FOTO: Latgales kulinārais mantojums jeb kā izskatās Šmakovkas muzejā Daugavpilī

Ekspozīcija, kas trijās zālēs pasniegta kā ‘’Latgales kulinārais mantojums”, nav tikai par grādīgo dziru pieaugušajiem, kas Latviju absolūtā spirta patēriņa daudzumā uz vienu iedzīvotāju (vismaz 11 litri gadā) ierindo pasaules sešiniekā, bet gan visu, kas iet ar to rokrokā: zemkopību, tradīciju, tehnoloģiju, kultūru, ticību, ārstēšanu un apkarošanu no likuma viedokļa. Tātad – par dzīvi un vēsturi kā tādu, ko meistarīgi un asprātīgi pat sākumskolēna acīs savērpj muzeja gidi. Piemēram, Viktors Andruškevičs, ar ko bija tas prieks muzeja ekspozīciju izstaigāt arī Jauns.lv.

Bet fakti, kas pēc muzeja apmeklējuma vēl kādu laiku turēsies prātā, ir, piemēram, šādi. Šmakovka no kandžas, ļergas, “dzimtenītes” jeb samogonkas atšķiras ar to, ka tiek dzīta tikai no graudu produktiem. Pirms šmakovku sāka mērīt slaidajās triju litru stikla “katrīnās”, šim nolūkam kalpoja 12 litru spaiņi. Dzenot paštaisīto, pirmie 100 grami jāizlej izlietnē, jo tas ir metilspirts, dzert nedrīkst arī atlikumu jeb fūzeli.

19. gadsimta beigās Latgale bija pārapdzīvota – blīvāk apdzīvotā teritorija Krievijā. Daugavpils Psihoneiroloģiskā slimnīca tika būvēta, lai ārstētu alkohola radītās problēmas. Pie idejas uzrasēt šķautnaino un tādēļ izturīgo stikla glāzi graņonku – masu dizaina šedevru – Vera Muhina nonāca 1943. gadā pēc kādas pamatīgas iedzeršanas ar tā laika amatpersonu.

Lai arī Daugavpilī ir visu lielāko konfesiju dievnami, vecākais ir luterāņu baznīca, kur padomju laikos mājoja boksa klubs un kāds, kurš uzpīpējot pamanījās nodedzināt ēkas torni. Staļina laikā cietumsods par mājās dzītu “mantu” bija seši gadi, ja pieķēra, to pārdodot, – 25 gadi; ne jau tāpēc, lai pasargātu tautu no degradēšanās, bet gan lai nenāktu prātā šajā rūpalā apzagt valsti.