Skaistums uz plāna ledus. Seriāla "Spinning Out" recenzija

Pēc veiksmīgās, patiesos notikumos balstītās 2017. gada filmas «Es, Tonja» seriālu milzis «Netflix» piedāvā savu daiļslidošanas ģimenes stāstu. Tā šķietamais sākuma uzstādījums nav pārsteidzošs, un to jau atrāda titru sekvencē. Tulznām klātās kājas sniegbaltajos slidzābakos un psiholoģiskās ciešanas, kuras jāiztur, lai panāktu šķietami vieglos un elegantos akrobātiskos deju numurus uz ledus.

«Tas sporta veids padara traku»

«Spinning Out» varoņu attiecību problēmas atmiņā atsauc kādu daudz slavenāku filmu – Darena Aronofska 2010. gada baleta drāmu «Melnais gulbis». Seriāls, gluži tāpat kā «Melnais gulbis», ne tik daudz stāsta par fiziskjām rētām zem skaistiem tērpiem, bet drīzāk sakropļotu psihi un komplicētām cilvēciskajām attiecībām, kuras ir maksa ceļam uz skaistumu un perfekciju.

«Spinning Out» stāsta centrā ir daiļslidotāju Beikeru ģimene. Izbijusī ASV daiļslidošanas cerība Kerola, kuras karjera apstājās grūtniecības dēļ, visu sevi investē meitu Katerīnas un Serēnas audzināšanā par olimpiskajām daiļslidotājām. Tomēr striktā armijas režīma sportiskā mērķtiecība nav vienīgās grūtības Beikeru ģimenē. Galvenā varone, vecākā meita Katerīna, no savas mātes ir mantojusi ne tikai daiļslidotājas talantu, bet arī nopietnas psihes problēmas - bipolāros traucējumus. Ja Katerīna rūpīgi ievēro zāļu lietošanu, lai būtu normāla, tad to nevar teikt par viņas māti Kerolu. Tas, protams, ir pamats ne mazums drāmām ģimenē, jo sieviešu savstarpējās attiecības nemaz nevar saukt par labām.

Piedevām seriāls sākas ar to, ka Katerīnas karjera šķietami noslēdzas. Viņa nespēj pārvarēt bailes un pilnvērtīgi atgriezties sportā pēc nopietnas traumas līdz brīdim, kad viņu ledus hallē pamana kādreizējā padomju olimpiskā čempione Daša Fjodorova. Krieviete trenē talantīgo bagātnieku dēlu Džastinu, kurš specializējas pāru daiļslidošanā. Daša piedāvā Katerīnai kļūt par pārinieci vīriešu dzimtes bārbijam Džastinam. Dažu sēriju garumā notiek nepārliecinoša stīvēšanās un sākotnēja slidu izmešana grāvī. Šīs nevajadzīgi ilgās intrigas iznākums ir skaidrs. Katerīna atgriezīsies uz ledus un pārkvalificēsies par pāru daiļslidotāju, jo viņai atšķirībā no savas psihiski veselās un mērķtiecīgās māsas Serēnas piemīt maģiskais Tas, lai kļūtu par čempioni.

«Tas sporta veids padara traku,» saka Katerīnas draugs, kurš viņai seriāla sākumā piedāvā pamest visu un braukt uz Eiropu. «Spinning Out» ir tieši par to. Sportistes ne tikai pašas sevi fiziski un psiholoģiski grauj, bet daiļslidošanas skaistuma standarti nepieļauj novirzes no normas. Visiem sportistiem ir jābūt ne tikai perfektiem uz ledus, bet arī skaistiem un ideāliem dzīvē. Katerīnas bipolārie traucējumi tiek rūpīgi slēpti bailēs no reputācijas sagraušanas par spīti tam, ka daži ieminas, ka pat šis sporta veids mainās. Pavisam interesanta mīlestības traģēdija slēpjas krievu treneres Dašas padomju sporta pagātnē. Par to gan vairāk ne vārda, lai nesabojātu vienu no diviem negaidītākajiem sižeta pavērsieniem seriālā. Tos patiešām seriāla autori ir rūpīgi taupījuši, jo tādu nemaz nav daudz.

Krievu temperments sterilajā Amerikā

Krievu imigrantes tēls patiešām ir pats intriģējošākais un dzīvākais visā seriāla. Kaut gan visi galvenie varoņi, pat skaistulis Džastins, ir pārpildīti ar psiholoģiskām traumām un nepārtrauktām fiziskām vai garīgām ciešanām, seriālam piemīt nenoliedzams plakanums. Visas attiecības tiek izrunātas tiešos dialogos, nevis izspēlētas aktieriski. Vēl vairāk! Pat brīžos, kad varoņi nesarunājas, notiek sarakste telefonā, kura mums primitīvi tiek atrādīta uz ekrāna. Vairākas reizes sērijā mums tiek sniegta kāda ziepju operas līmeņa dzīves atziņa, lai nākamajā sērijā tas atkal tiktu sagrauts ar kārtējo strīdu, kurš ir tieši par to pašu, par ko bija iepriekšējie. Protams, piekritīšu, ka kaut kādā ziņā tāda ir pati dzīve, bet «Spinning Out» šo it kā patieso dzīves iedabu pasniedz vienkārši funkcionāli bez kādām īpašām emociju izmaiņām varoņos.

Seriālam ritot uz priekšu, rodas sajūta, ka lielākā daļa notikumu risinās tāpēc, ka kāds tā ir uzrakstījis scenārija lapās, nevis tāpēc, ka tās varētu būt īstas cilvēciskas drāmas. Nepamet sajūta, ka mēs skatāmies uz cilvēkiem - funkcijām. Pat galvenās varones Katerīnas tēls, ar kuru kopā pavadām lielāko daļu laika, ir reducēts līdz tam, ka viņa būtu perfekts cilvēks, ja vien kādreiz nebūtu piedzīvojusi smago kritienu un nebūtu psihiski nestabila. Tāpēc tiešām ar prieku gribas vērot šarmanto krievu treneri, kuras aktieriskās harizmas potenciāls tā arī nav  līdz galam izmantots. «Spinning Out» sezonas beigās viņa tiek noslīcināta primitīvas melodrāmas sīrupā. Tāpat kā jebkas cits.

Par nenoliedzamu galveno stāsta vērtību uzskatu psihiskās veselības tēmas aktualizēšanu, daudziem stereotipiem apvīto psihisko nestabilitāti cenšoties parādīt ar izpratni. Dažādas ar veselības aprūpes problēmām saistītas institūcijas min, ka ar psihisko veselību saistītas saslimšanas tuvākajās desmitgadēs būs visizplatītākās slimības. Par to arī gribas uzteikt seriāla veidotājus, jo viņi cenšas parādīt, ka psihiskās veselības problēmas nav lepra, kuras slimnieki jātur aiz žoga meža vidū. Pilnīgi pretēji. Veiksmīgs ceļš uz atlabšanu un savstarpējo kopā būšanā ir tieši atklātība, nevis problēmu slēpšana skapī. Cilvēki ir ļoti dažādi, un viņu neatbilstība kādai vispārpieņemtai normai nenozīmē, ka viņi ir sliktāki. Tomēr ne vienmēr laba un cēla ideja taisnā virzienā noved pie augstvērtīga rezultāta. Labā griba paliek tikai lozungu līmenī, neraisot līdzpārdzīvojumu, kādu varētu sniegt seriāla iespējas.

Viss un reizē nekas

«Spinning Out» brīžiem cenšas kļūt komisks, brīžiem pārāk dzīves padomus sniedzošs, brīžiem romantisks un brīžiem psiholoģiski dramatisks. Galu galā neviens no iespējamiem ceļiem netiek sasniegts līdz galam, un seriāls paliek pa vidu tam visam, nesasniedzot neko. Tajā nav arī ne miņas no pēdējā laikā augsta līmeņa seriālos pierastās uz priekšu velkošās intrigas. Gandrīz katras sērijas vidū rodas vēlme apskatīties, cik vēl palicis. Daļēji tas varētu rasties no tā, ka visi brīži, kad autori cenšas radīt kādu intrigu, tās visas uzreiz ir atminamas un rezultāts prognozējams.

Sporta drāmām vienmēr ir risks būt vizuāli neinteresantām, jo tas, kas šķiet elpu aizraujošs, skatoties sporta pārraidi, izrādās vizuāli garlaicīgs, uzliekot to uz ekrāna dramatiska stāsta formā, jo tajā brīdī mēs ne tik daudz jūtam līdzi komandai vai sportistam, bet cilvēkam. Daiļslidošanai gan piemīt cerība būt no tiem sporta veidiem, kas izskatās estētiski arī filmā vai seriālā. Labs piemērs ir nebūt estētiskais, tomēr daudzu kino veiksmes stāstu gadījums – filmas par boksu. Daiļslidošana varētu būt vēl pateicīgāks materiāls, jo paša sporta veida mērķis ir skaistums, estētiskas kustības. Šoreiz šis potenciāls nav īstenots. Ne īpaši radoši mēs tiekam vienkārši ietupināti ledus hallē.