu pēc teju dekādes cikla. Aleksis Ganza un Hovards Gordons minējuši, ka ar «24» un «Homeland» viņiem ir gana, ir savu pateikuši, un esam pateicīgi par to. Nemitīgi ir bijuši mēģinājumi aizpildīt ekrāna laiku ar līdzīgu žanru stāstiem, bet… Tikpat labi ir iespējams, ka, tikai noslēdzoties vienam, atradīsies arī īstais laiks un vieta citiem stāstiem.